Jana, Johanna, Hanna
2019. gada 15.decembris

Alojas, Krimuldas, Limbažu un Salacgrīvas novada laikraksts

Esmu piederīgs Latvijai

20.X

Nezaudējot lībisko identitāti

Valsts simtgades gaidās aizvien biežāk uzsveram, cik svarīgi latvietim ir apzināties un uzturēt savu identitāti. Taču patiesībā nav šķēršļu, kas traucētu to darīt. Mums sava zeme, valoda, kultūra. Ciemojoties Salacgrīvas pagasta Zaķos, kur dzīvo Guna AUZIŅA un brīvdienās pavada abi viņas dēli ar savām ģimenēm, mēģināju izzināt, vai iespējams apzināties piederību tautai, kuras valodu un kultūru uzskata par zudušu. Viņi ir cēlušies no lībiešiem jeb līviem – Baltijas somu tautas, kas Latvijā dzīvojusi kopš 12. gadsimta. Kā etniska grupa tā visilgāk saglabājusies Ziemeļkurzemes piejūrā. 2011. gadā sevi par lībiešiem atzina tikai aptuveni 250 Latvijas iedzīvotāju, bet tos, kuri zina valodu, varēja saskaitīt uz roku pirkstiem.

Dzimtas saknes pie likteņupes Salacas
Apzināties savas saknes Gunai ir ļoti svarīgi. Savā dzimtā viņa ir noskaidrojusi piecas paaudzes pirms savas, bet aiz tās pēctečos ir vēl trīs. – Tālākais sencis manā dzimtā, ko esmu izzinājusi, ir Pēteris. Viņa laikā uzvārdu vēl nebija, – piemetina runātāja. Pēteris piederējis Svētciema muižai un kā kalps gājis no mājas uz māju. – Kad 19. gadsimtā Vidzemi laida brīvu no dzimtbūšanas, viņa dēli dabūja uzvārdus. Katrs savu! Krišs, kurš muižā kāva lopus un ģērēja ādas, dabūja uzvārdu Ādmīdiņš, bet mans tiešais priekštecis Anderss – no tēva vārda atvasināto Pētersonu. Brālēniem savukārt tika vēl citi uzvārdi. Viena dzimta sadalījās vairākos zaros, – stāsta Guna.

Sarunbiedre smej, ka pašā no lībiešu zortes ir tikai 50%, jo tēvs bijis tīrais igaunis. To Gunai pierādījusi Vidzemes lībiešu ciltskoku pētniece Rasma Noriņa. – Izrādās, Ainažu bagātie saimnieki manu tēvatēvu septiņgadīgu sev par ganiņu pa jūras ledu kamanās atveduši no Kihnu salas. Tur vēl tagad ir «Lauru» sēta. Tēvamāte savukārt bija Latvijas igauniete. Viņas pasē bija uzvārds Laurics, bet tēvs savu rakstīja – Laurītis. Tēvu kā aizsargu organizācijas biedru 1945. gadā padomju vara represēja un aizveda piespiedu darbā uz vara raktuvēm. Pēc pāris gadiem viņš mira vienā no Gulaga nometnēm kaut kur pie Karagandas Kazahstānā. – Nāves ziņu mamma saņēma, uzrakstītu uz noplēstas avīžmalas. Droši vien kāds uzraugs apžēlojās, citādi mēs neko nezinātu, – spriež sarunbiedre. Guna kopā ar mammu un astoņus gadus jaunāko māsu Rutu represijas nepiedzīvoja, jo tajā dienā, kad tēvu aizveda, viņu nebija mājās. Šodien šaisaulē vairs nav ne Gunas vecāku, ne māsas. Sarunbiedre teic, ka pie mammas mūžamājām vienlaikus piemin tēti, kurš atdusas svešumā masu kapos.

