Jana, Johanna, Hanna
2019. gada 15.decembris

Alojas, Krimuldas, Limbažu un Salacgrīvas novada laikraksts

Esmu piederīgs Latvijai

25.X

Senču zīmes mūs sargā arī pēc tūkstošiem gadu

Limbažos biedrības Saulesrits telpās uz sarunu par baltu, arī latvju rotām, zīmēm un to nozīmi aicināja rotkalis no Sabiles Harijs Jaunzems, Latvijas Amatniecības kameras diplomēts meistars. Viņa stāstījums par savu pēdējo 16 gadu nodarbošanos un aizraušanos – senajām zīmēm un rotām – bija patiesi interesants. Sanākušie varēja gan atsvaidzināt savas zināšanas, gan uzzināt daudz ko jaunu un apskaidrot laika gaitā veidojušos mītus. – Esmu ieradies mazlietiņ pamaisīt gaisu, izstāstīt savas domas, kā saprotu tautiskumu, latviešu mitoloģiju un tā tālāk. Neesmu dievturu pēdās gājis. Vairāk esmu mūsu senās pagātnes piekritējs, lai gan nezinu nevienu pagānu rituālu, bet viņu uzskati man ir tuvāki, – sacīja H. Jaunzems. 

Rotkalis vērtēja, ka parasti savu kultūru un vēsturi meklējam latvju dainās, bet materiālo kultūru, arī rotas, esam pastūmuši malā. Viņaprāt, dainas nav avots, kurā smelties kultūru un senvēsturi. Kāpēc? Jo tās nav piesienamas ne laikam, ne telpai. – Tas ir mīts, ka tās tapušas pirms 30 tūkstošiem gadu. Neviens zinātnieks to nevar apgalvot. Tajās ir mūsu vēsture, atmiņas, bet tās nav radušās pirms 12. gadsimta. To pierāda gan tautasdziesmās izmantotā leksika, gan atainotās darbības. Šis vairāku paaudžu kopdarbs ir stingri piesārņots ar svešu reliģiju. Turklāt katrai tautai – kuršiem, zemgaļiem, latgaļiem – bija savas dainas un citas tie neskaitīja. Tagad viss ir sajaukts putrā, un zemgalis runā lībiešu dainas un otrādi, – skaidroja H. Jaunzems. Drošs avots, kur smelties informāciju par mūsu senčiem, pēc viņa domām, ir senās rotas, ko ikviens var aplūkot muzejos. Rotas var lokalizēt, jo kurši nelietoja lībiešiem raksturīgās un otrādi, kaut dzīvoja blakus, turklāt, veicot ķīmiskā sastāva analīzi, var noteikt to radīšanas laiku. Viņš arī ieteica tās labāk dēvēt par baltu rotām, jo latvieši kā vienota tauta sāka veidoties tikai 15. gadsimtā. Senās rotas ir tās pašas zīmes, ko tagad dēvējam par latvju rakstiem. – Ja vēlaties zināt, kāda zīme baltiem vai senajiem latviešiem bijusi, jādodas uz muzeju aplūkot tur redzamos priekšmetus. Ja konkrētā zīme redzama kādā priekšmetā, kas tapis pirms 14. gadsimta, tad tā ir mūsu. Ja priekšmetā, kas darināts pēc šī laika posma, tad tā ir pienesums no svešām reliģijām, – teic lektors.

Senajam cilvēkam izdzīvošana nebija viegla, jo bija jācīnās ar dzīvniekiem, jātiek galā ar dabas stihijām un citām nelaimēm. Bet viņš atrada formulu, kā ar šiem spēkiem veicināt attiecības, reizēm pat likt tiem strādāt cilvēka labā. Tā arī ir latviskā dzīvesziņa, kur kopā ir gan tautasdziesmas, raksti, gan amata prasmes, gan – ļoti svarīgi – arī zināšana, kad labāk sēt graudus, cirst kokus vai kaut cūku. H. Jaunzems vērtēja, ka nu tie, kuri sakās kopjam latvisko dzīvesziņu, sanāk kopā, uzdzied, paauž, izkaļ kādu rotu un viss, bet īsto dzīvi nemaz nepēta.

Tāpat mūsdienās valda pietiekami daudz mītu. Rotkalis minēja izplatītākos. Ir aplami uzskatīt, ka latviešu tautu sargā dievs ar eņģeļiem, kas esot ieausts Lielvārdes jostā. Mūsu senči tādus nepazina, viņiem bija dievības un veļi. Tāpat tādu nenēsāja senie priesteri, jo 18. gadsimta beigās, kad šīs jostas radušās, viņi jau sen bija iznīcināti. Arī Nameja gredzenam ar mūsu tautu nav nekāda sakara. Namejs vēl nebija piedzimis, kad šis gredzens pa mūsu zemi klejoja. Tas ir vikingu atnests. Sešstaru zvaigzne jeb lietuvēna krusts arī nav mūsu senču zīme, tas ievazāts no kristietības. Toties mums ir zvaigznes zīme, kas līdz pret visādiem mošķiem, un tā ir daudz spēcīgāka par svešo lietuvēna krustu. Arī pakavs nav zīme vai simbols nedz mūsu, nedz kādā citā reliģijā vai filozofijā. Tā ir vienkārši zirga kurpe. Uzskats, ka tas nes laimi, radies no laika, kad dzelzs kā materiāls bija dārgs un atrast pakavu bija veiksme. Iespējams, šo uzskatu veicinājusi pakava līdzība ar mēness zīmi, kas gan bija mūsējā. – Mēnesi senie pieskaitīja pie dievībām. Tā zīme sargāja karavīru, zvejnieku, jūrnieku, tāpat ceļotāju un māju, – stāstīja H. Jaunzems. Tāpat nav pareizi apgalvot, ka mūsu senči pielūdza savas dievības. Piemēram, senajam latvietim pats augstākais spēks bija Pērkons un tam cilvēks lūdza ražīgu lietu, solot par to nokaut āzi. Ja dievība lietu nedeva, sencis parādīja tam pigu un āzi nekāva. – Viņš zināja, ka šie spēki ir stipri un viņam ar tiem jāsadzīvo. Latvietis neko nepielūdza, bet turēja godā un veidoja ar tiem tādas kā darījuma jeb bartera attiecības – tu man lietu, es tev āzi.

