Jana, Johanna, Hanna
2019. gada 15.decembris

Alojas, Krimuldas, Limbažu un Salacgrīvas novada laikraksts

Esmu piederīgs Latvijai

25.VIII

Lietuva – latvietim saprotama un viesmīlīga

Viena no Ausekļa redakcijas īstenotā projekta Ar saknēm Latvijā iecerēm bija uzzināt, kā mūsējie dzīvo tur, kur viņi dažādu iemeslu dēļ nonākuši. Jāsecina, ka mūsdienu pasaulē daudzus dzīve aizved ceļos, ko viņi nav plānojuši staigāt. Šādu cilvēku kļūst aizvien vairāk. Vai gan starp mums ir kāds, kuram nav drauga, rada vai paziņas ārvalstīs? Lietuvā sastapu četrus jauniešus, kuru stāstos bija zināma līdzība. Interesanti – tā ir sagadīšanās vai tendence, ka visi strādā ar finanšu sfēru saistītos uzņēmumos? Neviens no viņiem no Latvijas nav braucis prom tāpēc, ka šeit nevarētu nopelnīt iztiku. Visi teic, ka kaimiņzemē nejūtas tālu no dzimtenes. Latvija ir sasniedzama dažu stundu braucienā ar auto, turklāt lietuvieši un viņu zeme latvietim ir saprotami, iejusties viegli.

Pārcelšanās uz kaimiņvalsti – pirmā pieredze ārzemēs

Ar Jāni JAUNBALODI no Ainažiem un Zani ZOLTNERI no Rīgas satiekamies vakarā pēc pamatīga lietus. Tāda, ko Latvijas ziņās pat nosauca par vētru. Ar šo tēmu arī sākam sarunu. Viņi apstiprina, ka līst šeit pamatīgi, turklāt bieži vien tieši tad, kad beidzas darbdiena un jāiet mājās. Abi uz Viļņu pārvākušies nesen – Jānis pirms 5—6 mēnešiem, Zane viņam pievienojusies vēlāk. Taču pirmie iespaidi ir. Jau gadu domājuši, ka varētu padzīvot kaut kur ārzemēs, kamēr ir jauni un mazāk piesieti dzimtajai zemei. Lietuva šķita labs variants – kā pirmais solis, pēc kura abi, iespējams, darba un dzīves pieredzi lūkos vēl kaut kur. Paši gan plāno beigu beigās to vest atpakaļ uz Latviju.

Jānis ir datorinženieris, tāpēc strādāt varot jebkur pasaulē. Par labu Lietuvai viņš izlēma, kad saņēma darba piedāvājumu vienā no ietekmīgākajām britu bankām Barclays, kam kaimiņzemē ir savs debesskrāpis un vajadzība pēc darbiniekiem. Jāni savervēja tā saucamā galvu medniece – speciāliste, kura meklē atbil­stošus darbiniekus un piedāvā viņiem pārnākt uz kādu firmu. Savukārt Zane ieguvusi finanšu maģistra grādu un pāris gadu pastrādājusi SEB bankā Latvijā. – Lietuvā finanšu tirgus ir ļoti attīstīts. Manā jomā piedāvājumu ir pat vairāk nekā Rīgā, arī darbiniekiem bez lielas pieredzes, – viņa stāsta. Nedēļas laikā bijusi uz trim intervijām un drīz vien saņēmusi apstiprinājumu. Lai gan galvenā SEB pārstāvniecība Baltijas valstīs ir Latvijā, Lietuvā uzņēmuma birojs esot pat lielāks. Viļņā tāpat kā Rīgā attīstās dalītie pakalpojumu centri, kas apkalpo mātesuzņēmumu klientus Anglijā, Vācijā un citur pasaulē. Galu galā tagad šāds darbs notiek internetā vai pa telefonu, nav būtiski, kur fiziski atrodas darbinieks. Baltijas priekšrocības ir zemākas izmaksas, zinošs kvalificēts darbaspēks, kas pārvalda angļu valodu. – IT pozīciju ir tik daudz, ka visu laiku meklē jaunus cilvēkus, – Jānis saka par savu uzņēmumu. Barclays nepārtraukti ir kādas 50 vakances. Latvijā tirgus esot nedaudz mazāks.