Citas tālaika šausmas Guna neesot pieredzējusi. Nostāsti par karu, viņasprāt, šo to piemelo. – Ko mēs no tā redzējām? Šaipusē tak’ kara nebija. Visa tā būšana beidzās ar vienu pagrabā nosēdētu nakti, kad no jūras šāva, – smej sarunbiedre. Viņa atminas 1944. gada saulaino dienu, kad projām devās vācu karaspēks, kam draudēja aplenkums. Lai nenokļūtu maisā, grupējums atkāpies, spridzinot tiltus Vecsalacā. Pāri Salacai bijuši jau redzami padomju tanki, kad vācieši diebuši projām uz Kui­ķuli.

Gunas likteņupe ir Salaca. Pie tās ir dzimtas saknes un aizritējusi lielākā daļa mūža. Turpat bija pirmā skola. – Lūk, tur – pāri upei – Ausekļa Mežmeiniku pamatskola, – viņa norāda virzienu. – Skolu tur atvēra jau 19. gadsimtā. Tagad tās vairs nav un Ausekļa vārdu nes Alojas skola, kas bija mana pirmā darbavieta. Tolaik trūka pedagogu. Mani uzaicināja darbā, izmācījos kursos un sāku strādāt par sporta skolotāju. Pirms tam biju pabeigusi Salacgrīvas vidusskolu. Vēlāk strādāju arī tur, pēc tam Korģenē un Tūjas skolā līdz tās slēgšanai 1981. gadā. Mācīju dzimto, tāpat vācu valodu, ģeogrāfiju. Stāstītāja piebilst, ka palikusi uzticīga šim darbam, bet, ja dzīve iegrozītos citādi, izvēlētos studēt veterināriju.

1984. gadā viņa atgriezās savā dzimtajā pusē. Iegādātais Zaķu īpašums gan nav Gunas dzimtās mājas. Lejnieki, kur aizvadīta bērnība, ir turpat netālu. 

Ģimenē katrs ir klons
Gunas ģimenē izauguši divi dēli. Viņas vīra gan vairs nav šaisaulē. – Viņam no lībieša klāt nebija nenieka. Vīrs cēlies no Liezēres. Abi sapazināmies kā kolēģi skolā, – atminas sarunbiedre. Nākamajā paaudzē ģimenē ir deviņas atvases. Gunas jaunākajam dēlam Ventam ir pieci bērni. – Vents strādā Holandē. Lai gan viņš tur ir it kā iedzīvojies un pat pārvalda holandiešu valodu, tomēr aizvien raujas uz mājām un izmanto katru iespēju būt šeit, – viņa stāsta. Vecākajam dēlam ir četri bērni. Egila ģimene savulaik dzīvoja Limbažos, bet tagad visi ir rīdzinieki, izņemot vecāko meitu Lieni, kura dzīvo Vācijā un strādā par terminoloģi Eiropas Komisijā Luksemburgā. Vidējā meita Arta ir sabiedrisko attiecību speciāliste, žurnāliste. Dēls Ernests ieguvis maģistra grādu ķīmijā, bet ilgstoši strādā skatuvju tehniskā nodrošinājuma jomā un nodarbojas arī ar programmēšanu. Jaunākā meita Katrīna studē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas maģistrantūrā un izglīto jauno vijolnieku paaudzi Berģu mūzikas un mākslas pamatskolā. Gunai ir seši mazmazbērni.

Ģimenes atvasēm aizvien bijusi cieša saikne ar vietu, kur cēlusies viņu dzimta. Katrīna atminas, ka Zaķos aizvadītas bērnības vasaras un skolas gados gandrīz visi brīvlaiki. – Pašlaik gan man vairs neiznāk tik bieži paciemoties pie vecmammas, cik gribētos, jo darbs un studijas paņem daudz laika un enerģijas, – atzīstas mazmeita. Viņa stāsta, ka vecmammas mājās allaž virmojusi dzīve. Ģimenes sabraukušas kopā, lai palīdzētu darbos un kopā atpūstos. – Kopš sevi atceros, bieži satikāmies arī ar vecmammas māsas ģimeni, kas saimnieko dzimtas mājās «Lejniekos». Ar viņiem cieša saikne ir joprojām. Šos cilvēkus uztveru kā savējos, uz kuriem vienmēr varu paļauties. Man ģimene nozīmē arī visus tos, kurus ierasti dēvē par radiem, – tantes, onkuļi, māsīcas, brālēni, jo īpaši tēva dzimtā, – skaidro Katrīna. Viņa gan īsti nezina, vai šāda izpratne par ģimeni sakņojas audzināšanā, vai no vecmammas pārmantotajā vēlmē izprast savu izcelsmi un apzināt pēc iespējas plašāku radinieku loku.

