Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds
2019. gada 23.novembris

Alojas, Krimuldas, Limbažu un Salacgrīvas novada laikraksts

Esmu piederīgs Latvijai

15.XI

Kopā ar Korģenes skolotājām Tallinas latviešu «Taurenī»

Ir sestdienas rīts. Pulkstenis rāda mazliet pāri septiņiem, kad izkāpju no redakcijas auto pie Korģenes bijušās skolas ēkas, lai pārsēstos bibliotēkas vadītājas Ilzes Baumanes mašīnā. Esmu pieteikusies viņai ceļabiedros braukšanai uz kaimiņzemes Igaunijas galvaspilsētu Tallinu. Otra braucēja – Salacgrīvas vidusskolas skolotāja Laila Rozenberga – jau priekšā. Taču mēs nedodamies ekskursijā iepazīt igauņzemi, abas skolotājas Tallinā strādā. Ilze un Laila turp jau septiņus gadus dodas katru otro sestdienu. Viņas brauc vadīt nodarbības turienes latviešu bērniem, mācīt gan valodu, gan tradīcijas.

Kad esam pārvarējušas nenormāli bedraino ceļa posmu, kas savieno Korģeni ar Salacgrīvu, tālākais brauciens rit raiti. Laila gan ieminas, ka nekā interesanta pa ceļam nav – lielākoties meži, nebūs īsti, kur acis piesiet. Arī Igaunijas tīrumi ir lietus izmērcēti, daudzviet lauki izskatās drīzāk pēc dīķiem. Brauciens tiešām brīžam liekas gaužām vienmuļš. Klusībā nodomāju – ak, kungs, un manām ceļabiedrenēm šitā jāruļlo regulāri. Mazliet pirms pusvienpadsmitiem jau esam galapunktā – piestājam pie Tallinas Kesklinnas krievu ģimnāzijas ēkas, kur latviešu skoliņa sestdienās īrē telpas. Ilze un Laila ceļ laukā no mašīnas somas un saiņus ar mācību materiāliem. – Viss jāved līdzi, jo ģimnāzijā skoliņa ir tikai īrnieki, neko atstāt nevaram, – abas skaidro. Arī audzēkņu vecāki daudz ko glabā pie sevis un sestdienās atved uz skolu.

Bērni, kuru ikdienā ir divas valodas
Klasēs pamazām jau pulcējas audzēkņi. Vienā telpā Ilze strādā ar vecākajiem skolēniem – no 6 līdz 15 gadiem. Otrā rosās mazuļi – sākot no pusotra gada. Ar viņiem darbojas Laila. Mazajiem nodarbībās blakus ir arī vecāki – gan piepalīdz, gan paši visā iesaistās. Kamēr darbošanās vēl nav sākusies, izmantoju laiku, lai aprunātos ar lielākajiem bērniem.

Helēnai, kuras mamma ir latviete, bet tēvs igaunis, ir 13 gadu, viņa šo latviešu skoliņu apmeklē kopš tās izveidošanas pirms 10 gadiem. – Man te ļoti patīk. Un abas skolotājas ir foršas. Meitene atzīst, ka atmosfēra sestdienas skoliņā ir citādāka nekā vispārizglītojošajā – brīvāka, draudzīgāka. – Mēs te mācāmies gan latviešu valodu, gan runājam par tradīcijām, svētkiem. Mums notiek arī kopīgas ekskursijas, dažādi pasākumi. Helēna mājās ar mammu sarunājas latviski, bet ar tēti – igauniski. Uz Latviju ģimene gadā dodas vismaz reizes 10—20. Arī deviņgadīgā Hanna uz nodarbībām sākusi nākt jau pavisam maziņa. – Te ir jauki. Esam tāda liela un draudzīga kompānija. Līdzīgi kā pārējie audzēkņi Hanna ģimenē runā abās valodās. Marta, kurai ir 12 gadu, četrus no tiem ar ģimeni dzīvojusi Beļģijā. – Arī tur gāju uz latviešu skoliņu, kur nodarbības notika pat katru sestdienu. Igaunijas skolā Marta arī klasesbiedriem daudz stāsta par Latviju. – Kad viņi dzird, ka es ar mammu pa telefonu runāju latviski, vienmēr ziņkārīgi ieklausās. Deviņgadīgā Melita dzimusi Latvijā un tur dzīvojusi līdz piecu gadu vecumam, gājusi bērnudārzā, bet skolas gaitas jau uzsākusi Igaunijā. Mājās meitene ar mammu, tāpat māsu un brāli runā latviski, bet ar tēti krieviski, savukārt skolā mācās igauņu valodā. – Uz Latviju braucam vismaz reizi mēnesī, man tur patīk. Viktorijai ir astoņi gadi, un arī viņa ģimenē runā gan latviski, gan krieviski.

