Edīte, Esmeralda, Andžejs, Andžs
2022. gada 05.jūlijs
21.IX
Sāremā ir viss, kas vajadzīgs nesteidzīgai atpūtai

Sāremā ir viss, kas vajadzīgs nesteidzīgai atpūtai

     Ļoti daudzi no jums noteikti ir apmeklējuši Sāremā un Muhu salu Igaunijā. Un varbūt ne reizi vien. Ja tur nav būts vismaz gadus piecus, ir vērts atgriezties. Par to pārliecinājos, septembra vidū tur pavadot gandrīz trīs dienas, iepazīstot tūrisma piedāvājumu un vietējos ļaudis. Braucienu rīkoja Sāremā tūrisma informācijas centrs ar Eiropas Savienības (ES) projekta finansiālu atbalstu. Mērķis bija parādīt žurnālistiem salu, lai viņi pēc tam mudinātu ceļotājus doties ciemos.

Aiz miglas mākoņa spīd saule
     Mans ceļojums uz Sāremā gan sanāca ne tāds, kā bija plānots. Sākumā biju pārsteigta, kāpēc mūs turp ved ar lidmašīnu. Maršruts bija Rīga–Tallina–Kuresāre. Bet Igaunijas tūroperatoru mērķis bija parādīt, kā darbojas šis piedāvājums. Sāremieši lidmašīnai dzied slavas dziesmas. Viņi rēķina, ka lidot uz Tallinu ir ātrāk (mazāk nekā pusstunda gaisā) un nebūt ne dārgāk, turp un atpakaļ – aptuveni 50 eiro –, tikpat, cik samaksāsiet par benzīnu un prāmi. Īpaši šis piedāvājums patīk tiem, kuriem galvaspilsētā jākārto biznesa lietas. No rīta dodies turp, vakarā jau mājās. Turklāt, ja brauc ar mašīnu, galā nonāc ceļa nogurdināts. 
     Būtu bijis interesanti izbaudīt lidojumu, diemžēl no Tallinas uz Kuresāri tā tikt nevarējām. Ielidojot no Rīgas, virs Tallinas gūla bieza migla, kuras dēļ lidmašīna nevarēja nolaisties. Pēc diviem mēģinājumiem tika izlemts doties uz tuvīnajiem Helsinkiem pagaidīt tās izklīšanu. Vēlāk apspriedos ar draudzeni no tūrisma jomas. Viņa klāstīja dzirdēto, ka Rīgas lidosta vienīgā Baltijas valstīs esot uzbūvēta “pareizā” apvidū. Abās pērējās miglas draudi gaisa satiksmei esot lielāki. Tas jāliek aiz auss! Tādēļ Tallinā ieradāmies nevis plkst. 8.35, bet 11.10 un reisu uz Kuresāri bijām nokavējuši. Nokavējām arī pirmo autobusu. To nācās gaidīt līdz plkst. 14 un ceļā pavadīt četras stundas. Ieradāmies Kuresārē uz vakariņām. Necaurredzamā miglā iebraucām, arī tuvojoties Virtsu ostai, no kurienes kursē prāmis uz Muhu salu, ko ar Sāremā savieno tilts. Virs ūdens tā bija tik bieza, ka cirvi var pakārt, bet dažus simtus metru no krasta spīdēja spoža saule.
 