H. Jaunzems skaidroja, ka baltu, seno latviešu rotas dalījās trīs līmeņos – praktiskajā, estētiskajā un sakrālajā. Ar praktiskajām rotām norādīja piederību pie tautības, arī sociālo stāvokli sabiedrībā. Piemēram, pūcessaktu lietoja ļoti turīgi, gudri krīvi vai vadoņi. Tā bija kā medaļa, kas jānopelna, tautā iegūstot cieņu un godu. Praktiskā līmeņa rotas visas bez izņēmuma izmantoja aizsardzībai. Estētiskais līmenis noteica, no kāda materi­āla un kādā tehnoloģijā gatavoja rotu, bet sakrālais – kā to attēloja: – Zīme nav jāmoka – jāgroza un jāliek šķērsām vai kājām gaisā, jo tā strādā no visām pusēm. Turklāt mūsu sencim bija augsti attīstīta tehnoloģija. Mēs ar šodienas aparātiem mokāmies, lai spētu kaut atdarināt viņa darbus. Mums vienkārši daudz kas nav zināms. Agrāk dzintaru greznumlietās izmantoja ļoti maz. H. Jaunzems atzīstas, ka ļoti tic padomju laika zinātniekiem, un viens tāds skaidrojis, ka cilvēkam vidēji vajag 75 g dzintara, ja tā ir vairāk, tas zaudē savu enerģētisko vērtību. Vara rotas gan tika lietotas bez ierobežojuma, domājams, tādēļ, ka šis metāls dziedē.

Amatnieks atgādināja, ka senāk viena tauta citu rotas vai zīmes nelietoja un arī mūsdienās tā nevajag darīt. – Svešus priekšmetus no citurienes, piemēram, Indijas vai Meksikas, nevajag nest mājās. Mēs nezinām, kas tas tāds ir, tās enerģijas darbojas konkrētai tautai un cilvēkiem. Viņš sacīja, ka patiesībā senču zīmes, dievības mūs sargā joprojām. – Darīsim un lietosim to, kas senci sargāja pirms tūkstošiem gadu. Jo godīgāk lūkosimies nākotnē, jo labāk dzīvosim šodien. Sūdzamies par Vējoni, Lembergu un citiem. Bet ko paši darām! Esam savas dievības no beņķiem izmetuši, iecēluši citas, esam pieņēmusi svešus rituālus, piemēram, māju iekārtot pēc fenšui vai ārstēties ar ājurvēdas palīdzību, meditēt. Latvietim tas neder! Mūsu senča meditēšana bija tā pati dziedāšana, kopā pasēdēšana un rotaļās iešana, un patīkama darba darīšana. Mēs, savas problēmas risinot, metamies iekšā svešās filozofijās, reliģijās, bet aizmirstam, ka viss mums ir tepat uz vietas. Mums var palīdzēt tikai mūsu pašu – upes, meži, jūra un druvas, – pauda rotkalis. Senais cilvēks šīm spējām ticēja, tādēļ greznoja savu māju un apkārtni ar savām zīmēm, lai cīnītos pret slikto un ieviestu labo. 

Līgas LIEPIŅAS teksts un foto

Esi moderns

Aptauja

ASV par korupciju noteikusi sankcijas pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu. Vai tas palīdzēs tiesvedībai pret viņu Latvijā?

Arhīvs

Runā,ka...

Preses pīle

Pasmaidīsim

  • Jāņu tautasdziesmas 7
  • Jāņu tautasdziesmas 5
  • Jāņu karikatūra 1
  • Jāņu tautasdziesmas 1
  • Jāņu tautasdziesmas 6
  • Jāņu karikatūra 3
  • Kas jāzina ceļotājiem
  • Karikatūra 1
  • Jāņu tautasdziesmas 3
  • Jāņu karikatūra 2
  • Jāņu tautasdziesmas 2
  • Jāņu tautasdziesmas 4
  • Karikatūra 2
  • Filmēt aizliegts!

Ieraudzīju – nobildēju

  • Rudens Augstrozes Lielezerā
  • Mežacūku rakums
  • Mušmires
  • Dekoratīvā sēne
  • Špata dižbrūklenes
  • Simtgades zeķes
  • Rudens ielās
  • Gailenes
  • Dzīvais un atmirušais
  • Taurenis
  • Teātra māja
  • Mušmire
  • Kaķim savs SPA
  • Dzērvene
  • Rudens
  • Vēl viens mežacūku rakums
  • «Veči» Salacgrīvā
  • Dzeltens taurenis
  • Horizonts Augstrozes Lielezerā
  • Kaķēns
  • Dālijas
  • Lāča pēda