Jana, Johanna, Hanna
2019. gada 15.decembris

Alojas, Krimuldas, Limbažu un Salacgrīvas novada laikraksts

Esmu piederīgs Latvijai

30.VIII

Radošā pirmklasniece Nikola nevēlas būt prezidente

Vēl tikai pāris dienu palikušas, līdz kalendāra lapa rādīs 1. septembri. Skolas bērniem sāksies jauns mācību cēliens. Daudziem tā būs atgriešanās jau ierastajā vidē, kādam – pirmā skolas diena tāpat kā vidrižniecei Nikolai BURKĒVIČAI. Ar viņas ģimeni tikties dodos uz Krimuldas novadu, kur uzņēmumā Raganas ķēķis strādā abi vecāki. Meiteni pavada Nikolas oma Velta un jaunākā māsiņa Amanda. Velta stāsta, ka viņu dzimtā visi ir Vidrižu iedzimtie un dzīvo tur vairākās paaudzēs, izņemot znotu Andri, kurš ir viļķenietis. Taču jaunie lai runājot paši.

Ģimenē – Portfelīšu svētki

Sarunā pretī raugās četri brūnu acu pāri. Pēc brīža tiem pievienojas divas zaļas acis. Pāri telpai cienīgi pārstaigā kaķis un izstiepjas meitenēm klēpī. Nikolas tētis Andris iepazīstina: – Tā ir Pūka. Kaķis ir pilntiesīgs uzņēmuma darbinieks un arī uzvedas atbilstoši šim statusam. Pie dzīvniekiem meitenes pieradušas. Lai gan Nikolai visvairāk patīkot zirgi, mīļi ir visi, arī vecvecmammas trīs kaķi un pašu sunīši Bella un Žužū.

Māmiņa Baiba augusi starp diviem brāļiem, Andris trīsbērnu ģimenē ir jaunākais dēls. Abi uzskata, ka ģimene ir vērtība, kuras dēļ katram jāprot pa reizei upurēt savas intereses, lai visi varētu vairāk laika pavadīt kopā. Diena, kad Nikola sāks skolas gaitas, būs visas ģimenes svētki. Līdz galam gan vēl neesot izlemts, kā tos atzīmēt. Parasti svētkos Baiba liek lietā savu dekorēšanas un floristes talantu, lai ģimene tos varētu nosvinēt kopā ar tuviem cilvēkiem pie skaisti klāta galda un rotātās telpās.

Mācībām skolā Nikolai teju viss sagādāts, vēl tikai jānopērk sporta tērps un jāapvāko grāmatas. Matemātikas grāmatā viņa jau ir ielūkojusies. – Aizejot uz skolu, bērnam sākas nopietnāks posms dzīvē, un līdz ar to visai ģimenei, – piebilst Baiba. Turpmāk pirmsskolas izglītības iestādi apmeklēs tikai Amanda. Vecāki atzīst bērnudārzu un teic, ka viņu ģimenei tas ir nepieciešams. – Abi strādājam no rīta līdz vakaram. Taču runa nav tikai par bērnu pieskatīšanu. Tur viņi daudz iemācās, – stāsta Baiba un Andris. Nikola ir zinātkārs bērns. Viņa mēdz sacīt, ka vasarā bērnudārzā nav tik interesanti, jo tad visi atpūšas, rotaļājas un neko jaunu nemācās. Pašai patīkot visas nodarbības, bet visvairāk dejošana. Meitene jau dejo kopā ar skolas vecuma bērniem, ir pabeigusi arī mākslas skolu pirmsskolēniem un labprāt sporto. Savus radošos talantus viņa mantojusi no mammas, bet sportotprieku – no tēta. Amanda savukārt ir liela dziedātāja, viņai patīk rotaļas ar lellēm. 

Skola vakar un šodien

Nikola atzīstas, ka gaida 1. septembri, pazīst savu skolotāju, gandrīz visus klasesbiedrus un vēlas atkal satikt draudzeni Kseniju. Skola pagastā nav liela, klasē būs nepilns desmits bērnu gluži kā kuplā ģimenē. Par bērnu attiecībām skolā vecāki neraizējas. – Klases kolektīvā lielu izmaiņu nebūs. Pamatā tā pati bērnudārza grupa. Ja līdz šim pratuši labi sadzīvot, tad maz ticams, ka pēkšņi radīsies konflikti. Sarunā pirmklasniece novēl veiksmi visiem bērniem, kuri sāks mācības skolā, arī palaidņiem, lai viņi saņemas. Pašai šķiet, ka mācīties nebūs grūti. Viņa jau prot skaitīt, arī rēķina labi. Kad mājās laiks kļūst garš, noraksta tekstus no grāmatām un kopā ar tēti uzspēlē dambreti. – Viņa mani ir vinnējusi ne reizi vien, – atzīstas Andris.