Nedaudz patērzējuši, audzēkņi pošas darbam. Nodarbību Ilze iesāk ar tādu kā burtu spēli, bet pamazām darbošanās kļūst arvien nopietnāka. Izmantoju šo laiku, lai aprunātos ar dažām no mammām. Dita Lince ir skolas koordinatore un abas ar Gundu Tiri vienas no tās dibinātājām. 

Uz skolu pat ar policijas eskortu
Skolas, kuras oficiālais nosaukums ir Tallinas Latviešu papildskola Taurenis, aizsākums pirms 10 gadiem bijis īsti ģimenisks. – Bijām tāda draudzīga latviešu kompānija ar apmēram viena vecuma maziem bērniem. Gribējām viņiem dot latviskumu un arī paši satikties, – idejas rašanos atcerējās Dita. – Mūsu bērni ģimenēs runā abās valodās, bet vēlējāmies, lai latviešu valoda viņiem būtu vēl kaut kur, ne tikai mājās. Lai bērni ar savu latviskumu nejustos kā baltie zvirbuļi, bet viņiem būtu latviešu draugi, latviska vide. Pirmos trīs gadus nodarbības centušies vadīt pašu spēkiem, talkā aicināti arī Igaunijā dzīvojošie vecākās paaudzes latvieši, bet īsti neveicies. Kādu laiku uz nodarbībām braukusi jauna pedagoģe no Rīgas. Taču skolēnu skaits auga, un viņai vienai bija grūti strādāt ar dažāda vecuma bērniem, turklāt bija sarežģīti regulāri izbraukāt no Rīgas. – Sapratām, ka jāmeklē skolotāji, kuri dzīvo vairāk pierobežā. Ar paziņu starpniecību uzzinājām par Lailu un Ilzi. Sākumā uzrunātas vēl divas Salac­grīvas puses pedagoģes, bet viņas nav bijušas pārliecinātas, vai gribēs un spēs šo pienākumu uzņemties. – Toties ar Lailu un Ilzi mums uzreiz izveidojās lielisks kontakts. Ļoti paveicās! Cepuri nost viņu priekšā – tā ir milzu uzņēmība jebkādos laik­ap­stākļos brīvdienās braukt pie mums strādāt, – Dita un Gunda nebeidz vien slavēt abas korģenietes. Tallinas latvieši katru rudeni nedaudz raizējoties, vai tikai iemīļotās skolotājas nepateiks, ka ir pagurušas un vairs nejaudās braukt. – Un tad atviegloti uzelpojam, kad viņas piekrīt turpināt. Mums tiešām ir izveidojušās fantastiskas attiecības. Mazie bērni Lailu mēdzot saukt par savu latviešu skolas mammu. Vēlāk viena no mazuļu māmiņām – baušķeniece Zanda, kura uz nodarbībām ved divas meitiņas, atzina, ka skolu apmeklē ne tikai tāpēc, lai meitām dotu latviskumu, bet arī tāpēc, lai satiktu pārējās mammas un – galvenais – Lailu. – Viņa vienmēr ir tik smaidīga, sirsnīga. Īsts pozitīvisma lādiņš, kas uzlādē arī pārējos.

Septiņu gadu laikā nav bijis nevienas reizes, kad skolotājas pēdējā brīdī paziņotu, ka nebūs. Ir tikai viens komisks atgadījums, kad abas uz stundām ieradās ar nelielu kavēšanos. Tobrīd Tallinā ritējuši pamatīgi ielu remonti un pat vietējiem bijis grūti saprast, kā izlavierēt. Apjukušas arī skolotājas, un Ilzes mašīnas navigācija tilta vidū sākusi komandēt – jāgriež pa kreisi! Saprotot, ka nu ir auzās, skolotājas piestājušas pie policistiem prasīt ceļu. Jaunie puiši, apjēguši, ka svešā mēlē īsti nespēs izskaidrot, kur nogriezties, apņēmušies braukt pa priekšu un parādīt. Tā nu pedagoģes pie skolas pieripojušas ar policijas eskortu. – Ieraugot to skatu pa logu, bijām sajūsmā, – joprojām atceras Dita. Taču pēc tam jau atkal mūsu saruna kļūst nopietna. – Noteikti jāuzslavē visi vecāki, kuri savus bērnus ved uz skoliņu. Tas prasa gan laiku, gan enerģiju, bet mums ir spēcīga motivācija, kāpēc to darām, – gribam dot saviem bērniem šo fantastisko iespēju justies piederīgiem Latvijai. Un skoliņa arī mūs, pieaugušos, satur kopā. 

