Jana, Johanna, Hanna
2019. gada 15.decembris

Alojas, Krimuldas, Limbažu un Salacgrīvas novada laikraksts

Esmu piederīgs Latvijai

18.VII

Pēc 10 gadiem svešumā sava miera osta Pociemā

Mazliet vairāk nekā gadu vienā no Pociema centra mājām apmetušies un turpina savu jauno dzīvesvietu iekārtot Anna LIPŠĀNE ar vīru Jāni. Iepriekš viņiem šī puse bija pilnīgi sveša, jo ikdiena aizritējusi Olainē. Tiesa, pa vidu līdz atnākšanai uz Pociemu gandrīz 10 gadu abi strādājuši Anglijā, kamēr dzīvesbiedrs sagaidījis Latvijas pensiju (Annai tā jau bijusi – I.B.), un varējuši atgriezties dzimtajā zemē. – Kad jau bijām lauku mājas meklējumos, reiz iegadījos ekskursijā Limbažos un sapratu: „Man šeit patīk!”. Tad iedomājos, – kādēļ gan vēl neesam lūkojuši dzīvesvietu šajā apkaimē? Svarīgi bijis arī, ka ēka ir pamatīgi celta, ir izmantojama zeme ap to. Turklāt vajadzīgo apjomīgo remontu varēja veikt vīrs ar dēliem pārsvarā saviem spēkiem. – Tā tagad ir vieta, kur svētkos un citās reizēs sapulcēties ģimenei, tai skaitā pieciem mazbērniem, – uzsver sarunbiedre. 

Iebraucējs paliek iebraucējs

Uzrakstīt par A. Lipšāni rosināja aktīvā pociemiete Edīte Melne, vēršot uzmanību jauniepazītās sievietes vaļaspriekam – dzejoļu rakstīšanai. Līdz tiem vēl nonāksim, taču vispirms sarunu veltījām dzīvei Lielbritānijā. Iemesls, kādēļ aizbraukuši, ir visnotaļ nepatīkams un atcerēties to gribas nelabprāt. Paņemts kredīts, pa vidu lietu kārtošanai atklājusies krāpniecība, bijušas vēl citas problēmas dzīvē un beigās Lipšāni finansiāli palikuši zaudētājos. Tā nu nācies domāt risinājumu, un smagu sirdi izlemts, ka jādodas uzlabot savu materiālo situāciju uz ārzemēm. Latvijā darba mūžs sarunbiedrei aizritējis AS Olainfarm medicīnisko preču noliktavā. Dažus gadus pirms aizbraukšanas viņas darbavieta bija kādā ārzemju investora firmā, kur sajutusies nevērtīga – algas zemas un temps nežēlīgs. Tas bijis pēdējais piliens, lai spītīgi pateiktu, ka labāk vergos citā valstī, kur atalgojums tomēr ir augstāks. Viņa atzīst – allaž bijusi cīnītāja un skeptiķiem gribējusi pierādīt, uz ko patiesībā ir spējīga.

Pirmā uz Lielbritāniju devusies Anna, vīrs pēc dažiem mēnešiem pievienojies. Sākums bijis ļoti grūts, arī valodas barjeras dēļ. – Braucu kopā ar draudzenēm, no kurām viena tur bijusi jau iepriekš un solīja palīdzēt iekārtoties darbā. Gāja ļoti raibi, pat dramatiski, redzot, kādos ap­stāk­ļos mitinās iebraucēji. Paldies Dievam, samērā drīz paveicās tikt pie normālas īrētas mājvietas. Tās gan arī laika gaitā mainījām un, pirms kaut kur ievācāmies, vienmēr vajadzēja veikt remontu, – stāsta sarunbiedre. Sākotnēji darījusi nepastāvīgus darbus pēc pieprasījuma. Pastāvīgu darbvietu saldētu pārtikas produktu ražotnē Šefīldā ieguvusi vēlāk, turpat strādājis arī vīrs. – Mans pienākums bija pie lentes svērt dažādus produktus, savukārt Jānis apkalpoja mērču mucu iekārtas. Tur tad arī Anglijā pavadīto laiku nostrādājām, iemantojām darba devēju uzticību. Saņēmām gan tikai zemāko oficiālo algu. Turklāt Lielbritānijā pensija, kas man pienāktos, bija gaužām niecīga, – viņa teic un piebilst, ka darbs aukstumā atstājis sekas arī uz veselību. Paši pārtiku bieži iegādājušies Austrumeiropas veikaliņos, jo tā tomēr tuvāka mūsu garšas kārpiņām. Esot svešumā, saikni ar Latviju saglabājuši jo ciešu un skaidri zinājuši, ka reiz atgriezīsies mājās. – Iebraucējs esi un paliec iebraucējs, otrās šķiras cilvēks, – uzskata Anna. Atvaļinājumos vienmēr braukuši uz Latviju, tāpat viņai tur tapis ne viens vien dzejolis, kurā paustas ilgas pēc dzimtenes. Tolaik arī sākusi tos aktīvi pierakstīt. – Bet piedzīvojām Lielbritānijā arī pozitīvus mirkļus – nosvinējām savu 30. kāzu jubileju, devāmies kopīgās ekskursijās ar jaukiem lietuviešiem, ciemojāmies pie saviem tautiešiem, pat Jāņus svinējām, – atceras Annas kundze.