Zivis dabūt var
     Ceļojuma patīkamā daļa sākās ar nelielu pastaigu pa pilsētu un vakariņām restorānā «Ku Kuu». Tās ļāva aizmirst dienas raizes un nogurumu. Restorāns iekārtots šarmantā ēkā parka vidū, kādreizējā kūrmājā. Tā teikt, klubā, kur atpūtās smalkā publika, kas devās uz Sāremā uzlabot veselību dubļu vannās. Tas ir vienīgais īstenais zivju restorāns, kur vienmēr piedāvā nobaudīt dienas lomu. Es šoreiz izvēlējos miltos ceptu kraukšķīgu buti. Man bija iespēja pagaršot arī ēdienu, ko ieteica kāds regulārs «Ku Kuu» apmeklētājs, – brētliņu ar kartupeļiem, lielgraudu biezpienu un, galvenais, marinētu sarkano sīpolu. Šo noteikti vajadzētu mēģināt atkārtot mājās! Sīpols lieliski papildina brētliņas garšu, kļūdams par punktu uz vienkāršās maltītes “i”. 
     Kā saldais ēdiens bija iespēja pie vakariņu galda satikt Kuresārē dzīvojošu latvieti Gvido. Viņš ir juvelieris, kurš šo mākslu jau pirms daudziem gadiem apguva Tallinā. Pēc tam (jau pagājušā gadsimta 80. gadu beigās) palika dzīvot Igaunijā. Gvido bija viens no tiem, kurus pandēmija rosināja pārcelties uz dzīvi provincē, kur dzīve lētāka. Šajā gadījumā – doties uz sievas dzimto pusi. Sarunbiedrs bažījies, vai varēs samaksāt augsto īres maksu par līdzšinējām glaunajām darbnīcas telpām. Tajās strādājis blakus citiem dažādu amatu meistariem – vīriešu frizierim, drēbniekam utt. Tā iegadījies, ka rajons, kurā atradās šī ēka, piecu īres gadu laikā ļoti attīstījās un kļuva par vienu no Tallinas top-vietām. Saimnieks nolēma paaugstināt īres maksu.
     Radās jautājums – kā tad “kovids” ietekmē juvelieri. Gvido paskaidroja: “”Ja kāzas nenotiek, nav pieprasījums pēc laulību gredzeniem”. Jāpiebilst, ka mākslinieka darbi tiešām ir izcili, izsmalcināti un ne tādi, kādus gatavo daudzi. Vai viņš mēģinājis tos piedāvāt arī Latvijas tirgū? Juvelieris atbildēja noliedzoši un piebilda, ka latviešiem patīk cakainākas rotas, turpretī igauņiem lakoniskāks dizains, kādu veido viņš. Interesants fakts: igauņu latvietis mēdz doties ciemos uz Cēsīm, kur dzīvo viņa radi. Tur nevar nonākt, neizbraucot cauri Limbažiem. Jautāts, vai tos ir arī apskatījies, Gvido diemžēl atbildēja noliedzoši. Visbiežāk apmeklējis veikalu «Maxima» un benzīntanku… Kā tad tā! 
     Gvido sapratis, ka tikpat labi var strādāt, dzīvojot Sāremā, kur viņam ļoti patīk. Vai vietējie pieņem iebraucējus? Latvietis secina, ka jā. Te gan jāteic, ka viņam Sāremā ir sakari – sievas ģimene. Sarunbiedrs sāremiešus salīdzina ar mafiju. Arī Tallinā dzīvojošie viens otru atrod, satiekas un dažādi atbalsta. Runājot par to, kā uz salas pavadīt brīvo laiku, viņš aizrautīgi stāstīja par iespējām makšķerēt. Kopā ar sievastēvu un dēliem gana bieži dodas jūrā. Viens no interesantākajiem pasākumiem ir raudu ķeršana pavasarī. Amizanti vērot, kā vīri ar makšķerēm sasēduši burtiski plecs pie pleca. Iepriekš likās, ka rauda nav makšķernieku iekārojamākais loms, bet izrādījās, ka igauņiem zivs patīk, jo no tās sanāk laba vobla. Sālītas kaltētas zivis tur ir ļoti iecienāta uzkoda. Tas, protams, nebija vienīgais Gvido makšķerēšanas stāsts. Secinājums viens: ja tā lieta patīk, ir vērts doties uz Sāremā! Latvietis piebilda, ka uz salas pieejamas arī svaigas zivis. Pat lielveikalu vitrīnās (pati redzēju). Ja jautāsiet pārdevējai, kad būs, bieži saņemsiet atbildi: “Tad, kad zvejnieks atvedīs!” Un vēl paskatīsies ar neizpratni, kāpēc uzdodat tik muļķīgu jautājumu. 