Jāņa un Zanes pirmie iespaidi ir tādi, ka Lietuva daudz neatšķiras no Latvijas, pie kārotajām pārmaiņām dzīvē viņi tikuši bez kultūršoka. Kultūra, ēdiens, viss pārējais ir samērā līdzīgs un saprotams. Turklāt līdz Rīgai ir tikai 300 km. Kopš pārcelšanās diezgan bieži braukuši atpakaļ, gan, lai kā nākas pārvāktos, gan uz lielajiem koncertiem, ko iecienījuši. Interesanta ir tā Viļņas daļa, kur viņi strādā. Pirms pieciem gadiem tur bijusi noplukusi koka apbūve, dārziņi, ko tagad nomainījuši debesskrāpji. Vienā Viļņas upes pusē ir vecpilsēta, otrā – modernas celtnes. – Kad ej pāri tiltam, ir sajūta, ka esi nevis Viļņā, bet kaut kur Londonā vai Briselē, – sajūtās dalās Zane. Abi labprāt staigā pa upmalas promenādi, kur atpūšas arī vietējie. Jaunieši ir gana daudz ceļojuši, tāpēc pamana, ka Lietuvā ir, piemēram, veikalu un ēdinātavu tīkli, kādu Latvijā nav. – Tikko atvērās «Hooters», – piemēru min Zane. – Rīt ar kolēģiem iesim, – piebilst Jānis. Jāpaskaidro, ka Hooters ir ASV izplatīts restorānu tīkls. Tas pazīstams ar to, ka tajā strādā jaunas, pievilcīgas viesmīles. Latvijā tikai sāk attīstīties serviss, kas dod iespēju, izmantojot lietotni telefonā, noīrēt mašīnu. Princips vienkāršs – kāp iekšā, brauc, cik tālu vajag, samaksā un atstāj. Ikdienas preču un pārtikas cenas ir zemākas. Abi spriež, ka starpība varbūt nav liela, bet kopā jau droši vien savācas... Paēst ārpus mājas varot izdevīgi, dažādība liela, cenas un kvalitātes attiecība laba. Par to pāris ir labi informēts. Viņi ir pavāra Mārtiņa Sirmā raidījumu fani. Kad noskatās kādu pārraidi, meklē attiecīgās valsts virtuvi, lai kaut ko no tās nogaršotu. Vienīgi dzīvokļi Viļņā ir dārgi. Īpatnība ir tā, ka pie īres līguma var tikt pamatā tikai ar māklera starpniecību (atšķirībā no Rīgas, kur šādi darījumi notiek tieši ar īpašnieku). Zane un Jānis nezinot, kā šāda kārtība izveidojusies, bet Viļņā par to neviens nebrīnās. Cenas līdz ar to pieaug. Jānis gan piebilst, ka būvniecība esot gana aktīva, un, piemēram, tā pati SEB banka cenšas veicināt jaunu dzīvokļu pirkšanu, dodot izdevīgus kredītus. Lai gan dažās jomās šķiet, ka Viļņa Rīgai ir priekšā, Zane atzīst, ka iekāpt mums nepierastajos tramvajos, kuru salonus rotā rūsa, viņa vēl nav saņēmusies.

Katrā ziņā Jānis un Zane ir no tiem aizbraucējiem, kuri vēlas gūt pieredzi, bet agri vai vēlu atgriezties Latvijā. Jānis savu nākotni saista ar dzimto pusi. Ļoti iespējams, ka būs pastāvīgs Salacgrīvas novada iedzīvotājs. Tur viņa ģimene darbojas mežsaimniecībā jau trešajā paaudzē, tajā arī viņš jau tagad iegulda daļu nopelnītā. Jaunieši uzskata, ka dzīve ārpus valsts nāk par labu gan viņu valodas zināšanām, gan citādi palīdz attīstīties. Pārmaiņa ir kaut vai tas, ka Viļņā viņiem ir pirmais kopīgais dzīvoklis, jo Rīgā mitinājās pie Zanes vecākiem. Abi strādā strarptautiskos kolektīvos. Zane jūt – arī kolēģiem ir interesanti tas, ka viņa ir ārzemniece. Lietuvieši ir draudzīgi, apjautājas, kā viņai klājas. Secinājusi, ka lietuvieši ir temperamentīgāki, straujākas dabas nekā latvieši. Bankā Lietuvā gaidāmas pārmaiņas, kas Latvijā jau bijušas. Viņa paredz, ka ar tām neies tik gludi kā pie mums, lietuvieši droši vien vairāk jautās un strīdēsies.

