Jana, Johanna, Hanna
2019. gada 15.decembris

Alojas, Krimuldas, Limbažu un Salacgrīvas novada laikraksts

Esmu piederīgs Latvijai

13.X

Senču balss atsauc mājās Latvijā

Savulaik Katrīnas VILNES un viņas vīra Jura JEFUNI ikdiena ritēja Krievijas galvaspilsētā Maskavā, bezpersoniskā daudzdzīvokļu namā, bet nu jau gadus septiņus viņu pastāvīgā dzīvesvieta ir Skultes pagasta Pūpoliņi, kas ir īstena lauku viensēta. Tur joprojām saimnieko arī Katrīnas tēvs Ansis. – Man vienmēr bija sapnis pārcelties šurp, jo tikai te jūtos pa īstam mājās. Agrāk, kad pēc ciemošanās pie vecmāmiņas braucu prom, acis bija pilnas asarām, – viņa neslēpj. Ieejot pagalmā, pretī steidz paliela auguma melns suns Bella, otrs kaut kur tikmēr nozudis. Mazliet satraukti par vēlīnajiem ciemiņiem brīnās mājputni un kazas, pa brīdim uznirst kāds no četriem kaķiem. Savukārt stallī vakara mieram noskaņojies baltsirms zirgs vārdā Žemčug (krievu val. – pērle), ko mājnieki dēvē par Žemu. Izrādās, to atveduši līdzi no Krievijas. Kamēr vēl gaišs, rosinu Katrīnu, Juri, kā arī viņu atvases – meitu Magdalēnu un dēlu Kristoferu – aši saorganizēties fotosesijai ārā. Zirdziņš tiek izvests no staļļa un puika uzsēdināts tam mugurā, vecāki un meitene pasit padusē savus orķestrī Pociems spēlētos mūzikas instrumentus, un aiziet! 

Kopā saved Maskavas latviešu kultūras biedrības pasākumi
Sarunu turpinām Pūpoliņu viesistabā. Saimnieki gan mazliet atvainojas, ka ar savu aizņemtību vēl nav paspējuši māju izremontēt. Nenoliedzami, tas prasa arī finanses. Taču tik un tā ir omulīgi, jo blakus murrā mazs minka, krūzē kūp zāļu tēja un var cienāties ar gardām mājas vīnogām. Katrīnas vecāki iepazinušies Latvijā, taču pēc laiciņa satikušies Maskavā, kad tētis tur studējis. Pēc gandrīz 20 laulībā pavadītiem gadiem mamma palika Krievijā, kur dzīvo joprojām, bet viņš atgriezās Latvijā, lai rūpētos par savu veco māti. – Esmu Krievijā piedzimusi un beigusi medicīnas, kā arī zirgu treneru skolu, – piebilst sarunbiedre. Arī viņas vīrs uzaudzis un skolojies Krievijā, bet viņa senči ir nākuši no Latgales puses. Jura mamma, tāpat Katrīnas māsa bieži braucot ciemos uz Latviju. Abi jaunie savulaik satikušies, apmeklējot Latvijas neatkarības proklamēšanas dienai veltītu pasākumu Maskavas Latviešu kultūras biedrībā. – Katrīna tur darbojās korī «Tālava», es arī pievienojos, jo gribēju iemācīties labi dziedāt, un tur tāda iespēja bija. Ne visi koristi pat prot latviešu valodu, taču dziesmas iemācās. Piedalījāmies arī Dziesmu svētkos Latvijā. Sajūtas Mežaparka estrādē ir kolosālas. Vēlamies būt klāt visos svētkos, tagad dziedam Skultes korī, ar ko ceram tajos uzstāties nākamgad, – saka ģimenes galva. – Pat ja mēģinājumā esam saguruši vai kaut kas neiet, vakara lielajā koncertā ir saviļņojums – dziedam paši sev, tā ir mūsu diena! – papildina dzīvesbiedre. Vismīļākais viņiem esot klasiskais repertuārs. Līgosvētkus jau tolaik, dzīvojot svešatnē, parasti devušies svinēt uz Latviju. Īpašu tradīciju tajos viņiem nav, vien iegājies, ka jādodas uz jūru sagaidīt saullēktu, izbaudot dabā notiekošo. Sētā, protams, tiek uzklāts arī svētku galds, iededzināts ugunskurs, bet vairāk gan Jāņi tiek uztverti kā baznīcas notikums. Tā kā viņi ir pareizticīgie, Ziemassvētku svinēšana izstiepjoties vairāku nedēļu garumā.