Attīsta infrastruktūru un uzņēmējdarbību
     Vēl, runājot ar Gvido, secināju, ka Sāmsalu kā dzīvesvietu labprāt izvēlas gana turīgi ļaudis. Daudzi ir uzņēmumu vadītāji, kuriem apnikusi pilsētas kņada. Tomēr arī vietējie nav nekādi sliņķi. Te izveidots daudz veiksmīgu uzņēmumu. Tas, ko neatradīsiet citur, ir attīstīta kuģu (un laivu) būvniecība. Aptuveni 80% šīs nozares apgrozījuma rodas tur. Turklāt kuģu būvi var apgūt Tallinas Tehnoloģiju universitātes filiālē – izpētes centrā. Interesanti, ka uz salas dzīvo aptuveni 30 000 cilvēku – tikpat, cik šobrīd Limbažu novadā. Tas mudina salīdzināt. Jāteic gan, ka, tur pavadot pāris dienu, diez vai var iegūt gana daudz informācijas, lai izdarītu nešaubīgus secinājumus. Tomēr pirmais iespaids ir labs. Acīmredzama ir sakārtotā infrastruktūra. Jautāti par ceļiem, vietējie teica, ka arī viņiem ir radies iespaids, ka tie Igaunijā ir labāki nekā Latvijā… Attīstībā pēdējos gados noticis ievērojams izrāviens, protams, arī piesaistot Eiropas naudu. Savulaik Sāremā bija viena no tām vietām, kurām piekļuvi ierobežoja padomju militāristi – kā jau stratēģiskam punktam valsts pierobežā. Ar šodienas acīm skatoties, tajā var saskatīt pozitīvo, jo pārmērīga rūpniecība un cita veida saimniekošana padomju stilā nenotika ar īpašu vērienu, ietekme uz dabu un vidi nebija pārmērīgi liela. 

Kuresāre – mājīga un viesmīlīga
     Mājās no restorāna devāmies pa mīlīgajām Kuresāres centra ieliņām. Sāremā tūrisma informācijas speciāliste Kristina, kura mūs pavadīja, aicināja pievērst uzmanību tam, cik daudz restorānu, bāru un kafejnīcu ir visapkārt. Piedāvājums dzīves baudītājiem tiešām labs! Viņa atklāja arī kādu amizantu faktu. Kuresārē ir arī striptīza klubs. Tas vēl nebūtu nekas, bet iestāde atrodas teju iepretim baznīcai. Tā teikt, lai pēc tam, kad sagrēkots, nav tālu jāiet līdz vietai, kur to nožēlot! Ja vakars būtu siltāks, noteikti varētu apsēsties kādā āra kafejnīcā pilsētas centrālajā laukumā un skatīties uz brīnumskaisti izgaismoto strūklaku. Vasarā tajā plunčājas bērni, jo tā ir vienā līmenī ar bruģi, no kura ūdens šļācas uz augšu. Vietējie sprieduši, vai blakus neierīkot pārģērbšanās kabīni, tomēr nolemts draiskuļus neiedrošināt. 
     Nakšņojām viesnīcā «Grand Rose». Tā iekārtota klasiskā stilā, pagrabstāvā atrodas SPA – ne pārāk plašs, bet ar vairākām pirtīm un baseinu, kurā var arī nedaudz papeldēt. Salīdzinoši nesen renovētajā «Grand Rose» labi jutīsies tie, kuriem patīk izsmalcināts interjers ar paklājiem, apzeltītām polsterētām mēbelēm, kroņlukturiem un drapērijām. Lai gan šķita, ka to varētu nedaudz atjaunot. Tomēr ērtību ziņā nekā netrūkst, turklāt brokastis ir ļoti gardas. Tas taču daudziem svarīgi! Atrašanās vieta lieliska, pats centrs.
     Jāpiebilst, ka citas SPA neapmeklējām, bet izskatās, ka Sāremā piedāvājums nav gluži tik bagātīgs kā Pērnavā. Mājaslapā «Visit Estonia» aprakstītas piecas. Droši vien pietiekami, lai katrs atrastu kaut ko savai gaumei atbilstošu. Bet diez vai uz salām kāds brauc ar mērķi tikai plunčāties. Arī vietējā tūrisma centrā uzskata, ka Pērnava nav viņu konkurenti, ko vajadzētu pārspēt ar SPA daudzumu. Niansēs tie tik un tā esot atšķirīgi. 
     Nākamajā dienā beidzot bija iespēja apmeklēt tūrisma objektus. Ceļā devāmies ar velosipēdiem. Manuprāt, patīkamāku transportu nebija iespējams izvēlēties! Lai gan iepriekšējās laika prognozes nebija labvēlīgas, lietu tā arī nepiedzīvojām. Kristina pastāstīja, ka uz salas klimats allaž ir salīdzinoši maigs un bieži gadās, ka laiks ir labāks, nekā tiek gaidīts. 
     Vispirms apmeklējām Kuresāres pili. Novērtējām, kā tā pirms gadiem pieciem pārvērtusies, pateicoties ES fondu finansējumam. Vienā no gaiteņiem izvietotas fotogrāfijas, kurās redzams, kā salaboti izdrupušie mūri. Noteikti ieteiktu apmeklēt arī muzeju, kas būs pa prātam arī tiem, kuriem šis “žanrs” nav tuvs. Liela daļa ekspozīcijas gan veidota klasiskā manierē, šur tur vēl saglabājušies uzraksti krievu valodā no citiem laikiem. Savukārt vikingu gaitām veltītajā telpā būs interesanti kā lieliem, tā maziem. Tur var noskatīties godalgas saņēmušu īsu filmiņu par sirojošas vikingu grupas sadursmi ar vietējiem. Pamats ir dokumentāls, Sāremā krastā atrasti apbedījumi. Katram ir iespēja paņemt rokā vikingu zobenu, paairēties viņu laivā un uzzināt par vēsturi tik, cik ir vēlēšanās. Apmeklējuma beigās, protams, jāuzkāpj paskatīties uz salu no pils mūriem. Man patika, ka vikingu muzeju var aplūkot un izbaudīt salīdzinoši īsā laikā. Protams, tikpat labi var pavadīt stundas, pētot visu ekspozīciju, bet, ja gribas dienu pavadīt pēc iespējas dažādās izklaidēs un neesat pacietīgi, noteikti pluss.

