Jana, Johanna, Hanna
2019. gada 15.decembris

Alojas, Krimuldas, Limbažu un Salacgrīvas novada laikraksts

Esmu piederīgs Latvijai

08.IX

Mājas ir tur, kur var smelties garīgu spēku

Cilvēki, no kuriem staro siltums, labestība un dzīvesgudrība, kas balstīta tautas mutvārdu daiļrades zināšanās un, protams, pašu pieredzē. Viņi dzīvo saskaņā ar dabu un ievērojot laika ciklisko ritējumu. Tādi allaž satiekot man rādās vidrižnieki Aina un Gvido TOBJI, kurus daudzi pazīst kā vietējās folkloras kopas Delve dalībniekus. Gvido ir arī masieris Spa Hotel Ezeri Siguldā. Pie viņiem ciemojos saulainā augusta nogales pievakarē, izbaudot gan viesmīlīgu uzņemšanu, cienājoties ar pašaudzētiem gardumiem, gan sirsnīgo un filozofisko sarunu.

Laimīgas kopdzīves pamats – atļaut otram būt pašam

Aina un Gvido ir precējušies jau mazliet vairāk nekā 30 gadu un pārliecinājušies, ka veiksmīgas kopdzīves pamats ir rast savstarpēju harmoniju, ļaujot otram būt tādam, kāds viņš ir. Protams, svarīga arī abpusēja cieņa, jo caur to atnāk mīlestība un pieņemšana, māka sadzīvot. Gvido piebilst, ka jābūt arī kopīgām interesēm. – Tā tiku audzināta, ka meitām noteikti jāiziet pie vīra jeb jādodas tautās, – atklāj sarunbiedre. Kā Saldus puses meitenei vidzemnieki, kuros daļā rit arī lībiešu asinis, viņai likušies nopietnāki par kurzemniekiem, kas turpretī esot lielāki smējēji. Abi iepazinušies Gvido dzimtajā pilsētā Siguldā, kur viņš strādājis par kinomehāniķi. Ainai tur dzīvojuši radi, bet pati tolaik gatavojusies stāties Latvijas Mākslas akadēmijā Rīgā, kur apmeklējusi sagatavošanas kursus. – Vienvakar izdomāju Siguldā aiziet uz kino, taču vairs nedabūju biļeti, par ko saskumu. Pažēlojos kafejnīcā sastaptajam puisim, un viņš solīja visu nokārtot. Tā mēs arī satikāmies, vēlāk vēl aizgājām uz zaļumballi, – atceras sarunbiedre. Tāpat viņai iespiedies atmiņā, kā ar diviem čemodāniem ieradusies jaunā vīra mājās – lasījusi uz plāksnītes iegravēto nosaukumu Vaivari un jautājusi viņam: – Vai vari?, – ar domu, lai palīdz ienest somas. Namu pagājušā gadsimta 20. gados cēlis Gvido vecāsmammas tēvs. Tagadējie saimnieki iespēju robežās centušies to saglabāt un atjaunot, pietaupījuši un arī izmanto senču darbarīkus, piemēram, maizes lizi. Virtuve nav iedomājama bez dzīvās uguns plīts un pie tās – klonā iemūrēts akmens, kas esot mājas dvēsele. Apkārt redzamas veclaiku koka mēbeles. Telpu iekārtojumā un izdaiļošanā Aina izpaužas labprāt, jo kā pirmo ieguvusi dekoratora-noformētāja izglītību. Tā kā viņu mājas atrodas ceļa malā, tajās mēdz iegriezties arī nejauši ciemiņi – kāds vēlas kaut ko notirgot, cits aizņemties…

