Jana, Johanna, Hanna
2019. gada 15.decembris

Alojas, Krimuldas, Limbažu un Salacgrīvas novada laikraksts

Esmu piederīgs Latvijai

14.VII

Salacgrīvietes Montas bagātība ir zināšanas un cilvēki

Nule noslēdzies vēl viens posms skolotājas Montas DANCES dzīvē. Pēc 10 Portugālē pavadītiem gadiem viņa divus atkal bija Latvijā, savā dzimtajā Salacgrīvā. Tie paskrēja nemanot, mācot angļu valodu un tiekoties ar cilvēkiem, kuri ļoti mīļi. Šo laiku viņa patiesi izbaudīja. Tomēr Monta drīzumā plāno doties tālāk. Viņa ir sajutusi to, cik plaša un dažāda ir pasaule, cik daudz tur var redzēt, iepazīt, un nevēlas atteikties no šīs iespējas. Monta nesaka ardievas, bet uz redzēšanos. – Salacgrīvā vienmēr būs manas saknes, vienmēr šeit atgriezīšos. Varu mētāties pa pasauli, bet gribēšu braukt mājās, kad man atkal būs, ko dot Latvijai, – viņa teic.

Mācoties svešvalodu, var apgūt vēl daudz ko citu

Ar Montu tikāmies viņas ģimenes mājā Salacgrīvā netālu no jūrmalas. Vakars bija mierīgs, blakus istabā klusi spēlējās viņas meitiņa Mia. Sarunbiedre bija tikko pārbraukusi no Rīgas, kur Latvijas Naci­onālajā aizsardzības akadēmijā (NAA) mācīja angļu valodu karavīriem un citiem ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS) un aizsardzības nozari saistītiem cilvēkiem. Par valodu un tās mācīšanu tovakar runājām daudz. Monta ļoti mīl savu darbu un, šķiet, mācot valodu, veido saikni ar pasauli, atrod ceļu pie cilvēkiem, attīsta dažādas prasmes. Turklāt viņa patiesi vēlas arī citiem parādīt, kā to darīt. – Ir interesanti redzēt, kā kurš mācās. Izpētīt, kāpēc vienam der tas, kas otram ne, – saka sarunbiedre. Montai darbs ar karavīriem bija kaut kas jauns. Strādāt bijis viegli, jo apmācāmie ir ļoti motivēti.

Ja Monta paliktu Latvijā, labāku darba vietu par NBS viņa pat nevarētu iedomāties. Konkurss par skolotāja vietu bijis nopietns. Kāpēc izvēlējās tieši viņu? – Droši vien tāpēc, ka novadīju ļoti labu stundu! – uzskata salacgrīviete. Visiem kandidātiem bija jāpierāda zināšanas, arī kārtojot angļu valodas eksāmenu. NAA nodrošina visu, kas nepieciešams kvalitatīvam darbam, grupas nav lielas.

Salacgrīvā Monta mācīja valodu vietējiem pieaugušajiem un jauniešiem. Ar viņiem strādāja reizi nedēļā, tādēļ par prioritāti izvēlējās runāšanu, jo tā latviešiem nevedas. Viņa audzēkņiem minējusi piemēru no darba Portugālē. Brazīliešu un itāliešu studenti, kuriem valoda ir daudzreiz sliktāka, par to vispār nekaunas. – Viņš pateiks 4—5 vārdus un leposies: „Es runāju angliski!” Bet ja mūsējie nezina perfekti, tad apgalvo, ka nezina valodu vispār, – pieredzē dalās Monta. Viņa šo principu no mūsu kultūras gribētu izskaust, lai gan pati teicas saprotam pieaugušos, savus vienaudžus un vecākus cilvēkus: – Mums no seniem laikiem potētas bažas: „Nez vai tas būs pareizi, ko es pateikšu...” Pat jaunieši kautrējas skaļi paust savas domas! Prieks sarunbiedrei būtu, ja apmācāmie ne tikai labi runātu angliski, bet izteiktu savu viedokli, ārzemēs lepni sacītu, ka ir latvieši. Nodarbībās pedagoģe ikvienu vēlējusies iedrošināt nebaidīties no apkārtējo vērtējuma. – Jā, kāds piekritīs, cits nepiekritīs, bet nav jau tāda “pareizi” vai “nepareizi”! – viņa uzstāj. – Runājot angliski, vari kļūt par citu cilvēku, – teic Monta, aicinot pievērst uzmanību, ka, to darot, mainās balss tembrs.