Pasākumu piedāvājums labs
     Mums ļoti paveicās, jo bija iespēja apmeklēt Kuresāres māju kafejnīcu dienu. Tā Igaunijā salīdzinājumā ar Latviju ir jau sena tradīcija. Tik garšīgas kūkas sen nebija ēstas! Turklāt iespēja ieskatīties kādā vietējo pagalmā nerodas katru dienu. Vienā kafejnīcā sastapām interesantus vietējos uzņēmējus. Jaunieši izgatavo kokteiļsalmiņus no niedrēm, kas aug turpat salas piekrastē. Kā zināms, plastmasas vienreizlietojamos traukus ES ir aizliegusi, tāpēc alternatīvas kļuvušas populāras. Sevišķs prieks bija saņemt dāvanā salmiņu ar uzrakstītu savu vārdu glītā korķa maciņā. Noteikti iesaku šādu suvenīru un varbūt kā ekskluzīvu dāvanu draugiem un radiem gaidāmajos svētkos. Ja runā par pasākumiem, tad vietējā kultūras dzīve esot aktīva. Vasarā kaut kas notiek ik nedēļas nogali, ziemā retāk, bet arī netrūkst, uz kurieni doties. Tā kā vērts painteresēties, vai ceļojumu iespējams apvienot ar kādas norises apmeklējumu. Var gadīties nobaudīt arī kaut ko ekskluzīvu. Piemēram, koncertu saulrietā uz kuģa. Netrūkst arī sporta sacensību, ja tās interesē. Apjautājos, vai Sāremā svin Jāņus. Izrādās – un kā vēl! Vienīgi katru dienu saulgriežus atzīmēt šeit ierodas aptuveni 20 tūkstošu ļaužu no sauszemes. Jāpadomā divreiz, vai to izvēlēties, ja gribas palīgot Igaunijā. Turklāt svētku laikā rindas uz prāmi mēdz būt kilometriem garas. Tas gan strādā līdz “pēdējam apmeklētājam”, bet, saprotat taču paši, ka gaidīšana nav patīkams process. Lai gan ikdienā pusstundas brauciens ar prāmi arī ir sava veida piedzīvojums. 