Pārim ir jau pieaugusi meita Terēze, kura vairākus gadus dzīvo un strādā Norvēģijā par bērnudārza audzinātāju. Turp devusies drīz pēc augstskolas beigām, izmācījusies gan somu valodu, bet nu brīvi pārvalda arī norvēģu. Sazinās visi regulāri, bet satikties vienā vai otrā valstī parasti sanāk reizi gadā, kad atvēl laiku kopīgai paceļošanai. – Viņa nav tur uz palikšanu. Tas vienkārši ir periods, kad gribas iepazīt pasauli, izmēģināt spēkus. Nav arī noslēpums, ka tur ir labāka alga nekā Latvijā. Pati zeme ir ļoti skaista, interesanti cilvēki, – vērtē jaunietes vecāki. Aina pēc sevis spriež, ka saite ar dzimto zemi sasienas stiprāka un velk pie mājām, kļūstot vecākam, tāpēc pieļauj, ka tā notiks arī ar Terēzi. Gara acīm sarunbiedre redz, kā meita un mazbērni, kuri reiz būs, turpina saimniekot Vaivaros. – Vilkmi atpakaļ uz Latviju dažreiz dzird meitas tekstos par to, ka gribētos parušināties mūsu dārzā vai nogaršot tā veltes. Reiz viņa paziņoja, ka sākusi cept mājās maizi, – kaut ar mūsdienu metodēm, bet pati ideja ir jauka. Gvido piebilst, ka Terēze atklājusi sevī arī adītājas prasmes. – Varbūt šādā veidā caur mazbērniem runā vecmāmiņas, ieskanas dzimtas asinsrite? – aizdomājas Aina.

Mīlestība uz tautas gudrību nāk dabiski

Taujāti par pamatvērtībām dzīvē, sarunbiedri nosauc cilvēcību un mīlestību uz savas zemes kultūru un vēsturi. – Skatījums caur zināšanām izmaina valodu, izpausmes un attieksmi. Ar senču tradīcijām un notikumiem, kas atnāk, dzīvojam dabiski, tāpat kā elpojam. Jo vairāk uzzinu, jo saprotu, ka vēl maz zinu no pagātnes gudrībām, – uzskata Aina. Arī no malas redzams, ka folklora ir ne tikai viņu pamatdarbības sfēra, stāstot, muzicējot un rādot mūsu tautas tradīcijas citiem, bet arī dzīvesveids. Līdz tam nonākuši caur saskari un vērojumiem. Ainas mamma kolhozā bijusi slaucēja un, tolaik vēl darot to ar rokām, bieži dziedājusi tautasdziesmas. Tas bijis labs piemērs arī viņas trim meitām, no kurām sarunbiedre ir jaunākā līdzās savai dvīņumāsai. Gvido bilst, ka viņa radu lokā, kā jau daudziem latviešiem, dažādās sanākšanās neiztikts bez dziedāšanas, turklāt tēvs pašmācībā apguvis akordeonspēli. – Lauki ir īstā vieta, kur rast tautas gudrību jeb folkloru. Tepat ir pagalms ar vējiem, kokiem un ziediem, bez kā savu dzīvi nevarētu iedomāties. Parunājos ar izaudzētajiem tomātiem, gurķiem, ar mūsu diviem kaķiem… Tā kā mani vecāki bija zemnieki, turējām aitas, no tām ieguvām vilnu, ko vērpām, un krāsojām dziju, pēc tam adījām, – pagātnē atskatās Aina. Izveidojot savu ģimeni, arvien vairāk sākuši interesēties, kāpēc, teiksim, Jāņos vai Ziemassvētkos tiek ievērota viena vai otra tradīcija. Gribējies saprast, kādēļ ir tieši tā un vai ir iespējams arī citādāk. Uzzinājuši, kā svin paziņas un domubiedri, tobrīd darbojošās folkloras kopas un dievturi, vēlējušies atrast savu ceļu tajā visā. – Caur «Delvi» gribam citiem nodot dabiskumu, patiesīgumu, dalīties savā pieredzē. Pretī esam saņēmuši tik daudz labu vārdu, redzējuši cilvēku pārdzīvojuma asaras. Viens vīrs reiz teica, ka viņa sirdi atvilkām kā šūplādi. Tas tikai apliecina, ka mums ir izdevies iešūpot klausītāju dvēseles stāvokli, savstarpēji rezonēt. Īsti bagāts cilvēks ir tikai dodot, un tad rodas vieta ienākt kam jaunam. 