– Par vērtīgāko atziņu, ko guvu, dzīvojot ārzemēs, uzskatu to, ka nav viena – pareizākā – dzīves modeļa, – viņa saka. Kas vienam der, citam neder, jo situācija, pieredze un dzīves uzdevumi ir atšķirīgi. – Lasīt padomus, kā dzīvot, manuprāt, ir briesmīgākais, ko var darīt. Katram pašam jāatrod savs ceļš, sava laimes izjūta. Ja kaut kas vienā kultūrā ir nepieņemami, tad ir forša sajūta, ka vari braukt tur, kur tevi sapratīs. Monta piekrīt teicienam Tu vari dzīvot pareizi, un tu vari dzīvot laimīgi. Viņasprāt, katram jāizdara šī izvēle. Sarunbiedre gan piebilst, ka Padomju Savienības bērniem, kuriem pieskaita arī sevi, ir ļoti grūti iziet ārpus rāmīša. Tajā iederēties viņi mācīti jau kopš mazām dienām. Mūsos ļoti dziļi iesēdies Ko citi par tevi padomās?

Tomēr laiki mainās, un mainās arī cilvēki. Monta ar mammu, kura arī ir pedagoģe, runājusi par mūsdienu aktuālo jautājumu – mazos bērnus motivēt mācīties. Agrāk disciplīnu nodrošināja, iedvešot bailes no apkārtējo nopēluma, soda, sekām... Bet bailes nav tas, kam jābūt pamatā tam, kāpēc jaunais cilvēks vēlas kaut ko darīt. Turklāt mūsdienu bērnus iebiedēt ir grūti. No otras puses, nevar arī gribēt, lai visu laiku ir interesanti! – Vai uzrakstīt diplomdarbu ir interesanti? Nē, tev jāsēž un jāraksta, – piemēru min salacgrīviete. Jāsaprot – nevar gaidīt, ka dzīvē viss būs tikai labi un patīkami. Vēl viens izaicinājums – aug paaudze, kurai visu gribas ātri. Angļu valodas skolotāja spriež, ka pedagogi šobrīd vēl tikai meklē pieeju. Montai tuvs ir ieteikums laikus atklāt, kas bērnam padodas un interesē, un mudināt apzināties, ka pirms darba savā sapņu profesijā viņam jāiemācās arī blakuslietas – lasīšana, angļu valoda utt. – Lai viņš jūt, ka ņem zināšanas un prasmes sev, lai pašam būtu labāk, nevis mācās kādam citam vai tāpēc, ka tā ir paredzēts, – spriež Monta. Latvijā esot vēl kāda lielāka problēma – nav skaidrības, kādus cilvēkus gribam uzaudzināt. Un nevis Eiropai pēc tās standarta, bet tieši Latvijai. Par to vajadzētu padomāt.

Montai ir sava ­pie­­eja valodas mācīšanai. – Domāju, mana metode ir īpaša ar to, ka izmantoju skolēnu kā resursu, nevis skatos no sava skatpunkta, – viņa teic. Strādājot privāti vai grupā ar 2—3 cilvēkiem, skolotāja vispirms noskaidro, kā katrs runā, kādus vārdus lieto. No šī punkta sāk audzēt klāt zināšanas. Mācoties no grāmatām, bieži jāapgūst daudz tādu izteicienu, ko cilvēks nelietos. Sākt valodas apguvi Monta iesaka, atrodot sev interesantu tēmu. Ja patīk gatavot ēst, labi ir skatīties pavāršovus un lasīt receptes svešvalodā. Tad ir saistoši un nemani pirmo soļu grūtumu. Kad tie sperti, var virzīties tālāk. Strādājot Portugālē, viņai izdevies trīs mēnešos angļu valodu iemācīt kādam brazīliešu aktierim, kurš paziņojis: – Vajag, un viss. Katru dienu nācis, runājis, bijis ļoti motivēts. Rezultāts fantastisks. Ar valodas apguvi patiesībā esot tāpat kā ar svaru zāles apmeklēšanu – jo vairāk muskuļus trenē, jo spēcīgāki tie kļūst.

