Jana, Johanna, Hanna
2019. gada 15.decembris

Alojas, Krimuldas, Limbažu un Salacgrīvas novada laikraksts

Esmu piederīgs Latvijai

29.IX

Veiksminiece, kurai svarīga piederības sajūta

Nedēļas nogalē svinēsim Skolotāju dienu. To sagaidot, aicināju uz interviju Limbažu novada ģimnāzijas direktori, matemātikas skolotāju Guntu LĀCI. Tikāmies viņas teritorijā, tāpēc sarunu ik pa laikam pārtrauca klauvējiens pie durvīm. Kolēģei vajadzēja konsultāciju par matemātikas uzdevumu, citam steigšus bija nepieciešams kāds dokuments. Saimnieks ieradās pavēstīt, ka atvestas mēbeles jaunajam mediju kabinetam. Direktore atvainojoties uz brīdi pārtrauca sarunu un tūlīt bez satraukuma turpināja pārtraukto stāstījumu – mierīgi, smaidot, palaikam ieturot pārdomu pauzi.

Sapnis par medicīnu un žurnālistiku

Sarunu sāku ar tradicionālo jautājumu – vai Rīgas meitene Gunta jau bērnībā sapņoja par skolotājas profesiju. Izrādās, ne. – Es sapņoju par to, ka būšu ārste un strādāšu slimnīcā. Vispār bija trīs jomas, par kurām domāju, bet galvenā – medicīna. Vidusskolas gados meitene pat vienu dienu nedēļā strādāja slimnīcā. Tolaik iegūtās prasmes noder joprojām. Tomēr pēdējā brīdī pirms iestāšanās augstskolā viņa nobijās. Varbūt ietekmēja tas, ka ģimenē nebija neviena mediķa, toties skolotāju gana daudz. – Apzinājos arī to, ka esmu pārāk emocionāla un ļoti justu līdzi visiem slimniekiem. Tas galu galā sagrautu mani pašu vai arī nāktos mainīt savu attieksmi, bet tad tā vairs nebūtu es. Otra joma, par kuru Gunta domāja, bija žurnālistika. – Mācoties vecākajās klasēs, darbojos tolaik populārajā TV raidījumā «Apvārsnis». Tomēr tobrīd man šķita, ka žurnālistikas nodaļā galīgi nav sabiedriskās dzīves, toties fizmatiem gan – viņiem ir labākie laivu braucieni un smukākie puiši. Tā nu iestājos Fizikas un matemātikas fakultātē. Jau 2. kursā studente sāka strādāt – mācīja matemātiku Rīgas 64. vidusskolā. Pēc tam nokļuva Neretas vidusskolā. – Pēdējie studiju gadi man bija pietiekami sarežģīts laiks. 3. kursā mācoties, piedzima dēls. Augstskolu pabeidzu, Neretā auklējot puiku, strādājot skolā un ar grupasbiedru atbalstu gatavojoties eksāmeniem. Gunta teic, ka pirmie skolēni viņai joprojām ir siltās atmiņās. – Ceru, ka es viņiem arī. 

Tomēr par darba gaitu sākumu skolotāja tagad var rāmi atzīt – tā bija viena vienīga neizdošanās. – Ar disciplīnu galā netiku, iemācīt matemātiku tā, kā gribēju, neizdevās. Vecākie kolēģi par mani rakstīja sūdzības. Skola naktīs rādījās murgos. Bija visi apstākļi, lai es aizietu, tomēr pienākuma apziņa mani noturēja. Par ļoti svarīgu pagriezienu punktu kļuva kāda psihologa lekcija – varbūt pirmā, ko jaunā pedagoģe dzirdēja. – Es izdzirdēju savai dzīvei liktenīgus vārdus: “Tu nevari izmainīt skolēnu rīcību, bet vari mainīt tikai savējo”. Tagad šis padoms ir bieži dzirdēts un liekas pašsaprotams, bet toreiz tas bija ļoti nozīmīgs. Biju skolā nostrādājusi trīs vai četrus gadus, kad beidzot sāku just gandarījumu par savu darbu. Un no tā brīža lietas sāka iet augšup. Tagad Gunta, mierinot jaunos skolotājus, uzsver, ka neveiksmes un šaubas ir visiem. Ir jāiztur līdz brīdim, kad sāc kāpt no bedres laukā. Tikai tad var saprast, vai tev šis darbs patīk. – Izrādījās, ka man tas ļoti patīk.