Uz viena vaiga – sarkanbaltsarkanais karogs, uz otra – Igaunijas krāsas
Lielākajai daļai audzēkņu mammas ir latvietes, bet tēvi – igauņi. Taču ir arī pāris latviešu tētu, kuri atvasītēm vēlas iemācīt savu dzimto valodu. Reizumis uz nodarbībām bērnus atved arī igauņu tēvi, ja mammas netiek. – Tātad viņi atbalsta sievu centienus bērniem iemācīt latviešu valodu. Daļa arī paši ir ielauzījušies mūsu valodā, – stāsta Dita. Abas sarunbiedres pajoko, ka visi taču esam Baltijas pilsoņi. Gunda uzsver, ka viņu bērni patiešām jūtas piederīgi abām zemēm. – Starptautiskos pasākumos, kad ierasts uz vaigiem krāsot savu valstu karogus, mūsu bērni nedomājot uz viena uzkrāso sarkanbaltsarkano un uz otra – Igaunijas krāsas. Kaut mūsu bērniem ir Igaunijas pilsonība, var teikt, ka viņi vienlaikus ir kā mazi Latvijas vēstnieciņi pasaulē, kuri stāsta citiem par Latviju, popularizē to. Mēs neesam pazuduši Latvijai, bet padarām to lielāku un plašāku. Abas gan atzīst, ka piederības sajūtu un vēlmi apgūt latviešu valodu bērniem vairo arī abu valstu ģeogrāfiskais tuvums. Regulāri braucot uz Latviju, valoda lieti noder. Nākotnē tas varētu būt papildpluss darba tirgū, jo netrūkst taču kopuzņēmumu, ir ekonomiskā sadarbība. – Mūsu bērniem reāli ir divas identitātes un viņi ir divvalodīgi, – uzsver Dita. Taču tas nenotiek pats no sevis. – Nekad neesmu ar saviem bērniem runājusi igauniski. Tomēr jaunākā meita ilgu laiku negribēja atbildēt latviski. Līdz viņai radās iespēja piedalīties nometnē un izrādījās – bērns ļoti labi runā latviski. Tātad tikai jābīda iekšā latviešu sabiedrībā, un viss aiziet. Gunda atzīst, ka bērniem vispār valodas ļoti viegli līp klāt, tas tikai jāizmanto. – Laikā, kad mūsu ģimene dzīvoja Briselē, bērni jau lieliski runāja angliski. Viņi uzsūc visu – tāpēc jo vairāk dodam, jo labāk. Lieliska pieredze bērniem ir arī Eiropas latviešu vasaras skolas, kur sabrauc bērni no dažādām valstīm. Tas nozīmē, ka katrs arī iegūst ļoti plašu paziņu loku visā pasaulē. Vienu vasaru šī nometne notika Katvaros. – Meita no tās pārbrauca starojoša un prātīgi atzina – atšķirīgais ir tas, ka šajos pasākumos nav nekādu intrigu, sāncensības. Ir neticami siltas attiecības, līdzīgi ir arī «Taurenī». Varbūt arī tāpēc mēs visi tā turamies kopā ap savu skoliņu.

Nodarbībās Taurenī bērni apgūst arī latviešu valodas gramatiku, rakstīšanu. Skaidrs, ka mājās to neviens viņiem īpaši nemāca. Pēdējos gados rudeņos un pavasaros skolā ir pamatīgi pārbaudes darbi, lai saprastu, kas notiek ar valodas līmeni. Izrādās, ir pat pārsteidzošs progress ne tikai valodas lietojumā, bet arī gramatikā, rakstībā. – Protams, liela nozīme ir tam, ka Ilze un Laila ir diplomētas pedagoģes, turklāt regulāri apmeklē Latviešu valodas aģentūras rīkotos kursus diasporas skolotājiem. Šobrīd Ilze apguvusi arī metodiku, kā mācīt valodu internetā. Šīs metodes tagad domāts izmēģināt ar divām jaunietēm, kuras pārsniegušas padsmitnieku vecumu un skoliņu vairs neapmeklē. Varbūt nākotnē tas noderēs vēl citiem interesentiem. Dita teic, ka, tiekoties ar tautiešiem citās valstīs, bieži runāts par viņu pieredzi ar latviešu skoliņām. – Tik ekskluzīvas iespējas un tādas skolotājas citiem nav. Šobrīd Taurenis ir vienīgā latviešu skola Igaunijā. Bijis mēģinājums tādu organizēt arī Tartu, bet nepaveicās. – Jābūt lielai apņēmībai, lai izdotos.