Runājot par angļu valodas skolotājas profesiju kā karjeras izvēli, Monta teic – pieprasījums pēc speciālistiem aug. Tā pasaulē kļūst tikai nozīmīgāka un ietekmīgāka. – Mēs varbūt domājam, kāda jēga ir mācīties angļu valodu, to tāpat visi drīz zinās. Tā nav, – teic salacgrīviete. Pat jaunieši, kuri apgūst izteicienus no spēlēm un televīzijas, nezina gramatiku un formālo valodu, kas nepieciešama lietišķā vidē. – Mācoties angļu valodu, tu iemācies arī daudz cita, piemēram, psiholoģiju, iegūsti organizatora spējas un vēl visu ko. Maniem studiju biedriem, kuri nemāca, visiem ir ļoti labi darbi visdažādākajās sfērās. Ikviens no viņiem spēj ar visiem komunicēt, iejusties kolektīvā, to vienot. Skolotājam ir īpašas iezīmes! Gan labas, gan reizēm arī sliktas... – viņa pasmej.

Katra diena Latvijā bija īpaša

Tagad salacgrīviete plāno kādu laiku pavadīt Lielbritānijā, jo šobrīd liekas, ka gan pati, gan vīrs Lino varētu tur iegūt lielisku profesionālo un arī cita veida pieredzi. Viņš ir sporta masieris, tāpēc darba futbola lielvalstī Portugālē netrūka. Lielbritānijā jau ir arī iekārtojies un gaida, kad viņam pievienosies ģimene. Jautāju, kam Monta mācīs valodu valstī, kurā visi it kā runā angliski, un tūlīt saprotu, cik muļķīgi to prasīt. Tur taču arī ir ļoti daudz iebraucēju. Salacgrīviete spriež, ka jārēķinās arī ar meitiņas vajadzībām. Miai drīz jāsāk skola, angliskā vidē viņa varētu labi iejusties. Dzīvojot Portugālē, meitiņa runājusi trīs valodās – mājās angļu un latviešu, bērnudārzā portugāļu. Nav pārsteigums, ka bērnam, kurš visas vēl tikai mācās, tas radīja sajukumu. Tagad mamma ar meitu runā latviski, tētis angliski un Miai par valodām jau ir lielāka skaidrība. Jautāju, vai skolotājai ir kāds ieteikums starptautiskām ģimenēm, kas ir līdzīgā situācijā. Monta teic: – Man gribējās, lai viss notiek ātrāk. Bet jāsaprot – ja bērns zina 50 vārdu vienā valodā, tas ir daudz, bet viņš var pateikt mazāk, ja šie vārdi jādala ar trīs, jo viņš vienu iemācās vairākās valodās. Vecākiem jābūt pacietīgiem un jāmeklē, kā palīdzēt. Monta ne brīdi nevarēja iedomāties, ka ar meitu varētu runāt citā valodā, kā vien latviešu. Ja to nezinās, kā viņa varēs saprasties ar kuplo Danču dzimtu Salacgrīvā! Taču interesanti, ka Miai ir saknes vairākās pasaules daļās, jo tēva senči nāk ne tikai no Portugāles, bet arī no Āfrikas un viens no vectēviem ir ķīnietis. Vīra radi arī tagad dzīvo dažādās pasaules ma­lās – viens brālis ASV, otrs Brazīlijā, māsa mācās Marokā.

Latvijā pavadītajos divos gados Monta brīvajā laikā bijusi kopā ar ģimeni, ar vecmammu un vectēvu, ar skolas laika draudzenēm, kuras ir tik dažādas, bet joprojām tuvas. – Katra diena bija īpaša, – viņa teic. Atgriežoties Latvijā, sākotnēji šķitis, ka cilvēki te ir mainījušies, kļuvuši atvērtāki. – Īstenībā tā nav, – nosmej salacgrīviete. Vai nu tik sirsnīgi viņu sveicināja, jo sen nebija satikuši, vai no ārzemniekiem iemācījušies manieres... Smaids, acu kontakts – tas viss ilgstot piecas minūtes, pēc tam cilvēks atkal ievelkas savā čauliņā. Tāds ir ziemeļnieciskais temperaments. Tomēr Monta uzskata, ka latvieši ir ļoti forši. Tas, ka viņu ir maz, ir īpaši un oriģināli. Pati gan gribētu, lai mēs spētu ieraudzīt sevi kā daļu no pasaules, būtu atvērtāki un mazāk baidītos no atšķirīgā. Mums liekas – kāds nāks, kaut ko atņems, bet var taču būt arī tā, ka to, kas mums ir, arī citi novērtē un apbrīno. Protams, sava ietekme ir tam, ka vēsturiski mums ir slikta pieredze ar svešiniekiem.