Alus, dzirnavu un reliģijas kokteilis. Kāpēc ne?
     Tālāk devāmies uz izklaides centru «Wow», kur ļoti labi pavadīju laiku. Atzīšos, ka pārņēma azarts un iemēģināju teju visas atrakcijas. Spārdīju futbola bumbu, lēkāju uz batuta, kas papildināts ar ekrānu, kur, izpildot noteiktas kustības, var vākt punktus virtuālā spēlē. Tur var arī izbraukt ar sacīkšu automašīnu (arī virtuāli), pamēģināt paskriet kā kāmītim ritenī un ko tik vēl ne. Ja kompānijā ir bērni, šo vietu nedrīkst laist garām. Arī tad, ja bērns ir sirdī, iesaku! Nu, bet mazāk aktīviem un nopietnākiem pieaugušajiem šī ir vieta, kur iespējams safotografēt interesantus “selfijus”. Cik zināms, daudziem tas ir ļoti svarīgi. 
     Pēc tam atgriezos pie pilngadīga cilvēka priekiem. Respektīvi, devāmies uz vietējo alus darītavu «Pihtla». Tur saimnieko jauns puisis, kurš atgriezies dzimtajā ciemā, lai turpinātu tēva un viņa brāļa iesākto darbu. Saimnieks rādīja jaunas spožas iekārtas, kas iegādātas salīdzinoši nesen (ar ES atbalstu), un arī vecos, tradicionālos katlus, kuros alu vārīja vēl ne tik sen. Viena marka, kas obligāti jānogaršo, ir “koduõlu” jeb lauku alus. Ļoti jauni cilvēki to parasti nesaprot, jo alus neputo. Vecākie gan noteikti būs baudījuši līdzīgu dzērienu Latvijā. Saimnieks mums arī rādīja lielākas kannas, kurās lej lauku alu, kad kāds vietējais vēlas to iegādāties dzeršanai ģimenes svētkos, bieži – kāzās. «Pihtlas» darītājiem alus ir modernāks, to ieteiktu nomēģināt visiem. Tam dots vikinga vārds. Jābrīdina gan, ka igauņu vikings ir stiprs – 10,5% alkohola. Dzerot to gan īsti nejūt, garša ir piesātināta, patīkama, ar vieglu citrusu noti. Pašam aldarim ne prātā nav nācis, ka vikings kļūs par vasaras iecienītāko alu. Teikšu, ka uz Pihtlu ir vērts aizbraukt. Tur iekārtota mājīga un plaša telpa, kur baudīt dzērienus, apkārtējā teritorijā izvietotas atrakcijas bērniem. Un ne velti jautājām, vai ir iespēja Kuresārē atgriezties ar taksometru. Jā, esot īpaša vienošanās ar vietējiem taksistiem.
     Lai cik dīvaini izklausītos, no alus darītavas devāmies uz klosteri. Jāteic gan, ka ne taisnā ceļā. Piestājām apskatīt Kāli meteorīta krāteri. Nu, ko lai saka, tas joprojām ir savā vietā, nekas daudz nav mainījies, kopš to apmeklēju pirms gadiem 15, ja ne vairāk. Kristina atzina, ka tūristu atsauksmes par šo objektu ir kardināli pretējas – vieniem ļoti patīk, citi neuzskata, ka tur ir kas īpašs skatāms. 
     Svētā Mihaela baznīcas un klostera apmeklējumā interesanta bija iespēja parunāt ar igauņu mūķeni, kura pastāstīja par to veidošanās vēsturi. Man ļoti patika, ka sieviete tieši un atklāti atbildēja gan uz mūsu jautājumiem par izvēlēto profesiju, gan dzīvi. Izrādās, ka uz salas ir daudz pareizticīgo baznīcu. Cik tās apmeklētas, tas ir cits jautājums. Satiktie igauņi apgalvoja, ka viņi pieder nereliģiozākajai nācijai pasaulē. Tomēr savulaik, kad Sāremā valdīja krievu cars, ļoti daudzi turienieši izlēma pievienoties pareizticīgo baznīcai. Galvenais iemesls gan laikam bijis ne tik ļoti garīgs, cik materiāls, – iespēja tikt pie zemes un citām priekšrocībām. Mūķene pastāstīja, ka šķirot it kā nevajadzētu, bet pārsvarā Igaunijas pareizticīgie ir tuvāki Grieķijas pareizticīgajai baznīcai, nevis Maskavas patriarhātam. Arī viņa un pārējās māsas savu garīgo ceļu sākušas Grieķijā. Viņas dienas vada ne tikai lūgšanās, bet arī darbā. Klosterim pašam sevi jāuztur, tāpēc, piemēram, tajā nodarbojas ar biškopību un gatavo ievārījumus. Katrā ziņā mūķene bija vēl viena ļoti patīkama sāremiete, ar kuru bija patīkami sastapties un aprunāties. 
     Vakariņās šoreiz devāmies uz vēsturisko Sāremā Vējdzirnavu restorānu. Vietējie apgalvo, ka tas izveidots 1899. gadā. Virtuvē saimnieko jauns, ļoti ambiciozs pavārs. To varēja just! Viņa versija par ķirbju zupu bija atšķirīga, gaļa kusa uz mēles, deserts šķita neparasts. Tomēr viens no interesantākajiem piedāvājumiem bija dzirnavās gatavotais degvīns ar spēcīgu dažādu ogu garšu, bet ne pārāk salds, ne lipīgs. Tik lielas dzirnavas apmeklēju pirmo reizi. Apskatei atvērti visi stāvi, ir arī āra terase 2. stāvā. Vienīgi vasarā galdiņš jārezervē iepriekš, jo vieta ļoti iecienīta. Labā ziņa – to var izdarīt, apmeklējot restorāna mājaslapu.
     Nākamajā dienā devāmies uz citādām dzirnavām Anglas kalnā. Tur var apskatīt piecas vējdzirnavas, kas vienīgās uz salas saglabājušas sākotnējo izskatu. Īpaši interesants ir muzejs telpās. Tur var redzēt dažādas no metāla gatavotas senāku laiku mehāniskas ierīces graudu malšanai, virpošanai, šūšanai u.c. Jāuzsver, ka kolekcija ir ļoti plaša, turklāt dažus agregātus var ne vien pataustīt, bet darbināt. 