Vecāki sarunā atceras savas skolas gaitas. Baiba mācījās Vidrižu, Andris – Viļķenes pamatskolā. Abiem šis laiks saistās ar pozitīvām atmiņām. Viņiem bijuši labi, pretimnākoši skolotāji un draudzīgas attiecības ar klasesbiedriem. Vai šodien dzīve skolā varētu būt mainījusies? – Mācību process noteikti. Manuprāt, svešvalodu apguve ir dziļāka un skolā ienākušas tehnoloģijas. Nikola jau tagad prot darboties ar planšetdatoru un portatīvo. Pat Amanda mobilajā telefonā atrod video, – stāsta Andris. Vecāki atzīst, ka šodien tehnoloģijas kļūst arī par ērtu bērnu uzmanības piesaistes līdzekli, sak, kamēr mazie pie datora, tikmēr miers mājās. Šī metode viņiem gan neesot pieņemama. – Bērniem jāattīstās vispusīgi, tādēļ darbošanās ar telefonu un datoru jāierobežo un jākontrolē. Tā nedrīkst notikt pašplūsmā, – uzskata vecāki. 

Nikolai sava mobilā telefona nav, un vecāki domā, ka tas pagaidām nav nepieciešams. Citādi varbūt ir Rīgā, bet ne lauku vidē, kur kāds no ģimenes allaž ir tuvumā un viegli sasniedzams. Tomēr Nikola nepiekrīt vecāku viedoklim. Vienīgā cerība, ka par viņas sasniegumiem skolā, ja tie būs, uzzinās Ziemassvētku vecītis. Varbūt ir vērts jau laikus uzrakstīt viņam vēstuli…

Visi kopā

Brīvajā laikā ģimene dodas izbraukumos, arī uz vairākām dienām. Taču ne vienmēr jābrauc tālu, lai visiem būtu prieks. Pietiek arī ar atpūtu pie jūras un pastaigām pa krastu. Tās patīk visai ģimenei. Tāpat vērot gadalaiku miju dabā. Tad pietiek iesēsties mašīnā un aizbraukt līdz Saulkrastiem vai Siguldai un Līgatnei. – Agrāk visa ģimene regulāri apmeklējām Māmiņu kluba pasākumus Rīgā, – atceras sarunbiedri. Nikola stāsta, ka nesen dzimšanas dienā saņēmusi dāvanā divriteni. – Tagad varam braukt pastaigāties, – lepni paziņo pirmklasniece. – Tas nozīmē, ka viņa brauc, bet mēs ejam kājām, – smej vecāki. Viņiem padomā arī pašiem iegādāties divriteņus ar sēdeklīti Amandai. Tad visi varētu aizbraukt līdz jūrai vai citur. Taču pagaidām Nikolai patstāvīgā braukšana notiek pagalmā. Ģimene dzīvo savrupmājā, tādēļ pārvietošanās ar divriteni pagalmā nav bīstama. Nikolai patīk dzīve laukos. Viņa spriež, ka pilsētā neko lāgā nevar darīt, jo ir pārāk daudz vērotāju. Tur pagalmā nesauļosies, un viņai nebūtu arī baseina, kur peldēties.

Tiesa, lauku īpašums nozīmē arī vairāk darba. Tajos vecāki iesaista arī bērnus. Meitenes piedalās kartupeļu stādīšanā un novākšanā, ābolu lasīšanā, mauriņa pļaušanā u.c. Par labajiem darbiem ir atalgojums – uzslava, našķis vai izklaide. Lai gan reti, tomēr ir reizes, kad darbu vietā iznāk ne-darbi. Taujāti, vai, viņuprāt, bērni jāsoda, vecāki tomēr atzīst, ka par apzināti nelāgu rīcību sodam vai kādam ierobežojumam jābūt. Citādi sākas visatļautība un jēdzieni labs, slikts zaudē jēgu. Andris uzskata, ka audzināšanā būtiski ir abiem vecākiem ieturēt vienu līniju – ja kādā situācijā viens ir bijis stingrs, tad otrs nedrīkst būt labiņais. Viņu ģimenē tā notiek. 