Kuplā ģimene sanāk kopā arī lielākos godos. Guna atzīstas, ka labprāt gribētu, lai salidotu visa dzimta. – Tas būtu viens vērienīgs saiets. Tagad, kad lūkojos uz saviem dēliem un jaunajām atvasēm, taisni vai jāsmej, ko visu viņos var saredzēt. Mana vecākā mazmeita – sirsnīga, allaž mani lutina, bet, kā uz viņu paskatos, – izspļauta mana vīramāte! Vienvakar skatījos raidījumu par klonēšanu un pie sevis smēju, ka mēs katrs savā ģimenē esam klons. Tie gēni ir iekšā, kas ražo mūs pēc parauga, – secina runātāja. Viņa piebilst, ka dzimta gan vēl nav pilnībā apzināta. Tādēļ mazbērniem viņa aizvien atgādinot, ka jāsveicina visi apkaimes ļaudis. Nevar zināt, vai kāds no tiem neiznāk rada.

Guna prāto, ka savā paaudzē, tāpat nākamajā, esot izlēcēja, jo uz augstām skolām neviens neesot tiecies, izņemot viņu. Vispirms izstudēti trīs kursi latviešu filologos. Pēc precībām un vecākā dēla nākšanas pasaulē mācības nācies pārtraukt, bet vēlāk universitātē neklātienē pabeigta Ģeogrāfijas fakultāte. Interešu loks viņai aizvien bijis plašs. – Muļķu gan mums nav. Visi ir labi speciālisti, lai gan prasmes apguvuši pašmācībā. Dzimtā tēva zarā visi aizvien bijuši lieli meistari, un pēcteči ir tādi paši. Vīrieši visu prot darīt paši, un sievieši nav labāki. Guna savulaik sev šuvusi apģērbu, māsa pat mēteļus mācējusi sameistarot. – Vai ta’ kāds mums to mācīja? Ar acīm apgūts amats. Viņasprāt, ar augstām skolām vien dzīvotgudrībai ir par maz. Tādēļ arī pašas dēliem neesot ko pārmest, ka tie nav bijuši čakli uz studēšanu. Valodas gan protot, un jaunākais allaž uzsverot, ka dzīvot kādā valstī, nezinot tās valodu, ir kauna lieta. 

Līvi nav izmiruši
Kā ir piederēt tautai, kuras valoda un kultūra praktiski aizgājusi nebūtībā? – Esmu ar apbrīnu lasījusi par Kurzemes līviem, kuri šo tautību ar lepnumu ierakstījuši pasē. Manā ir ieraksts „latviete”, un tā stāv rakstīts arī manā sirdī. Tomēr kaut kādā netveramā veidā tur ir arī piederība lībiešiem, – atzīst Katrīna. Pētot dzimtas izcelsmi, viņa sev solījusies dzīves gaitā apgūt senču valodas, lai tuvinātos šīm kultūrām. Vecmammas lībiešu Ābece stāv grāmatplauktā un ir arī pārlapota. – Taču ar lasīšanu vien nepietiek. Būtiski ir dzirdēt, kā valoda skan. Man kā mūziķei tas ir ļoti svarīgi. Valoda ir pirmā saikne ar tautu. Lībiskajai piederībai man tās pietrūkst. Gribētos arī saprast, kas vēsturiski lībiešos radīja noliegumu pret savu tautību, kāpēc mums nav izdevies saglabāt šo kultūru un valodu, – teic Gunas mazmeita. Viņasprāt, Vidzemes lībiešu pēcteči arī necīnās par savas nu jau praktiski izmirušās tautas vārdu. 