 Abi tagad citādi paskatījušies arī uz to, ko piedāvā Latvija, piemēram, novērtē to, ka mums vasarā pludmale ir ļoti tuvu. Jānim kolēģi ļoti daudz jautājuši par Latviju – kur braukt, ko apskatīt. Tas, ka mūsu valsts viņus ļoti interesē kā tūristus, ir tiesa. Jaunais pāris tuvākajā nākotnē vēlas kārtīgi apceļot Lietuvu. Šur tur jau bijuši. Druskininkos, piemēram, varot pa mākslīgo sniegu slēpot visu gadu. Ar to, ko atklāj Lietuvā, Zane un Jānis ir gatavi dalīties. Radus, draugus un paziņas aicina: – Brauciet ciemos!

Viļņa – zaļu pakalnu pilsēta

Limbažniece Laima ROMBERGA dzīvot Lietuvā nebija plānojusi. Tā vienkārši notika. Studiju laikā viņa devās uz Ungāriju populārajā Erasmus apmaiņas programmā. Tur viņa sastapa lietuviešu puisi Gedvidu. Pēc tam katrs atgriezās savā valstī, lai pabeigtu studijas, trīs gadus viens pie otra ciemojās, līdz saprata, ka vēlas dzīvot vienā valstī. Pārcelties bija gatavi abi. Arī Gedvids, pēc profesijas mārketinga speciālists, meklēja darbu Rīgā. Taču Laimai šajā ziņā veicās nedaudz labāk. Viņas pārcelšanās sākās ar brīvprātīgo darbu. Vienmēr bija vēlējusies kaut kur doties šajā programmā, lai apskatītu pasauli, bet nesanāca. Kad saprata, ka jādodas uz Lietuvu, brīvprātīgajā darbā saskatīja iespēju pamazām iejusties kaimiņvalstī. Viena brīvprātīgā darba pro­grammas priekšrocība ir iespēja bez maksas apmeklēt valodas kursus, ko Laima arī izmantoja. Viņa deviņus mēnešus strādāja radošajās darbnīcās Beepart, kas pilsētas nomalē rīkoja dažādus pasākumus, aktivitātes bērniem, nodarbojās ar vides izglītību un citiem projektiem, kā arī rīkoja Viļņas Gaismas festivālu (tas līdzinās mūsu Staro Rīga). Ar to arī bija saistīti Laimas galvenie pienākumi – saziņa ar māksliniekiem, kuri runā angliski, vēstniecībām, ko aicināja piedāvāt filmas filmu vakariem, un citi.

Tagad viņa strādā visā pasaulē zināmā uzņēmumā Western Union, kas nodarbojas ar naudas pārskaitījumiem. To izmanto cilvēki, kuri pārcēlušies uz citu valsti, jo naudu sūtīt uz banku citā zemē var būt dārgi un lēni. Laima darbojas ar lieliem uzņēmumiem. Viņai jānodrošina, lai tie varētu sniegt naudas pārskaitījumu pakalpojumu, ja vēlas to darīt. Limbažniece rūpējas arī par dažāda veida tehniskā atbalsta nodrošināšanu, risina problēmas. Arī pārbauda dokumentus, ievada sistēmā datus utt. – Ir sarežģīti, bet tieši tāpēc arī interesanti, – viņa uzskata, nebēdājot par to, ka mainījusi darba virzienu. Latvijas Lauksaimniecības Universitātē Laima studēja socioloģiju un pēc pārcelšanās uz Viļņu ieguva maģistra grādu komunikācijā un radošajās tehnoloģijās Mīkola Romera Universitātē. Šis tas no apgūtā noderot, tehniskākas lietas iemācījusies praksē. Oficiālā darba valoda ir angļu, bet ir saskare ar dažādām mēlēm, kurās viņa saņem dokumentus.

Viļņa limbažniecei ir pa prātam. Katrā ziņā tā esot daudz patīkamāka par Latvijas galvaspilsētu Rīgu. Zaļāka, klusāka, pilsētā ir daudz parku, koku, dzīvojamie rajoni mijas ar kokiem apaugušām teritorijām. Nezinātājs caurbraucot varot padomāt, ka pilsēta jau beigusies, un pēc tam pārsteigts secināt, ka tā nebūt nav. Sevišķi Laima mīl pakalnus, no kuriem var paskatīties uz Viļņu no augšas. Jāteic, arī man, viesojoties Viļņā pāris dienu, radās sajūta, ka tā ir daudz mierīgāka, mazāk skrienoša un saspringta par mūsu Rīgu, kurā jūtama izteikta lielpilsētas enerģija. Viļņā uz ielas mazāk dzirdot krievu valodu. Dzīvojot Latvijas galvaspilsētā, Laima bija iemanījusies runāt krieviski tik, cik darbā nepieciešams, bet tagad valodu sāk piemirst.

