Sētā un pasaulē

Šogad aprit 10 gadu, kopš piedāvāju padomāt par Dievu ārpus baznīcu mūriem jeb konkrētāk – ārpus reliģiskām organizācijām. Tā ir brīvticības jeb tautas ticības pati būtība. Un ne tikai padomāt, bet arī rīkoties. Mūsu klasiķu darbi liecina, ka latvietim ir ļoti svarīgi, kas notiek baznīcā. Viņš vēstures līkločos turp devies uzzināt jaunākās ziņas: kas ar ko laulājas, kas kuram piedzimis un kas par ko norāts. Senāk baznīca pagastā bija vai vienīgais kultūras centrs, ja neskaita… krogu.

Daudz mazāka ļaužu daļa interesējusies par baznīcas ēkā dzirdēto reliģisko vēstījumu, kaut tajā allaž bijis kas labs, noderīgs un pat lielisks. Tomēr beigu beigās latvietis visus šos gadsimtus devies mājās, kur notikusi viņa praktiskās un arī garīgās dzīves pati intensīvākā daļa. Jo tieši šo latvieša pasauli – dabu un sētu – tautasdziesmas, pasakas un teikas apraksta visdetalizētāk. Jo latvietim daba un savas mājas ir un paliek pati pirmā baznīca. Ieskaitot savu pirti un visu, kas vien šajā kopumā ietilpst. Un kur tad vēl Annas Brigaderes Dievs. Daba. Darbs un līdzīgi sacerējumi!

Tāpēc piedāvāju parunāties par vispārzināmo, bet tik ļoti ilgoto un izsapņoto savās mājās, dabā vai pat plašākā pasaulē. Par šo esmu runājis savās klātienes lekcijās un fotogrāfijās. Un tad nu neliela Pirmslieldienu saruna īsā kopsavilkumā par trim vietām, kur varēja un varēs notikt kas skaists.

Vairāk lasiet laikrakstā...