– No pasākumiem, kas aizņem krietnu daļu, brīvajā laikā mēs, «Delve», sanākam uz mēģinājumiem, darinām tērpus, dažreiz – mūzikas instrumentus. Līdz ar to folklora ir mūsu ikdiena, – secina Gvido. Piemēram, nesen Aina dabūjusi liepu lūkus un tagad laiks izzināt, ko no tiem darināt. – Senais ir kā izaicinājums, jo sākumā vienmēr kas jauns, – piebilst Aina. Viņas dzīvesbiedrs atceras, kā savulaik izgatavojis kokli, un drīz grib ķerties pie nākamās, kas būtu jau ar citādāku skaņojumu. Tāpat taps kazādas bungas. Kaimiņi sagādājuši āža ragus, no kuriem jāveido pūšaminstrumenti. Tādējādi rodas arvien jaunas un interesantas nodarbes. Pat ejot mežā pēc žagariem kurināšanai, Aina it kā dzirdējusi iekšēju balsi sakām, ka tā ir vecļaužu malka, un tā, viņasprāt, caur šodienas atklāsmēm dabā arī izpaužas paaudžu gudrība. Darbus darot un svētkus svinot. Šovasar viņa arī piepildījusi sen lolotu sapni – tikusi pie autentiskas senās lībiešu sievietes rotas. Izbrīvētajās dienās baudījuši atpūtu Latgalē.

Abi folkloristi kopā ar vēl dažiem vietējiem entuziastiem šad tad dodas arī izzinošās ekspedīcijās pa Vidrižu pagastu. – Satiekam cilvēkus, viņu stāstus par pagasta vēsturi ierakstām diktofonā, redzam senas lietas, albumus. Ļaudis ir atvērtāki, ja pasaki, ka esi viņu kaimiņš, jo šim vārdam ir maģiska iedarbība, – atklāj Aina. Pie viena no nāburgiem Gvido iemācījies bitenieka prasmes, un savai iztikai ir pāris saimju. – Ja mēs, vidrižnieki, sava pagasta vēsturi nesaglabāsim un mantojumu nesargāsim, tad kurš vēl?! Iegūtā informācija noder arī mūsu koncertprogrammās. 

Katrs cilvēks ir savas pasaules centrā

Itin bieži, sevišķi vasarā, kad netrūkst dažādu norišu, kur viņus un Delvi aicina, abiem sanāk būt ilgāk projām no mājām. Ceļojot viņi nereti satiek citus latviešus, apmainās ar zināšanām folklorā, vēlāk kontaktējas vēstuļu sarakstē. Tā tas ir ar Islandē iepazīto draudzeni, Austrālijas latviešiem. Vai prombūtnē neuzmācas ilgas pēc mājām? Gvido iztēlojas, ka spētu būt kur citur ne vairāk kā pusgadu, bet tad gan jāatgriežas, jo Vidrižu Vaivari ir īpaša spēka vieta, kur miers un patvērums. – Pārrodoties istaba liekas tik maziņa, mēbeles – sarāvušās un it kā attālinājušās. Tad es vienmēr domāju – ko šīs lietas bez manis ir darījušas? – smejas Aina. – Ja daudz laika pavadi mājās, tā kļūst par tavu pasauli. Tāpat ir tad, ja esi ārpus – pasaule kļūst par tavām mājām, – salīdzina Gvido. Saimniece arī iestarpina vispārzināmo, ka mēs šajā pasaulē esam tikai viesi un no taustāmām lietām viņsaulē neko nepaņemsim līdzi, tai skaitā namu, kurā dzīvojam. Tas paliks bērniem un mazbērniem. – Man patīk, ka dzīve ir cikliska, rit pa spirāli. To jūt, ejot cauri gadskārtām. Līdzīgi ir ar mājām un pasauli – kaut kur dodamies, kaut ko meklējam, bet atkal atgriežamies. Līdzīgi kā vilnis jūrā, – teic sarunbiedre. Abi arī nenosoda tos, kuri dažādu iemeslu dēļ devušies meklēt laimi svešumā, jo galvenais ir būt brīvam un mīlētam, atrast iekšēju harmoniju neatkarīgi no dzīvesvietas. – Cilvēks iesakņojas tur, kur gūst garīgu spēku. Kādam tā ir Latvija, citam varbūt daudz tālāka zeme, – pieļauj Gvido. Taču materiālais nodrošinājums diezin vai būs tas, kas sniegs ilgstošu piepildījumu, tāpēc ar laiku var pamosties dvēsele un pieprasīt ko vairāk. Aina domā, ka tādos brīžos ļaudis arī meklē atpakaļceļu uz dzimteni. – Mēs katrs esam savas pasaules centrā un nevaram no tā izkāpt. Ja mākam centrēties iekšējā mierā, gudrībā, pārliecībā, tad nav nozīmes, kurā zemeslodes malā stāvam, lai spētu sasniegt harmonisku laimes stāvokli un varētu sevi realizēt.