– Lībieši izmiruši? Nekā nebija! Jau sen tā sacīju. Tepat viņi vazājas, tikai savā mēlē vairs nerunā, – iebilst Guna. Runātāja atzīstas, ka arī pati neprot ne lībiski, ne igauniski. Viņas bērnu dienās neviens par lībiešiem nerunāja. Šīs saknes gluži ar ravēšanu nīdētas. – Muižkungiem pret patstāvīgajiem un nepakļāvīgajiem lībiešiem bija naids. Būt lībietim skaitījās kauns, tādēļ arī valodas pētīšana savulaik viegli vis nevedās. Šaipusē daudzi, kuri uzdevās par igauņiem, patiesībā bija lībieši, – stāsta Guna un piebilst, ka tikai pēdējos gados, kad lībiskā izcelsme kļuvusi modīga, dažs agrākais tās noliedzējs kļuvis lepns kā tītars.

Līvõ kēļ jeb lībiešu valoda pieder pie somugru grupas. Sarunbiedre priecājas, ka par valodu ieinteresējies dziesminieks Kārlis Kazāks. Viņš sazinājies ar Lielnoru dzimtas pēcteci Anitu Emsi, kuras krājumā Saknes ir arī dzejoļi lībiskajā izloksnē. – Dziesminieks Anitu nosaucis par lielu vērtību lībiešu kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā. Taisnība. Anita bija mana skolniece. Apdāvināta, – runātāja secina. Dzejniece zina Lāņu puses izloksni, bet Gunai tuvāka ir Vecsalacā lietotā. – Es arī esmu dzejas mīļotāja un dažas peršas sacerējusi. Vairākas rīmes ir lībiešu izloksnē, – stāsta sarunbiedre. 

Viņas pusē līvi ar igauņiem tā samistrojušies kopā, ka dēvējuši sevi par mulgi. Patiesībā mulgi Igaunijā ir identiski lībiešiem Latvijā, kur viņiem arī ir savs dialekts. No turienes nākuši mulgi kapsad jeb mulgi kāposti. Kopā ar putraimiem un gaļu gatavotie kāposti garšo arī Gunai. Tāpat citi putraimu ēdieni. – Esmu īsta mulgi, – piebilst sarunbiedre. Par lībiešiem pie Salacas vēsta arī senie māju vārdi, piemēram, Vec­aģi un Jaunaģi. Adya nozīmē krastu. – Tātad runa būs par «Veckrastu» un «Jaunkrastu» sētām, – precizē Guna. Viņa ir pārliecināta, ka lībiska izcelsme ir daudzu māju oriģinālajiem nosaukumiem un sarunvalodas vārdiem, ko lietojam, nenojaušot, kā tie nokļuvuši mūsu leksikā.

Neļaut vēsturei pazust
Žirgtajai stāstītājai itin labi vedas arī rakstīšana. Viņa ir teksta autore pagaidām vēl neiznākušajai grāmatai par kādreizējo Tūjas skolu. Arī šī piejūras puse esot pilna ar lībiešiem. Guna bilst: – Mūsu ir biezā slānī no Rūven’ (Rūjienas) līdz pat Rīgai. Mazmeita Katrīna atzīst, ka vecmamma veic svētīgu darbu. Tā cilvēku dzīves paliek atmiņā, pirms paspēj izgaist nebūtībā. – Piederības apziņa veidojas no zināšanām par savu izcelsmi. Tām ir liela nozīme. Es to sauktu par dzīves spēku, – uzskata Katrīna. Guna savu motivāciju formulē vienkāršāk: – Savādāk nevar. Citādi – ak, šausmas, cik ātri pazūd vēsture! Nu viņai padomā jauns projekts – savākt ziņas par kādreizējo līvu ciemu, no kura šodien pāri palikušas tikai dažas sētas, tostarp dzimtie Lejnieki.