Pirmajos gados visus skolas izdevumus vecāki sedza no savas kabatas. 2012. gadā oficiāli tika reģistrēta biedrība un arī izraudzīts skolas nosaukums. Bijis pat konkurss, meklējot vārdu, ko vienlīdz labi var izrunāt gan latvieši, gan igauņi. Tagad ceturto gadu Taureņa darbu finansē Igaunijas Sabiedrības integrācijas centrs, kas atbalsta dažādus mazākumtautību projektus. Līdztekus centra piešķirtajam finansējumam ir simboliska vecāku dalības maksa – 1 eiro par katru nodarbību vienam bērnam. Tāpat biedrība ar vēstniecības starpniecību piedalās dažādos Latvijas Ārlietu ministrijas projektos. – Tā esam dabūjuši atbalstu Mātes dienas, 18. novembra, arī Ziemassvētku pasākumiem. Tie tad notiek ne tikai skoliņas bērniem un viņu vecākiem, bet visai latviešu kopienai. Vienugad pie Igaunijas latviešiem ciemojusies Limbažu Bērnu un jauniešu centra vokālā grupa Pogas. 

Tautiešu kopība, kas nezaudē saikni
Taureņa audzēkņu sarakstos ir vairāk nekā 40 bērnu un pusaudžu, bet aktīvi un regulāri mācās apmēram 20. – Sākumā apmeklētāju mainība bija lielāka, tagad kodols ir stabils. Ap skolu izveidojusies arī vecāku kopība, kas cieši sadarbojas. Arī mums pašiem kopā ir interesanti un patīkami, – teic Dita un Gunda, pasmejot, ka arī tosestdien iecerēts latviešu meiteņu vakars restorānā. Savukārt vecākās paaudzes latvieši tiekas Tallinas Sv. Gara baznīcas draudzē. Reizi mēnesī mācītājs Valdeks Johansons tur vada dievkalpojumu latviski. Draudzes latvieši reizēm pat jokojot, ka ticība viņiem ir sekundāra, galvenais – satikt tautiešus. Rosīgi darbojas Latviešu nacionālā kultūras biedrība, ko vada Laura Šmideberga. Pateicoties viņai, notiek dažādi pasākumi, koptas latviskās tradīcijas, svinēti Jāņi. Tallinā darbojas arī latviešu koris. – Iepriekšējos Dziesmu svētkos Rīgā bijām ļoti kuplā skaitā, – teic Gunda. Feisbukā grupā Igaunijas latvieši reģistrējies nepilns tūkstotis, bet tas skaits, kas piedalās dažādos pasākumos, bez šaubām, ir krietni mazāks – apmēram 100. – Ir tādi, kas parādās un tad pazūd, acīmredzot iekļaujas igauņu vai krievu sabiedrībā. Žēl, ja viņi saviem bērniem liedz šo iespēju saglabāt arī latvisko mentalitāti, justies piederīgiem vēl vienai zemei.

Pajautāju Ditai un Gundai, kā viņas pašas nokļuvušas Igaunijā. Gunda ir kandavniece un 90. gadu sākumā, studējot Latvijas Universitātē, ieguva stipendiju mācībām ASV. Pirmajā gadā bijuši pieci latvieši, bet otrajā pievienojies arī viens puisis no Igaunijas. Tikšanās bija liktenīga. – Mēs esam tāda latviski igauniska ģimene. Mans vīratēvs ir nācis no Latvijas un vīra brālēns ir dziedātājs Igo. Var teikt, ka pasaule ir maza. Gunda neslēpj, ka sākumā viņai iedzīvošanās Igaunijā bijusi grūta, kamēr apguvusi valodu. Dita ir rīdziniece un pēc apprecēšanās ar igauņu puisi gadus desmit ģimene nodzīvojusi Rīgā. – Kad vecākajai meitai vajadzēja sākt iet skolā, vīru – var teikt – saknes sauca mājup. Un tieši 31. augustā pārcēlāmies uz Tallinu. Interesanti, ka piecus gadus meita vienlaikus mācījās gan Tallinā, gan Rīgā. Trīs nedēļas Igaunijā, tad nedēļu Latvijā. – Valodas pamati tika ielikti ļoti labi, bet sociālajā ziņā tas bija sarežģīti, jo meita īsti nejutās piederīga nevienai skolai. Tāpēc šo variantu atmetām un ar jaunākajiem bērniem vairs neeksperimentējām.