Pēc apmēram desmit Neretā nostrādātiem gadiem, mainoties privātajai dzīvei, Gunta pārcēlās uz Valmieru un sāka strādāt Valsts ģimnāzijā. Līdztekus darbam studēja doktorantūrā. – Man ir doktora grāds matemātikas didaktikā. Zinot, ka apkaimes skolās neviens no pedagogiem nav beidzis doktorantūru, jautāju, kāpēc viņai zinātniskais grāds un papildu slodze bija nepieciešama. – Man ļoti patīk mācīties. Skolas gados ne pārāk, bet šobrīd esmu sapratusi, ka man tiešām patīk lasīt, domāt, piedalīties zinātniskās konferencēs un klausīties, ko izpētījuši citi. Tad, kad es to daru, pat nedomāju, vai no tā ir kāds izdevīgums vai praktisks ieguvums. Jūtos gandarīta šajā procesā un daru to pati sev. Ieminos, vai, iegūstot doktora grādu, nebija plānu par zinātnieces karjeru. – Jā, varēju mainīt savu dzīvi un strādāt augstskolā ar jaunajiem skolotājiem. Bet bija vairāki iemesli, kāpēc Gunta to neizvēlējās. – Negribēju atgriezties Rīgā. Kaut esmu tur dzimusi, pēc būtības esmu mazpilsētas cilvēks. Jau, mācoties vidusskolā, zināju, ka tiklīdz varēšu, vēlos tikt prom no galvaspilsētas. Tāpēc šobrīd Limbažos jūtos ļoti laimīga, jo man jau Valmiera bija kļuvusi par lielu un skaļu. Un otrs iemesls, kāpēc paliku skolā, – man patīk īsti, dzīvi bērni, nevis teorijās aprakstītie.

Asinssaite ar Limbažiem

Tagad jau četrus gadus Gunta ir limbažniece un trešo gadu – ģimnāzijas direktore. Turklāt ar Limbažiem viņai ir īpaša saikne – šeit dzimusi sarunbiedres mamma. – Un vēl izrādījās, ka mana vīra mājas Limbažu pagastā, kur pavadu visas savas brīvdienas, atrodas tikai piecus kilometrus no tām mājām, ko savulaik cēla mans vecvectēvs un no kurienes uz Sibīriju aizveda vectēvu. Tā nu izveidojies tāds ļoti emocionāls loks. Brīžos, kad Gunta jūtas slikti, viņa aizbrauc uz dzimtas kapiem Lēdurgā. – Apstājos, skatos uz savas dzimtas – spēcīgu darba cilvēku – atdusas vietu un saprotu, ka, salīdzinot ar viņu dzīvi, man ir viegli. Tas atkal dod spēku kaut ko darīt.

Pajautāju, cik viegli vai grūti ir ienākt Limbažu sabiedrībā, iejusties šejienes skolotāju saimē. – Man liekas, ka limbažnieki ir diezgan piesardzīgi un rezervēti – gan pret citu cilvēku pieņemšanu, gan dažādiem notikumiem. Tādi atturīgi ir arī šīs puses skolotāji. Viņi netaisa šovu no sava darba. Ļoti labi izdara daudzas lietas, bet tas notiek klusi un pārējie reizēm to pat neuzzina. Vēl Gunta kā ienācēja spriež, ka limbažnieki ir pārāk pieticīgi, nenovērtē sevi, savus talantus un darbus. – Jo vairāk iepazīstu Limbažus un šejieniešus, jo vairāk ir sajūta, ka tikai pamazām viņi atklājas. Toties, kad iepazīsti, saproti – šeit ir fantastiskas lietas! Varbūt tāpēc, ka man ir asinssaite ar Limbažiem, es šo atturīgo attieksmi pieņemu un saprotu.