Uzdevums saprast, ar ko atšķiras Muhu
     Sākot virzīties uz māju (šajā gadījumā Tallinas) pusi, iebraucam Muhu salā. Gide stāsta, ka to apdzīvo aptuveni divi tūkstoši ļaužu. Viņu ir maz, toties cik lepni – nedod Dievs, nosaukt kādu no viņiem par sāremieti! Muhu iedzimtajiem esot savas īpatnības, vismaz tā runā Sāremā, tāpēc būtu interesanti tur pavadīt ilgāku laiku, parunāt ar cilvēkiem, lai saprastu, kādas tieši. Aizbraucam apskatīt nelielu strausu fermu, kur mitinās arī zebras un citi zvēri. Ja ģimenē ir bērni, tur droši vien var piestāt. Pēc tam varēja aplūkot Koguvas ostu un muzeju, ko droši vien varētu raksturot kā etnogrāfisku. Osta ir diezgan interesanta, no tās paveras labs skats, jo īpaši ar viesnīcu (Bottengarn), kas piedāvā iespēju apmesties ne tikai tradicionālos apartamentus, bet arī ūdenī peldošos namiņos. Šis prieks gan nebūs lēts, bet varbūt ir tā vērts. Mani atgriezties Muhu mudinātu pavisam cita izklaide, par ko pastāstīja gide. Netālu no Koguvas ir it kā no Muhu atirusi neliela salu grupiņa, uz kurieni piemērotos laikapstākļos varot pārbrist ar kājām. Atzīmēju kartē. Esot gan vēl viena vieta, kur drosmīgie uz salu par ūdeni brien kājām Vislandes nacionālajā parkā, bet to gan neiesaka. Attālums ir lielāks, nekā izskatās, un var sanākt, ka jāzvana kādam, lai brauc jūs glābt. 
     Vislandes parks bija viens no pirmās (nokavētās) dienas plāna objektiem. Skaidrs gan, ka tobrīd būtu iespēja aizbraukt tikai līdz tam, nevis doties vairāku stundu pārgājienā, izbaudot brīnišķīgo ainavu (pēc bildēm un aprakstiem spriežot). Un varbūt pat labi, ka turp netikām, un šis ir viens iemesls, kura dēļ es gribu atgriezties Sāremā. Tieši dabas dēļ es būtu gatava uz salas pavadīt vairākas dienas. Doties klejojumos pa apkārtni ar auto, velosipēdu vai kājām, vakarā apmeklēt SPA un meklēt mājīgu vietu, kur var dabūt kaut ko garšīgu. 
     Skatoties kartē, šķiet, ka ar automašīnu iespējams braukt gar pašu salas krastu. Tāpat ir acīmredzams, kur atrodas aptuveni 20 km garā vietējo iecienītā pludmale. Bet viens ir objekti, par ko mums pastāstīja un parādīja, tomēr, uzmetot aci salai, rodas pamatotas aizdomas, ka uz tās netrūkst pērļu, kas tā uzreiz rokā nedosies. Lai tās atrastu, Sāmsalā jāpavada ilgāks laiks. Jāteic gan, ka “pagūglējot” (piemēram, “visitsaaremaa.ee”), internets pasaka priekšā, kur dažas no tām meklēt. Bet uz Sāremā var doties arī tā sauktajā nesezonā. Vasarā tur ir daudz ļaužu, augstākas cenas, turklāt, ja neesi rezervējis prāmja biļeti, var nākties rindā gaidīt vairākas stundas… Savukārt, ja kaut kur gribas aizbraukt vēsākā laikā (bet ne uz tālām siltajām zemēm), tad varētu izdoties jauks ceļojums. Turklāt jācer uz vietējo stāstīto, ka salās var izbaudīt maigāka klimata priekšrocības. Rudens vai pavasaris tajās, iespējams, ir pat patīkamāks nekā vasara, kad turp dodas tūristu masas. Ceru, ka doties uz Sāremā būšu ieinteresējusi arī jūs!
Linda TAURIŅA
travelnews.lv foto