Zīmīgi, ka Katrīna un Juris Maskavā precējušies latviešu tautastērpos – tie ir pašiem savi. Citu atdāvināti gan, taču tik un tā liels dārgums. Viņiem daudz nozīmē gan 11., gan 18. novembris. – Lāčplēša dienā esam piedalījušies lāpu gājienā Limbažos, arī Vidrižos iesaistījušies svecīšu aizdegšanā. Agrāk tās braucām nolikt pie Rīgas pils sienas. 18. novembrī dodamies uz galvaspilsētu skatīties parādi vai uz salūtu, – uzskaita sarunbiedrs. Viņam spilgti palicis prātā, kā 1989. gadā Maskavā milzīgā kultūras namā svinēta Latvijas neatkarība. – Tolaik mobilo telefonu vēl nebija, pierakstīju paziņas nosaukto adresi un pēc kartes braucu ar tramvaju meklēt, kur tā vieta ir. Bija auksts, vējains un sniegots. Tik daudz latviešu vienkopus kā toreiz vairāk neesmu Maskavā redzējis, bet citkārt 80. gados uz ielas bieži varēja satikt pa kādam, – viņš atceras. Kopš tā laika, kamēr bijis Krievijā, apmeklējis arī visus pārējos Latvijai veltītos sarīkojumus. Katrīna, būdama vēl skolniece, atminas dažādu mūziķu koncertus vēstniecībā. Reiz Maskavā bijis noīrēts nams dzejnieka Aleksandra Čaka jubilejas atzīmēšanai. Pusaudža gados Juris aizrautīgi lasījis viņa darbus, pat izstaigājis tajos apdzejotās Rīgas nomales. – 1998. gadā biju uz 18. novembra parādi Rīgā, kad to vēl apmeklēja samērā maz cilvēku un varēja tikt tuvu, lai vērotu. Toreiz arī šo to uzfilmēju. Varbūt tāpēc šis datums man allaž ir tik būtisks, jo atceros laikus, kad tā svinēšana likās kaut kas nereāls un pat bīstams, – aizdomājas Juris. Viņš piedalījies arī barikādēs, un pauž nožēlu, ka tehnisku sarežģījumu dēļ nav izdevies attīstīt nevienu no tolaik uzņemtajiem kadriem. Atmodas gadu atmosfēra, pat atsevišķas smaržas joprojām ir viņa atmiņā. 

Visa ģimene muzicē orķestrī
Kad Magdalēnai tuvojās skolas gaitu sākums, vecāki izlēma, ka atvasēm labākas izglītības iespējas, tai skaitā pulciņu piedāvājums, tomēr būs Latvijā. Te bērni arī nākuši pasaulē. Jau mazai esot, meitu palaikam veduši uz bērnudārzu mūsu valstī. – Redzot, ka Krievijā nodarbības un koncerti ir apmēram tādā pašā stilā kā manā bērnībā, sapratām, ka vairāk to negribam, – teic Juris. Viņaprāt, māksla un kultūra tur ir diezgan atrautas no tautas, elitāras, folklora interesē pavisam šauram lokam, turpretī Latvijā tās ir balstītas pašā dzīvē un stiprās, pārmantotās tradīcijās. Kad lasa vai dzird medijos no Krievijas nākošu informāciju, sarunbiedriem ar kritisko domāšanu nav problēmu to izvērtēt. Tāpat viņi skatās citu valstu ziņu portālus, lai labāk izprastu kaut vai Ukrainā notiekošo. – Bet ir daudz cilvēku, kuri safabricētas ziņas uztver kā patiesību. Ja visu dienu ir ieslēgts televizors, kur stāsta vienu un to pašu, ar laiku kāds arī sāk tam ticēt, – uzskata Katrīna. Kopš sabojājies TV dekoders, ģimenei televizora mājās nav un arī nepietrūkst, jo labi iztiekot ar interneta resursiem. Var vairāk lasīt, salīdzināt un analizēt.