Lipšānu ģimenē uzaudzināti trīs dēli – Juris, Uldis un Ainārs. Vecākais – Juris – ir ģitārspēles pedagogs Yamaha mūzikas skolā Rīgā, Uldis ir lietpratējs elektronikā un strādā gāzes uzņēmumā. Savukārt jaunākais – Ainārs – ir saistīts ar tulkošanas menedžmentu. Viņš arī kādu laiku padzīvojis Anglijā, mācījies tur pat pāris gadu koledžā. Pirms tam jaunietis bija teicami apguvis angļu valodu, tāpēc varējis vecākiem vismaz šai ziņā palīdzēt. Taču drīz vien sapratis, ka Anglija viņu nesaista, un, līdzīgi kā turp aizbraukušie draugi, atgriezies Latvijā.

Dvēseli atveldzē un izvējo dzeja

Kad mūsu saruna jau pusē, A. Lipšāne pa vienai vien šķir lappuses no izdotajiem dzejas kopkrājumiem ar citiem autoriem – Gājputnu ceļš un Mīlestības šūpulis, izteiksmīgi lasot savas emociju pilnās rindas. Tāpat kladēs ir piefiksēti nesen radušies darbi. Daudzus no dzejoļiem viņa bez minstināšanās citē no galvas, ar to patiesi raisot apbrīnu. Pati gan sevi par dzejnieci neuzskata, – galvenais mērķis bijis pierakstīt domas, kas kāpušas galvā, strādājot svešumā pie konveijera. Turpinot pārlapot grāmatas, viņa atšķir asarās radīto veltījumu mātei, un tajā izskan pateicība par sirdsgudrību un darba tikuma iemācīšanu. Arī patikšana uz rokdarbiem nākusi no viņas. Anna parāda pašas senāk notamborētu tērpu, ko mēdz uzvilkt uz kādiem svētkiem. – Esmu cēlusies no Balvu puses. Mūsu ģimenē līdz ar trim bērniem uzauga arī tēva pirmās laulības abas meitas. Mammīte vienmēr uzsvēra, ka viņas īpaši jālolo, jo palikušas bez savas mammas. Skolas gados sarunbiedri aizrāvusi Aleksandra Puškina dzeja. Reizēm viņai sadzejojas arī kaut kas humoristiskāks. Diezgan daudz vārsmu ir par rudeni – šis gadalaiks jaunībā raisījis lielu melanholiju. Neiztrūkstoši ir arī dzejoļi par mīlestību. Parasti pirmais viņas veikuma vērtētājs esot vīrs. – Viņš gan neko konkrētu nenorāda, tikai nosaka, vai tapušais der vai jāpārstrādā, – nosmej A. Lipšāne. Un gan jau ar laiku pociemieši un tāpat kaimiņpagastu ļaudis, iespējams, vēl dzirdēs par Annu un viņas dzejoļiem.

Pati priecājas, ka pa šo laiku ir izdevies iejusties jaunajā mājvietā, izveidojušās jaukas attiecības ar kaimiņiem – Šoturgu ģimeni. Tāpat viņa jau sākusi iepazīt vietējo kultūras dzīvi, iesaistījusies sieviešu klubiņā Vīgrieze, kur var izpausties, piemēram, dziedot, kas pašai ļoti patīk un arī padodas. 

Ilvas BIRZKOPES teksts un foto

Latvijai
Es nemāku par jūtām runāt skaļi, – 
Nav manī silto zemju asiņu.
Vien atzīties, kad ieti ceļi tāli, –
Bez Tevis, Latvija, es dzīvot negribu.

Te svešu zemi rotā augsti kalni,
Daudz krāšņu ziedu, skaistu ainavu,
Bet mīļāki man mazie pauguriņi
Un katrs zieds, kam smaržu sajūtu.

Gan rītā, novakarā, darba dienas dunā,
Kas paiet prom no Tevis tālumā, – 
Ik mirkli mana sirds ar Tevi runā
Par visu to, kas mīļš man Latvijā.

Tu, Latvija, man Dzimtene un Mājas,
Tās vienmēr svētākās būs sajūtas.
Es vēlu, lai aizvien Tev labāk klājas,
Neviens lai lieks priekš Tevis nejūtas!

Esi moderns

Aptauja

ASV par korupciju noteikusi sankcijas pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu. Vai tas palīdzēs tiesvedībai pret viņu Latvijā?

Arhīvs

Runā,ka...

Preses pīle

Pasmaidīsim

  • Jāņu tautasdziesmas 4
  • Jāņu tautasdziesmas 2
  • Jāņu tautasdziesmas 6
  • Jāņu tautasdziesmas 1
  • Filmēt aizliegts!
  • Jāņu tautasdziesmas 3
  • Karikatūra 2
  • Kas jāzina ceļotājiem
  • Jāņu karikatūra 3
  • Jāņu tautasdziesmas 5
  • Karikatūra 1
  • Jāņu karikatūra 1
  • Jāņu karikatūra 2
  • Jāņu tautasdziesmas 7

Ieraudzīju – nobildēju

  • Mušmire
  • Kaķim savs SPA
  • Mušmires
  • Rudens ielās
  • Simtgades zeķes
  • Gailenes
  • Rudens Augstrozes Lielezerā
  • Horizonts Augstrozes Lielezerā
  • Dekoratīvā sēne
  • Rudens
  • Lāča pēda
  • Dzīvais un atmirušais
  • Dālijas
  • Teātra māja
  • Mežacūku rakums
  • «Veči» Salacgrīvā
  • Vēl viens mežacūku rakums
  • Dzērvene
  • Kaķēns
  • Špata dižbrūklenes
  • Taurenis
  • Dzeltens taurenis