Marta par Latviju stāsta visiem, kuri gatavi klausīties. Sevišķi lepojas, ka nāk tieši no Salacgrīvas. – Visi mani ārzemju draugi zina, kas ir Salacgrīva. Pat kartē māk parādīt! – viņa teic. – Nekad nesaku, ka esmu no Rīgas, vienmēr uzsveru – no Salacgrīvas. Man liekas dīvaini, ka cilvēki to savu vietiņu aizmirst. Neesmu bijusi daudzās Latvijas pilsētās, par tām tik plaši nevaru runāt. Es zinu, kas ir Salacgrīva. Sarunbiedre spriež, ka daudziem, aizbraucot no Latvijas, šķiet, ka no tās jāatsakās pavisam. – Es neuzskatu, ka aizbraucu. Paviesošos ārzemēs un ar to, ko būšu ieguvusi, atgriezīšos šeit. Šoreiz nācu ar zināšanām, bet vēlāk varbūt varēšu iedot kaut ko vairāk, – viņa spriež. Par dzīvi ārzemēs Montai sajūtas ir divējādas. No vienas puses, esi īpašs, no otras – nekad neesi līdz galam savējais. Portugālē svešos pieņem ļoti labi, izjautā, ir gatavi stāstīt par valsti. Tas ir jauki līdz brīdim, kad pēc kāda laika apnīk būt ciemiņam un nāk apziņa, ka līdz galam savējais nebūsi nekad. – Man liekas, ikviens, kurš devies uz ārzemēm, tā īsti laimīgs vairs nav nekad. Vienmēr kaut kā pietrūkst – esot tur, trūkst Latvijas, bet, atrodoties mājās – mītnes zemes. Sirds sadalās. Lai kurp dotos, visgrūtāk Montai ir atstāt cilvēkus. Jau drīzumā viņa būs blakus dzīvesbiedram, bet atvadīsies no tuviniekiem Salacgrīvā. – Cilvēki un zināšanas ir manas lielākās vērtības, – viņa saka un sola noteikti atgriezties.

Linda TAURIŅA
Foto no ģimenes arhīva

Esi moderns

Aptauja

ASV par korupciju noteikusi sankcijas pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu. Vai tas palīdzēs tiesvedībai pret viņu Latvijā?

Arhīvs

Runā,ka...

Preses pīle

Pasmaidīsim

  • Filmēt aizliegts!
  • Karikatūra 1
  • Jāņu tautasdziesmas 7
  • Jāņu karikatūra 3
  • Jāņu tautasdziesmas 4
  • Jāņu tautasdziesmas 3
  • Jāņu tautasdziesmas 5
  • Jāņu tautasdziesmas 2
  • Jāņu karikatūra 2
  • Karikatūra 2
  • Jāņu karikatūra 1
  • Jāņu tautasdziesmas 6
  • Jāņu tautasdziesmas 1
  • Kas jāzina ceļotājiem

Ieraudzīju – nobildēju

  • Špata dižbrūklenes
  • Mežacūku rakums
  • Kaķim savs SPA
  • Gailenes
  • Lāča pēda
  • Mušmires
  • Mušmire
  • Teātra māja
  • Taurenis
  • Rudens Augstrozes Lielezerā
  • Kaķēns
  • Rudens ielās
  • Dālijas
  • «Veči» Salacgrīvā
  • Simtgades zeķes
  • Vēl viens mežacūku rakums
  • Horizonts Augstrozes Lielezerā
  • Dzērvene
  • Dzīvais un atmirušais
  • Dzeltens taurenis
  • Rudens
  • Dekoratīvā sēne