Juris atzīst, ka ikdienā, dzīvojot Maskavā, bijis pagrūti uzturēt latvisko, jo arī domas raisījušās krieviski. Tāpēc vajadzējis laiku, kamēr Latvijā spējuši atkal pārslēgties uz mūsu valodu. Arī Magdalēna un Kristofers prot gan vienu, gan otru, un vēl meitene skolā mācās angļu un vācu. – Man tādas iespējas nebija, bet, jo vairāk valodu zina, jo labāk, – uzskata bērnu mamma. Šobrīd viņi mācās Limbažos, kur apmeklē arī mākslas un mūzikas skolu. Abi apgūst klavierspēli, dejo Saktiņā. Turklāt ik svētdienu ģimene mēro ceļu uz Pociemu, kur notiek orķestra mēģinājumi. – Vispirms pievienojāmies Limbažu «Lemiselei», es vēl tagad tur pieskrienu papraktizēties, bet pamatā pārgājām uz Pociemu līdzi diriģentam Viesturam Ozolam. Viņš bija sācis ar mums darboties individuāli, tāpēc šķita likumsakarīgi, ka jāturpina, – skaidro Katrīna. Viņa spēlē mežragu, vīrs – tubu, meita – korneti, bet dēls pagaidām tikai individuāli trompeti. Pieaugušie dažādu iemeslu dēļ paši nav gājuši mūzikas skolā, taču vienmēr vēlējušies būt tuvāk šai mākslai, tāpēc ar prieku tagad muzicē orķestrī. Tiesa, daudz vēl esot, ko mācīties, taču kolektīvā iejutušies ļoti labi. Patīk, ka Pociema kultūras nama vadītāja Aija Romancāne rūpējas par jauku gaisotni.

Laukos nav viegli, bet esi pats sev noteicējs
Kristofers noskaita, kāpēc ir labāk dzīvot savā mājā nevis dzīvoklī: – Tad var ieviest savu kārtību, bet dzīvoklī kaimiņi, piemēram, kaut ko remontē un tu neko citu nedzirdi. Mamma atceras – lai no daudzstāvenes tiktu ārā, bijusi vajadzīga apmēram pusstunda, bet tagad var uzreiz izskriet laukā, nemaz nerunājot par to, ka drošības dēļ bērniem vieniem pašiem Maskavā nebija ieteicams kaut kur iet. Skaidrs, ka arī mājdzīvniekus pilsētā neturēsi. – Pēc dzīves metropolē mani vairs nevelk prom no laukiem, jo te ir miers, klusums un vari būt apkārtējo netraucēts, pats sev kungs. Salīdzinājumā ar Maskavu pat Rīgā ir, ko elpot. Ja arī nāktos reiz atkal pārcelties uz pilsētu, tad tikai uz vēsturisku centru, – noteic sarunbiedrs. Taujāti, vai ir kas tāds, kā tomēr pietrūkst no Krievijas, abi aizdomājas, ka tur palikušie draugi un radi. – Ar tiem, kuri nedzīvo Maskavā, bet tālāk, sazināmies tikai „skaipā”. Viens draugs ar ģimeni, nopietns zinātnieks, kurš Krievijā pārcēlās no lielpilsētas uz dziļiem laukiem, lai būtu ekoloģiskā vidē, iedvesmoja arī mani izšķirties par labu tādām pārmaiņām. Pirms pieciem gadiem viņus apciemojām, – stāsta saimnieks. Daži paziņas no Krievijas gandrīz vai gaidot, ka Juris un Katrīna pasūdzēsies, cik Latvijā slikti. Bet nesagaidīs!