Jāteic, ka Gunta šejienes pedagogu pulkā tomēr šķiet brīvāka, atraisītāka, spilgtāka. 1. septembrī pie sava kolektīva Lielezera krastā ierodas motorlaivā ar dzelteniem gumijnieciņiem kājās, pērn Dzejas dienās kopā ar visiem pa pilsētu brauc ar velosipēdu, bet sarīkojumā vakara puskrēslā ir gatava dziedāt pie mikrofona... – Es vispār esmu tāds spontāns cilvēks. Tajā, kas skar citus un naudas lietas, rīkojos apdomīgi, bet tad, ja tas skar tikai un vienīgi mani, ļaujos impulsam. Skolotājai atmiņā palicis kāda mācītāja teiktais, ka tajā brīdī, kad mums gribas izdarīt kaut ko labu, ar mums runā Svētais gars. – Es bieži atsaucos šim pirmajam aicinājumam. Tāda ir manas personības būtība un tas notiek automātiski, nekalkulējot, vai tā vajag vai nevajag. Tiesa, Gunta savulaik daudz domājusi par to, ka skolotājam jābūt kā paraugam. – Mēs nevaram skolēniem tikai stāstīt, ka vajag uzdrīkstēties, bet paši tā nerīkoties. Mums jārāda piemērs, ka darām, uzdrīkstamies, arī kļūdāmies un tas nav nekas briesmīgs, mēģinām vēlreiz. Svarīgi, lai arī skolotājs būtu vienkārši cilvēks un nebaidītos atzīt, ka viņam ir trūkumi.

Ir teorija, ka cilvēki dalās veiksminiekos un neveiksminiekos. – Es – paldies Dievam! – esmu veiksminiece. Tas ir arī manu vecāku nopelns, kuri manī iekodēja pārliecību, ka es varu, ja vien centīšos un darīšu. Šobrīd arī direktores darbā sevi stiprinu ar domu – būs labi. Šo sajūtu un pārliecību cilvēkam ir jāiemācās un ļoti svarīgi iemācīt arī saviem bērniem un skolēniem. 

Gunta ir četru bērnu māte. – Un kā katra mamma es ar savējiem ļoti lepojos. Viņi man ir arī laba skola, lai es saprastu, cik dažādi var būt cilvēki. Vecākais dēls Rei­nis beidzis LU Vadības zinību fakultāti, bet šobrīd dienē Nacionālajos bruņotajos spēkos. – Armija bija dēla izvēle, un tagad viņš ir laimīgs. Vecākā meita Anna studē Āhenes universitātē Vācijā. Viņa, beidzot vidusskolu, bija viena no diviem Latvijas skolēniem, kas ieguva Vācijas valdības stipendiju studijām. Vēl gads, un Annai būs maģistra grāds arhitektūrā. – Viņa ir mans stāsts par emocijām, ko izjūt māte, kad bērns aizbrauc un ir prom. Tāpat man jādomā, kas būs turpmāk un kādā valodā varbūt runās mani mazbērni. Rūta nākamvasar Valmierā beigs 12. klasi. – Ar talantu un ļoti lielu darbu viņa šobrīd ir viena no gudrākajām sava vecuma meitenēm Latvijā matemātikā un fizikā. Taču mammai, skatoties uz meitu, nākas domāt arī par to, kādas ir īpaši talantīgo bērnu tiesības uz sev atbilstošu izglītību. Protams, jāgādā par tiem, kuriem iet grūti, bet nedrīkst aizmirst arī apdāvinātos, kuriem stundās nav īsti ko darīt, tiek pārāk maz uzmanības un nākas atsevišķi strādāt papildus. Savukārt mazais Henrijs šobrīd ir Ozolaines bērnudārza audzēknis un nākamruden sāks studijas Limbažu sākumskolas 1. klasē. – Tad nu dzīve rādīs, kā mēs abi skolā sadzīvosim.

Ieminos, vai Gunta pati nav domājusi par karjeru ārzemēs. – Esmu, un joprojām tas ir iespējams. Pietiekami labi pārvaldu svešvalodas, lai varētu to darīt. Taču man ir ļoti svarīgi justies piederīgai. Katru reizi, atgriežoties no ārzemēm – bet citās zemēs esmu bieži –, jūtos ārkārtīgi laimīga, kad, izkāpjot no lidmašīnas, dzirdu, ka apkārt cilvēki runā latviski. Man vajadzīga savas kultūras vide un cilvēki, kuri to saprot. Sarunbiedre gan atgādina teicienu – nekad nesaki nekad, tomēr atzīst, ka iedzīvoties citā kultūrā un vidē viņai būtu ļoti, ļoti grūti. Cilvēki, domājot par pārcelšanos uz ārzemēm, pat īsti neapjauš, ka visgrūtāk būs pieņemt dažādus sīkumus, bet tieši tie veido mūsu ikdienu. Arī Guntai pašai tagad ir personīgā pieredze par šādu kultūru atšķirību. Viņas vīrs (populārais vīndaris Džons ­Brauns) lielāko dzīves daļu ir pavadījis Anglijā. – Mēs ļoti viegli saprotamies un domājam līdzīgi par globālām lietām, bet sīkumos dažkārt sākas domstarpības. Mums ir atšķirīgi sadzīves ieradumi, esam auguši, klausoties dažādu mūziku, skatoties citas filmas. Vienam liekas, ka bērns var iet gulēt tad, kad nu viņš iet, bet otrs uzskata, ka jāievēro Anglijas tradīcija, kur visi mazie dodas pie miera jau astoņos...