Ar acs kaktiņu palūkoties nākotnē

Brīvā laika vecākiem nav daudz. Baibai darbs ir maiņās līdz desmitiem vakarā. Meitenes žēlojas, ka darba nedēļās viņām mammas pietrūkst. Andris strādā ne tikai Raganas ķēķī, kur viņš ir gluži vai cilvēks­-orķestris: gan oficiants un bārmenis, gan virtuves un izbraukumu tirdzniecības darbinieks. Viņam vēl ir otra darbavieta – Inčukalnā, ražotnē, kur gatavo mēbeļu koksni. Nikola stāsta, ka zina arī omas darbu ar papīriem un datoru Vidrižu pagasta pārvaldē, kur Velta strādā par kasieri-grāmatvedi.

Kas būs viņu meitas, Baiba un Andris šobrīd nedomā, lai gan ar acs kaktiņu nākotnē gribētu palūkoties. Svarīgi ir attīstīt viņu talantus, un gan jau meitenes pašas izlems, ar ko nodarboties. Vecāki ir gatavi atbalstīt bērnu intereses un ieguldīt līdzekļus ārpusskolas nodarbībās. Viņi domā, ka Nikola, iespējams, izvēlēsies ar mākslu saistītu radošu profesiju, jo labprāt uzstājas publikai. Arī Zinību dienas pasākumā skolā viņa runās dzejoli. Bērnudārzā skolotāja sacījusi, ka meitene dienās būs prezidente, jo lieliski prot pulcēt ap sevi cilvēkus un darboties komandā. Andris palielās, ka organizatores talantu meita droši vien mantojusi no viņa. Tomēr izrādās, ka Nikola nevēlas būt prezidente. Pirmklasniece stāsta, ka gribētu kļūt dejotāja, labprāt iemācītos veidot skaistas frizūras un gatavot tikpat labu ēdienu, kāds tas izdodas mammai. Pagaidām Nikola prot pagatavot tikai sviestmaizes. 

Laimīgi būt savās mājās Latvijā

Baiba un Andris atzīst, ka viņi jūtas laimīgi mājās, savā zemē – Latvijā, lai gan zina, ka valstī ir bezdarbs un daudzām ģimenēm neklājas viegli. Taujāti, vai arī viņiem nācies nokļūt bezdarbnieku statusā, sarunbiedri samulst. – Nē, mūsu ģimenē visi vienmēr ir strādājuši, – abi atzīst un prāto, ka, iespējams, visos gadījumos nav jāvaino valsts. Reizēm varbūt pašiem pietrūkst uzņēmības sevi pierādīt. Andris piebilst, ka dažkārt cilvēkiem ir arī pārāk augstas prasības pret darba devēju, lai gan īsti nav prasmju, ar ko sevi piedāvāt darba tirgū. Burkēviči par dzīvi Latvijā nesūdzas. Andris esot bijis pieredzes apmaiņā Zviedrijā un ļoti izjutis to, cik ļoti trūkst ierastās valodas, tuvo cilvēku un pazīstamās vides. Arī viņu ģimenes draugi, kuri Anglijā mīt jau sesto gadu, sapņojot par atgriešanos mājās. Burkēviči teic: – Darbu un jumtu virs galvas var atrast visur, bet tur nebūs tuvo cilvēku, tieši šī ceļa, upes un to bērzu. Tādēļ viņi ir savās mājās Latvijā un jūtas valsts, bet visvairāk – Vidrižu patrioti. 

Aijas SEDLIŅAS teksts un foto

Esi moderns

Aptauja

ASV par korupciju noteikusi sankcijas pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu. Vai tas palīdzēs tiesvedībai pret viņu Latvijā?

Arhīvs

Runā,ka...

Preses pīle

Pasmaidīsim

  • Karikatūra 1
  • Jāņu tautasdziesmas 7
  • Jāņu tautasdziesmas 6
  • Jāņu tautasdziesmas 5
  • Kas jāzina ceļotājiem
  • Jāņu tautasdziesmas 1
  • Jāņu tautasdziesmas 3
  • Jāņu karikatūra 2
  • Jāņu karikatūra 1
  • Filmēt aizliegts!
  • Jāņu karikatūra 3
  • Karikatūra 2
  • Jāņu tautasdziesmas 2
  • Jāņu tautasdziesmas 4

Ieraudzīju – nobildēju

  • Horizonts Augstrozes Lielezerā
  • Mežacūku rakums
  • Teātra māja
  • Mušmires
  • Gailenes
  • Kaķim savs SPA
  • Lāča pēda
  • Mušmire
  • Dzērvene
  • Dzīvais un atmirušais
  • «Veči» Salacgrīvā
  • Dzeltens taurenis
  • Dālijas
  • Dekoratīvā sēne
  • Rudens
  • Taurenis
  • Simtgades zeķes
  • Špata dižbrūklenes
  • Rudens ielās
  • Rudens Augstrozes Lielezerā
  • Kaķēns
  • Vēl viens mežacūku rakums