Jurim ir sava firma, kas vasarā sniedz ēdināšanas pakalpojumus izbraukuma tirdzniecībā. Katrīna interesentiem piedāvā izjādi ar zirgu Žemčug, tāpat – vingrošanu tā mugurā. Vislabāk to sākt darīt bērnībā, jo pieaugušam uzreiz grūti noturēties zirgā. Maskavā ģimenes galvam bija arī savs kažokādu bizness. Pēc izglītības viņš ir vieglās rūpniecības inženieris, specializējies ādu apstrādē. Šobrīd Latvijas Kristīgajā akadēmijā studē teoloģiju, nodarbojas ar tulkojumiem. Neraugoties uz mājas soli un brīvā laika aktivitātēm, dzīvesbiedri noteiktās dienās dodas uz Rīgu, kur sociālās aprūpes centrā katrs savā iegūtajā specialitātē strādā ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. – Laukos ar algotu darbu ir grūti. Pārmetums arī autobusu maršrutu plānotājiem par to, ka pēc pulksten 6 vakarā vairs nekas nekursē Rīgas virzienā. Ņemot vērā meitas ārpusskolas nodarbības, ir sarežģīti visur izbraukāt ar automašīnu, bet citas izejas nav. Un ja nu pēkšņi gadās, ka tā saplīst un viņa vairs netiek mājās? Tāpat arī starp Vidrižiem un Skulti sabiedriskā transporta tik vēlu nav. Lai regulāri strādātu Rīgā, tas neder, – neizpratnē par situāciju ir Juris.

Tomēr, neraugoties uz ikdienišķajām grūtībām, ģimenei Latvija ir svēta. – Tās ir mājas, kaut kas silts un gaišs, kur tevi gaida, – tā dzimtenes asociācijas atklāj Magdalēna. Katrīna piebalso, ka tā ir tēvu zeme, jūra, kas palīdz atveldzēties no darbiem. – Tu esi savā vietā! – viņa precizē. Juris piebilst, ka Krievijā nekad nav tā juties, un jau bērnībā viņam bijusi spēcīga vilkme uz Latviju. Senču balss saukusi atpakaļ, un abi sapņojuši par neatkarīgu valsti. Viss piepildījies! 

Ilvas BIRZKOPES teksts un foto

Esi moderns

Aptauja

ASV par korupciju noteikusi sankcijas pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu. Vai tas palīdzēs tiesvedībai pret viņu Latvijā?

Arhīvs

Runā,ka...

Preses pīle

Pasmaidīsim

  • Karikatūra 1
  • Jāņu tautasdziesmas 6
  • Jāņu tautasdziesmas 7
  • Jāņu karikatūra 2
  • Jāņu tautasdziesmas 5
  • Filmēt aizliegts!
  • Jāņu karikatūra 3
  • Jāņu karikatūra 1
  • Jāņu tautasdziesmas 4
  • Jāņu tautasdziesmas 2
  • Kas jāzina ceļotājiem
  • Jāņu tautasdziesmas 1
  • Karikatūra 2
  • Jāņu tautasdziesmas 3

Ieraudzīju – nobildēju

  • Mežacūku rakums
  • «Veči» Salacgrīvā
  • Simtgades zeķes
  • Dzeltens taurenis
  • Dekoratīvā sēne
  • Špata dižbrūklenes
  • Kaķim savs SPA
  • Teātra māja
  • Lāča pēda
  • Gailenes
  • Rudens Augstrozes Lielezerā
  • Kaķēns
  • Taurenis
  • Rudens ielās
  • Dālijas
  • Dzīvais un atmirušais
  • Mušmires
  • Dzērvene
  • Vēl viens mežacūku rakums
  • Rudens
  • Mušmire
  • Horizonts Augstrozes Lielezerā