Ciems izveidojies pagājušā gadsimta 20. gados, kad zemniekiem dalīja muižas zemes. Viņi lozēja gabalus un uz tiem cēla viensētas. – Zemes dalīšanas laikā tur bija klajums, tagad sakuplojis mežs. Palikušas tikai dažas sētas. Vecmamma bija vaļiniece ar dēliem bez savas saimniecības. Viņa tur 7 hektārus no mežsarga zemes dabūja vēlāk par dēla zaudējumu. Viens no tēvbrāļiem bija iesaukts armijā, kur mira no slimības. Uz piešķirtās zemes māju cēla mans tēvs. Tie ir šie «Lejnieki», kur šodien saimnieko manas māsas dēls, – Guna precizē.

Katrīna atminas, ka vecmamma vienmēr bijusi čakla stāstītāja. – Esmu viņas klausītāja un domubiedre. Mani vienmēr interesējis Latvijā dzīvojošo cilvēku etniskais sajaukums, tostarp arī pašas, sevišķi studiju laikā, kad apguvu un pētīju ar kultūru saistītus faktus. Var sacīt, ka teju katrs latvietis ir kā diezgan plašu reģionu apdzīvojošu tautību konspekts, – filozofē Gunas mazmeita.

Tiesa, stāstu Gunai ir bezgala daudz, visus nepiefiksēsi. Interešu arīdzan, ne tikai vēsture, bet arī ģeogrāfija un jo īpaši bioloģija, tāpat botānika. Viņa gan zūdās, ka šodien dabā notiek neparastas lietas. – Vienudien kaimiņiene teic: “Re, kur tavs kaķītis nāk!” Paskatos, kur ta’ kaķītis tik liels – mana suņa augumā. Šakālēns! – smej sarunbiedre. Televīziju viņa skatās, žurnālus lasa, zina, ka uz zemes mainās klimats, tādēļ šakālis nav pārsteigums. Sirds sāp, ka tehnikas laikmets ar saviem sasniegumiem līdzsvaru dabā sajaucis un tā izzūd sugas.

Tāpat diemžēl notiek ar cilvēkiem. – Latvija ir maza. Turklāt mēs stāvam uz pasaules lielceļa, tādēļ allaž esam bijuši svešinieku gribēti, – bilst sarunbiedre un secina – ja svešas varas nāk, tad no zemes zūd valstis un tautas. 

Aija SEDLIŅA
Katrīnas AUZIŅAS albuma foto

Esi moderns

Aptauja

ASV par korupciju noteikusi sankcijas pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu. Vai tas palīdzēs tiesvedībai pret viņu Latvijā?

Arhīvs

Runā,ka...

Preses pīle

Pasmaidīsim

  • Jāņu tautasdziesmas 2
  • Jāņu karikatūra 2
  • Jāņu tautasdziesmas 3
  • Jāņu tautasdziesmas 7
  • Jāņu karikatūra 3
  • Jāņu tautasdziesmas 6
  • Jāņu tautasdziesmas 4
  • Karikatūra 1
  • Jāņu tautasdziesmas 5
  • Karikatūra 2
  • Filmēt aizliegts!
  • Jāņu tautasdziesmas 1
  • Jāņu karikatūra 1
  • Kas jāzina ceļotājiem

Ieraudzīju – nobildēju

  • Rudens
  • Vēl viens mežacūku rakums
  • Dālijas
  • Gailenes
  • Simtgades zeķes
  • Špata dižbrūklenes
  • Dzeltens taurenis
  • Teātra māja
  • Dekoratīvā sēne
  • Horizonts Augstrozes Lielezerā
  • Mušmires
  • Lāča pēda
  • Rudens Augstrozes Lielezerā
  • Taurenis
  • Kaķim savs SPA
  • Mušmire
  • Rudens ielās
  • Kaķēns
  • Dzīvais un atmirušais
  • «Veči» Salacgrīvā
  • Dzērvene
  • Mežacūku rakums