Uz jautājumu, vai viņai pietrūkst kaut kas no Latvijas, Laima atsmej: – Alus! Protams, mūsu alu var nopirkt arī Viļņā, bet tas jāpameklē un ir dārgs. Jā, arī lietuviešu alus esot gards, tomēr ne tāds, kā mūsējais... Vēl katru reizi, braucot no Latvijas, Laima ved biezpiena sieriņus, kuru izvēle pie mums ir lielāka. Iegādājas arī aukstās zupas maisījumu burciņā un graudu maizi. Lietuviešiem maize ir tumša vai gaiša, mums – arī pa vidu. Latvijā Laima ciemojas reizi ceturksnī. Palaikam viņai piesakās kādi ciemiņi, kuri secina, ka tuvāko kaimiņu zemi nav pietiekami iepazinuši. Drauga apciemojums ir labs pamudinājums to izdarīt!

Laima pārvalda lietuviešu valodu. Interesanti, ka daudziem vienādiem vārdiem ir pretēja nozīme. – Var sanāk traki. Mans mīļākais vārds ir „bauda”, kas lietuviski nozīmē „sods”. Mūsu alnis viņiem ir briedis un otrādi. Viņa lēš, ka lietuviešiem vieglāk apgūt latviešu valodu, jo mums uzsvars vienmēr ir uz pirmās zilbes, bet viņu mēlē tas ir mainīgs. Mājās ar Gedvidu runā, kā sanāk – latviski (viņš nedaudz prot), lietuviski, angliski. – Smieklīgi, ja esam publiskā vietā un viņš negrib, lai apkārtējie saprot, ko grib teikt, mēģina runāt latviski. Lai arī Laimas draugam valodas padodas, pilnībā latviešu valodu viņš tomēr nav apguvis.

Arī lietuvieši, protams, ir dažādi, bet kopumā – forši cilvēki. Viena no viņu raksturīgākajām īpašībām esot viesmīlība. Piemēram, lietuvietis var paņemt brīvu dienu darbā, lai parādītu viesim apkārtni. Arī pret latviešiem kaimiņi izturas labvēlīgi. Kaut mīl un arvien atkārto joku par zirga galvām, latviešus sveic kā brāļus un māsas. – Ja runā ar nepazīstamu cilvēku lietuviski un viņš saprot, ka neesi vietējais, kļūst ļoti priecīgs. Daži sāk dziedāt latviešu dziesmas, stāsta par radiniekiem, kuri dzīvo Latvijā vai tuvu tai. Bieži saka: „Lai dzīvo Latvija!” Tā gan darot ļaudis virs 30. Viņiem skolā mācīts šis tas no latviešu valodas, kas joprojām ir prātā. Laima novērojusi, ka vecākā gadagājuma lietuvieši ir ļoti patriotiski un ticīgi. Vecāki ļaudis cītīgi apmeklē baznīcu. Viņiem svarīgas ģimenes vērtības. Vienīgi klibojot serviss. Sākumā Laima domājusi, ka viņai nav paveicies un vienkārši gadījies sastapt viesmīļus, kuri ir ne sevišķi laipni un veikli pēc Latvijas standartiem. – Tādi viņi ir, – tagad saka Laima. Šāda veida viesmīlību gan no mums varētu pamācīties...

Dzīve citā valstī Laimai iemācījusi daudz pašai par sevi, piemēram, tagad viņa labāk apzinās, kas patīk un kas ne. Ārpus savas zemes var pārliecināties, vai stereotipi (atzīsim, katram mums pa kādam ir!) atbilst realitātei. Laimai šajā ziņā daudz devis darbs starptautiskā kompānijā. Viņa secina, ka viegli sastrādāties ar cilvēkiem no bijušajām PSRS valstīm, arī vāciešiem. Taču britiem, frančiem, spāņiem un indiešiem ir cita pieeja lietām. Nav tā, ka nevar kopā izdarīt darbu, bet vajadzīgs laiks un pūles, lai pārvarētu mentalitātes barjeru. – Man šķiet – ja iepazīsti cilvēku no valsts, par kuras iedzīvotājiem ir stereotipi, bet jūs spējat labi saprasties, tie mazinās, jo saproti, ka katrs ir tikai cilvēks, – spriež Laima.