                                                                                                                                                 

Ko darīt, ja iesprūsti Tallinas lidostā uz vairākām stundām?
     Doties uz centru! Tas prasīs vien 20–30 minūtes. Sabiedriskais transports kursē regulāri, to lietot ir ērti. Līdz stacijas telpai jāmēro metri 300 (lidosta ir maza). Tur biļešu automātā nospied pogu, izvēlies biļeti par 1,50 eiro, nopīkšķini karti un dabū biļeti, ar ko var braukāt stundu pēc sirds patikas ar visa veida sabiedrisko transportu. Tikai tajā jāatrod biļešu lasītājs ar spoguli.
Turklāt pagrabstāvā ir telpa, kur var atstāt glabāšanā bagāžu, iemetot skapīša automātā monētas. 

Kādus suvenīrus atvest no Sāremā?
     Noteikti kādu pudeli vietējo alkoholisko dzērienu. Uz salas ir ne tikai vairākas alus darītavas, bet savs stiprais alkohols, degvīns un džins.
Klasikai arī nav ne vainas! Lielveikalu plauktos var atrast arī firmas Kalev saldumus, ko Latvijā nav tik vienkārši iegādāties.
     Droši vien voblu. Personīgi nebiju gana ieinteresēta to meklēt, bet noteikti kaut kur var dabūt šo vietējo iecienīto kārumu. Šur tur tirgo arī vietējo mājās ceptu tumšo maizi. Tā pēc garšas atgādina ķieģelīti. Jāteic gan, ka šajā jomā mēs latvieši esam pārāki, bet nogaršot vajag!
     Sviestu! Lielveikalos nopērkamas garšaugu sviesta paciņas, ko rotā skaists uzraksts «Saaremaa». Nav nekāds smalkais suvenīrs, bet, kad šur tur esi to baudījis, rodas vēlme nedaudz paņemt arī uz mājām. Turklāt vietējie atzīst: “Jā, laba izvēle, šis ir garšīgs!” 
    Varētu iegādāties arī kādu košu apģērba gabalu no Muhu tautastērpa. Teiksim, koši dzeltenus brunčus. Nu, bet tos gan varēsiet atļauties, ja ir lieki vairāki simti eiro. Jau bērnu svārciņi maksāja 400 eiro… Tomēr Muhu tautastērps košo krāsu dēļ esot viens no populārākajiem Igaunijā, jo to izvēlas tie pašdarbnieki un ļaudis, kam nav piesaistes kādai citai konkrētai vietai.