Dzīvesbiedri laika gaitā sapratuši, ka nevēlas savā pasaulē ielaist apkārtējās negācijas, sevišķi politiskās. Labais un ļaunais allaž ir blakus, bet pastāv izvēle, uz ko skatīties. Mūsu enerģija ir tur, kur uzmanība. Arī televizora viņiem jau gadus piecus nav. – Internetu, protams, lietojam, tāpēc par svarīgāko Latvijā un ārvalstīs notiekošo esam informēti. Ainai ir cita recepte, kā uzlabot dzīvi pa tiešo, bez tribīnēm un likumdošanām, – uzcept plātsmaizi un aiziet ciemos pie kaimiņa. – Tā ir mana kultūrpolitika – dalīties labajā, nevis kašķēties! Gvido pārliecinājies, ka katrs satiek savā ceļā tādus cilvēkus, ar ko ir saistītas viņa intereses. Tiklīdz nāk rudens, Ainu, vērojot krāsu maiņu dabā, pārņem alkas gleznot. Viņas darbi, kas nereti bijuši skatāmi arī Limbažu mākslinieku grupas kopīgajās izstādēs, atšķiras no citiem ar mītiskajiem motīviem, savdabīgo iekšpasaules redzējumu. – Viss sākas ar to, ka sēdi pie balta audekla un dodies nezināmajā… Gleznojot redzu sižetu ne tikai no šīs puses, bet arī it kā apeju tam apkārt, sajūtu stāstu telpiski. Varētu pat teikt, ka nonāku ārpusprāta stāvoklī, kad fiziski apkārtējais izslēdzas, tāda meditatīva noskaņa, kas atgādina dzemdības, – mēģina skaidrot māksliniece.

Sarunas izskaņā atgriežoties pie Latvijas un gaidāmās valsts simtgades, Aina rosina mūsu himnā izmainīt vienu vārdu – Laid mums tur laimē diet „tur” vietā lietot „te”. Šābrīža variants esot tāds, jo Baumaņu Kārlis to rakstījis, būdams trimdā. – Man liekas, ka tad arī visa latviskā pasaule koncentrētos šeit un tagad. Un, kas zina, tā varētu sasaukt mājās arī svešumā aizbraukušos. Zemei ir vajadzīgi cilvēki, kuri pie tās turas un kopj to. Latvijai vajag bērnus, kuri izskolojušies ārzemēs, – uzsver sarunbiedri. 

Ilva BIRZKOPE
Foto no Ainas un Gvido Tobju albuma

Esi moderns

Aptauja

ASV par korupciju noteikusi sankcijas pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu. Vai tas palīdzēs tiesvedībai pret viņu Latvijā?

Arhīvs

Runā,ka...

Preses pīle

Pasmaidīsim

  • Jāņu tautasdziesmas 5
  • Karikatūra 2
  • Jāņu tautasdziesmas 7
  • Jāņu tautasdziesmas 6
  • Jāņu tautasdziesmas 4
  • Kas jāzina ceļotājiem
  • Jāņu karikatūra 1
  • Jāņu tautasdziesmas 2
  • Jāņu tautasdziesmas 1
  • Jāņu karikatūra 2
  • Filmēt aizliegts!
  • Jāņu tautasdziesmas 3
  • Karikatūra 1
  • Jāņu karikatūra 3

Ieraudzīju – nobildēju

  • Dekoratīvā sēne
  • Kaķim savs SPA
  • Gailenes
  • Rudens ielās
  • Simtgades zeķes
  • Mušmires
  • Dzeltens taurenis
  • Kaķēns
  • Rudens
  • Vēl viens mežacūku rakums
  • Dzērvene
  • Rudens Augstrozes Lielezerā
  • «Veči» Salacgrīvā
  • Horizonts Augstrozes Lielezerā
  • Taurenis
  • Mušmire
  • Teātra māja
  • Dzīvais un atmirušais
  • Špata dižbrūklenes
  • Mežacūku rakums
  • Dālijas
  • Lāča pēda