Tagad gan limbažniece kopā ar Gedvidu plāno uz kādu brīdi atstāt Lietuvu. Oktobrī abi dosies uz Jaunzēlandi. Viņi ieguvuši darba-brīvdienu vīzu, ko šī valsts piešķir cilvēkiem no visas pasaules, jo tai regulāri trūkst darbaroku. Pēc tam droši vien atgriezīsies Viļņā. Laima atklāj, ka uz Latviju viņu varētu atvilināt vienīgi ļoti labs piedāvājums. Piemēram, fantastisks īpašums, kuram nevar pateikt nē. Nākotnē viņa gribētu kopā ar savu vīrieti dzīvot lauku mājās kādā mazā ciemā un tur rosināt visa veida sabiedriskās aktivitātes.

Drauga ģimene Madaru uzņēma kā meitu

Salacgrīvietes Madaras ZILVERES Lietuvas stāsts sākās romantiski. Viņa Facebook.com sāka saraksti ar lietuvieti Ignasu. Viņš dien Lietuvas bruņotajos spēkos un bija atbraucis uz Latviju mācībās. Sarakstei sekoja satikšanās klātienē, pēc tam Madara lietuvieti apciemoja Viļņā, un kopš aprīļa abi dzīvo kopā. Par to, ka Ignass varētu mainīt dzīvesvietu, nebija ne runas viņa darba dēļ. Savukārt Madara strādāt varēja jebkur – viņai bija tik vien nepieciešams kā dators. Interesanti, ka, vēl dzīvojot Latvijā, viņas darba vieta bija ASV uzņēmums. Tomēr salacgrīviete, pārvākusies uz Lietuvu, ir sākusi jaunu posmu arī profesionālajā dzīvē. Sapratusi, ka vēlas strādāt ārpus mājas, sastapt cilvēkus. Pavadīt darbdienu mājās esot forši tikai kādu laiku. Darbu Lietuvā viņa atrada uzņēmumā Transfer GO, kura mītnes zeme ir Lielbritānija. Tas veic naudas pārskaitījumus no valsts uz valsti. Viņiem bija vajadzīgs darbinieks, kurš runā latviski, jo ir ļoti daudz klientu, kuri vēlas no Apvienotās Karalistes sūtīt naudu uz mājām Latvijā. Madara iesaka tautiešiem iepazīties ar sava uzņēmuma piedāvājumu – esot ļoti ātri un izdevīgi. Taču ar klientiem viņa strādā arī angliski. Viņai tikai žēl, ka, mācoties skolā, nesaistīja krievu valoda, jo arī tā būtu noderējusi. Gados vecāki lietuvieši nerunā angliski, savukārt viņa nezina krievu mēli. Gribētu, piemēram, bez trešās personas, aprunāties ar drauga mammu… Madarai šķiet, ka angļu valodu Lietuvā profesionālajā vidē zina mazāk nekā pie mums. Viņas novērojums ir, ka daudzu firmu mājaslapās, piemēram, nevar atrast ne vārdiņa svešvalodā. Pārsteidzis arī tas, ka angliski nerunāja bankas darbiniece – nācies viņai krietni skaidrot, ka vēlas atvērt kontu. Tā kā Madara savu nākotni redz Lietuvā, viņa plāno mācīties lietuviešu mēli – rudenī ies kursos, lai iemācītos gramatiski pareizu valodu.