Dzīvot tā, lai pašam būtu prieks

Aicināta kaut ko novēlēt sev un citiem pedagogiem Skolotāju dienā, ģimnāzijas direktore acumirklī atsaucas – dzīvesprieku. – Mēs darbā skolā pavadām vismaz trešdaļu dzīves. Un nevaram atļauties tik lielu laika posmu – vēl trešdaļu taču noguļam – pavadīt kaut kā, domājot, ka priecīgi un laimīgi būsim tajā atlikušajā trešdaļā. Tāpēc svarīgi baudīt savu darbu, šo procesu. Dzīvot un strādāt tā, lai pašiem būtu prieks. Un vēl Gunta kolēģiem iesaka atrast laiku sev tīkamām nodarbēm arī ārpus skolas, kad var nedomāt par to, ka esi skolotājs. – Tā taču ir tikai viena no mūsu identitātēm.

Kas sagādā prieku viņai pašai ārpus skolas? – Man ļoti vērtīgs ir katrs brīdis, ko pavadu kopā ar saviem bērniem, jo tas nemaz nav tik bieži. Ja reizi gadā kopā ir visi četri, tad tajā mirklī esmu patiešām laimīga. Vēl skolotājai patīk jebkādas fiziskas nodarbes un praktiski darbi – strādāšana dārzā, ēstgatavošana, kas dod līdzsvaru pēc smadzeņu noslodzes skolā. – Ar gadiem man arvien vairāk vajag dabu un uzlādēšanās mirkļus tajā. Varu iebraukt mežā, izkāpt kaut uz piecām minūtēm, pastāvēt viršos un tad braukt tālāk. Bet man vajag šīs minūtes, lai reāli uzlādētu savas baterijas. Gunta spriež, ka patlaban viņai arī Limbažos ir sajūta, ka gribas sameklēt kādu nodarbi vakariem. – Cik vien sevi atceros, es esmu dziedājusi. Valmierā kamerkorī «Kaķi», pirms tam dažādos jauniešu koros. Tāpat esmu spēlējusi teātri. Gan jau pienāks brīdis, kas iešu arī šeit prasīt, vai nevaru teātrī paspēlēt vismaz egli vai akmeni. Esmu no tiem cilvēkiem, kuriem vajag kādu aizraušanos un nodarbi. Un man ir svarīgi vienkārši izbaudīt katru mirkli... 

Lai netrūkst šādu priecīgu brīžu ne ikdienā, ne svētkos!

Lailas PAEGLES teksts un foto

Esi moderns

Aptauja

ASV par korupciju noteikusi sankcijas pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu. Vai tas palīdzēs tiesvedībai pret viņu Latvijā?

Arhīvs

Runā,ka...

Preses pīle

Pasmaidīsim

  • Karikatūra 1
  • Jāņu tautasdziesmas 1
  • Jāņu karikatūra 3
  • Kas jāzina ceļotājiem
  • Jāņu tautasdziesmas 2
  • Jāņu tautasdziesmas 6
  • Jāņu karikatūra 1
  • Filmēt aizliegts!
  • Jāņu tautasdziesmas 5
  • Jāņu tautasdziesmas 7
  • Jāņu karikatūra 2
  • Jāņu tautasdziesmas 4
  • Jāņu tautasdziesmas 3
  • Karikatūra 2

Ieraudzīju – nobildēju

  • Gailenes
  • Simtgades zeķes
  • Taurenis
  • Kaķēns
  • «Veči» Salacgrīvā
  • Dzīvais un atmirušais
  • Dālijas
  • Teātra māja
  • Mušmires
  • Špata dižbrūklenes
  • Vēl viens mežacūku rakums
  • Dzeltens taurenis
  • Rudens ielās
  • Kaķim savs SPA
  • Dekoratīvā sēne
  • Rudens
  • Mušmire
  • Dzērvene
  • Lāča pēda
  • Rudens Augstrozes Lielezerā
  • Mežacūku rakums
  • Horizonts Augstrozes Lielezerā