Kā tikt uz Sāremā? 
     Vienīgais “šķērslis”, ar ko jārēķinās, ir prāmis. Nesezonā tā droši vien nebūs problēma, bet vasarā, lai uz tā tiktu, var sanākt gaidīt ilgi. Vietējie stāsta, ka reizēm rindas bijušas kilometriem garas. Katram gadījumam biļetes var iegādāties iepriekš internetā, kas garantēs, ka izvēlētajā laikā uz prāmja noteikti tiksiet. 
     Ziņkārības dēļ tomēr nolēmu parēķināt, cik maksā no Rīgas uz Kuresāri doties ar lidmašīnu. No galvaspilsētas (braucot bez apstāšanās) līdz salai ceļā jāpavada stundas sešas. Lidojot (ieskaitot ceļu uz lidostu) sanāk aptuveni tikpat. Tas šobrīd izmaksās aptuveni 180 eiro vienam cilvēkam. Ar mašīnu no Rīgas turp un atpakaļ var aizbraukt par aptuveni 95 eiro. 
     No Limbažiem tās būs aptuveni piecas stundas un 80 eiro (ieskaitot 11 eiro par prāmi). Protams, aprēķins ir aptuvens. Nu, un ja Sāremā ierodies ar savu auto, tā noteikti ir priekšrocība. Jāteic gan, ka to var arī īrēt. Turklāt, ja uz vairākiem cilvēkiem, tas esot pat izdevīgāk nekā ņemt velosipēdu, lēsa vietējā tūrisma informācijas centra vadītāja. Piedāvājums ir labs, to nodrošina labi zināmas mašīnu nomu ķēdes filiāles, tā kā nebūs grūtību atrast.

Nodot tukšo taru. Sīkums, bet patīkami
     Viesojoties Igaunijā, izmantoju arī šobrīd latvietei ekskluzīvu iespēju, – nodot tukšo plastmasas pudeli taromātā. Labi – sīkums, tomēr patīkami. Nevīlos! Process vērot, kā pudele pa sarkani izgaismotu tuneli pazūd kastē, likās interesants… Turklāt bija iespēja izvēlēties, ko darīt ar 10 centiem, kas man pienācās par videi draudzīgu rīcību, – saņemt kvīti un doties pēc tiem uz veikalu vai ziedot igauņu bērniem. Izvēlējos otro, cerot, ka manā kontā tiks ieskaitīti labas karmas punkti! Īpaša interese man par šo pasākumu bija, zinot, ka nākamā gada februārī taromātus ieviesīs arī pie mums. Ceru, ka tie būs tikpat atraktīvi!

Aptauja

Vai vajadzētu saīsināt skolēnu vasaras brīvlaiku?

Arhīvs

Runā,ka...

Preses pīle

Pasmaidīsim

  • Filmēt aizliegts!
  • Jāņu tautasdziesmas 3
  • Jāņu tautasdziesmas 6
  • Jāņu tautasdziesmas 4
  • Jāņu tautasdziesmas 1
  • Jāņu karikatūra 3
  • Karikatūra 1
  • Jāņu tautasdziesmas 2
  • Kas jāzina ceļotājiem
  • Jāņu karikatūra 2
  • Jāņu karikatūra 1
  • Karikatūra 2
  • Jāņu tautasdziesmas 5
  • Jāņu tautasdziesmas 7

Ieraudzīju – nobildēju