Kopumā sarunbiedre Lietuvā jūtas labi. – Atšķirība starp mūsu valstīm nav liela, – viņa teic. Lietuvieši mēdzot jokot, ka mēs ar viņiem esam kā brāļi, igauņi – kā brālēni. Viļņa ir mazāka par Rīgu un zaļāka. Tas Madarai patīk. – Bet lietus, lietus, lietus! Ko var gribēt, ja valsts nosaukumā ir lietus! Latvijā, manuprāt, laikapstākļi ir labāki. Te tie var vienas dienas laikā nomainīties vairākas reizes. Salacgrīviete izbaudījusi arī lietuviešu draudzīgumu. Kolēģi palīdzēja nokārtot visus dokumentus, kas nepieciešami, strādājot ārzemēs. Esot ļoti paveicies ar drauga ģimeni. – Ignasa tēvs ļoti labi runā angliski, apceļojis visu pasauli, viņam Klaipēdā ir jahta. No pirmās reizes pieņēma mani kā meitu. Par to biju pārsteigta, – stāsta Madara. Viņa novērojusi, ka cilvēki kaimiņvalstī ir ļoti ģimeniski. Viņas drauga tuvinieki svētkos sapulcējas pie vecmāmiņas, kura, par spīti cienījamajam vecumam, dzīvo dziļi mežā samērā tālu no Viļņas. Tad ir lielā sēdēšana pie galda un ēšana... Mums labi zināmo nacionālo ēdienu – cepelīnus – tiešām ceļ galdā visur un vienmēr. Drauga ģimeni ļoti interesē, kas notiek Latvijā, Madara viņiem stāsta par savu dzīvi, ģimeni. Kad tikāmies, Madara bilda, ka vēl līdz vasaras beigām plāno viņus aizvest ciemos uz Salacgrīvu. Noteikti parādīšot arī mammas darbavietu – viņa ir Salacgrīvas muzeja direktore. Jāpiebilst, ka šobrīd šī iecere ir īstenota – visi satikušies Salacgrīvā.

Ģimenes un draugu Madarai kaimiņvalstī pietrūkst visvairāk. Nevar piezvanīt, lai aicinātu kopā pastaigāties. – Ja pirms gada man kāds jautātu, vai iespējams, ka būšu Lietuvā un šeit strādāšu, nekad nebūtu ticējusi! – viņa atzīst. Salacgrīviete neapgalvo, ka lietuviešu puiši ir labāki par vietējiem, bet tā vienkārši sanāca… Viņai ir draudzenes, kuras savas otrās pusītes atradušas Amerikā un citur pasaulē. Šajā ziņā esot paveicies – Lietuva vēl ir tuvu dzimtenei. Jāpiebilst, ka Madaras izredzēto atzinīgi novērtējusi ģimene, arī brālis, kurš pats ir armijas cilvēks. Ignass esot pirmais puisis, kurš atbilst tam, kādam vajadzētu būt māsas izredzētajam. Bet ja nu kas, braukšot viņai pakaļ uz Viļņu! Madara gan domā, ka tas nebūs nepieciešams. Ignass ir gudrs, ar plašu interešu loku, vienmēr labs sarunbiedrs un laipns. Par viņa attieksmi var spriest no kāda stāsta neilgi pēc abu iepazīšanās. Madara nolēmusi braukt ciemos, iepriekš nebrīdinot. Pa ceļam autobusā sūtīja īsziņu ar jautājumu, vai Ignasam sanāktu laiks satikties, ja viņa būtu Viļņā.... Kad? Šodien! Izrādījās, ka puisis tikko atbraucis no festivāla un ieplānojis pārvākties no vecāku mājām uz savu dzīvokli. Viņš visu atcēla, lai sagaidītu Madaru autoostā.

Lindas TAURIŅAS teksts un foto

Esi moderns

Aptauja

ASV par korupciju noteikusi sankcijas pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu. Vai tas palīdzēs tiesvedībai pret viņu Latvijā?

Arhīvs

Runā,ka...

Preses pīle

Pasmaidīsim

  • Jāņu tautasdziesmas 7
  • Jāņu tautasdziesmas 3
  • Filmēt aizliegts!
  • Jāņu tautasdziesmas 6
  • Jāņu tautasdziesmas 4
  • Karikatūra 2
  • Jāņu karikatūra 1
  • Jāņu tautasdziesmas 2
  • Jāņu karikatūra 2
  • Jāņu tautasdziesmas 5
  • Jāņu karikatūra 3
  • Jāņu tautasdziesmas 1
  • Karikatūra 1
  • Kas jāzina ceļotājiem

Ieraudzīju – nobildēju

  • Dekoratīvā sēne
  • Špata dižbrūklenes
  • Rudens ielās
  • Dālijas
  • Lāča pēda
  • Mušmire
  • Rudens
  • Dzērvene
  • Dzīvais un atmirušais
  • Dzeltens taurenis
  • Gailenes
  • Taurenis
  • Mušmires
  • Mežacūku rakums
  • Teātra māja
  • «Veči» Salacgrīvā
  • Vēl viens mežacūku rakums
  • Simtgades zeķes
  • Kaķim savs SPA
  • Rudens Augstrozes Lielezerā
  • Kaķēns
  • Horizonts Augstrozes Lielezerā