Kamēr runājamies, nodarbībās pienācis īss pārtraukums – mazie apēd kādu līdzpaņemto našķi, paskraida un atkal sākas darbs. Lailas un Ilzes vadītās nodarbības moderni varētu saukt par integrētās pieejas paraugu – audzēkņi dzied, iet rotaļās, apgūst latviešu valodas vārdus, lielie raksta un pilda gramatikas uzdevumus, iepazīst arī Latvijas vēsturi, ģeogrāfiju, ievērojamas personības, pārspriež dažādus aktuālus notikumus, kas tobrīd risinās Latvijā. Skolēni daudz darbojas arī praktiski, veidojot interesantus dekorus. Tā kā Ilzei tuvs teātris, kopā ar vecākās grupas audzēkņiem bieži tiek iestudētas arī leļļu izrādes. Protams, vispirms skolēni paši darina lelles, tad apgūst tekstu, pēc tam mazie un vecāki var noskatīties pasaku izrādi.

Šajās stundās neviens bērnus nekušina – nerunājiet!, tieši otrādi – viņi tiek skubināti atbildēt, strādāt grupā cits ar citu, diskutēt. Kad kāda no lielajām meitenēm neviļus izmet teikumu igauņu valodā, pārējie iesaucas – pārkāpums! Un grēciniecei skaļi jānosauc 10 latviešu vārdu. Brīdī, kad kāds no uzdevumiem liekas pārāk sarežģīts, viens meitēns šķelmīgi pajautā Ilzei, vai drīkst iziet gaitenī pajautāt mammai pareizo atbildi. Nē, tā būs jāatrod pašai. Nodarbību trīs stundas paskrien neticami ātri, un pienācis laiks skolotājām atvadīties no audzēkņiem un viņu vecākiem. Mazuļi pirms došanās mājup samīļo un sabučo Lailu. Uz redzēšanos nākamreiz!

Mēs ar Ilzi un Lailu atceļā vēl pārspriežam dienas iespaidus. Skolotājas atceras, ka piedāvājums strādāt ar Tallinas latviešu bērniem e-pastā pienācis liktenīgā brīdī. Tikko bija slēgta Korģenes pamatskola, kur abas līdz tam strādāja. Skaidrības, kas būs tālāk, nebija. Tad nu nolēmušas piedāvājumu pieņemt un pamēģināt. Nu mēģinājums ilgst jau gadiem un izrādījies ļoti veiksmīgs. Iepazīti citi cilvēki, iegūta atšķirīga pieredze, arī tikšanās diasporas skolotāju kursos ir interesantas. Ilze teic, ka viņai darbs Tallinā ļauj nezaudēt pedagoga prasmes un izbaudīt prieku strādāt ar bērniem, bet Laila uzsver, ka šajā skolā attiecības ar audzēkņiem, viņu vecākiem ir tuvākas, ģimeniskākas. Tiesa, skolotājai tikpat mīļi ir savi Salacgrīvas skolēni, tomēr atmosfēra Taurenī ir citādāka. Darot tik svētīgu darbu, pašām tiek cilvēcisks prieks.

x   x   x

Laila un Ilze kopā ar saviem audzēkņiem un viņu vecākiem nupat atzīmēja arī Lāčplēša dienu. Pēc nodarbībām vakarā bija lāpu gājiens un valsts svētku kūka. Diena šoreiz abām sanāca īpaši gara, bet arī pacilājoša.

Lailas PAEGLES teksts un foto

Esi moderns

Aptauja

Kā vērtējat to, ka daudzviet jau parādījušies Ziemassvētku rotājumi?

Arhīvs

Runā,ka...

Preses pīle

Pasmaidīsim

  • Jāņu tautasdziesmas 3
  • Jāņu karikatūra 3
  • Jāņu tautasdziesmas 4
  • Karikatūra 2
  • Karikatūra 1
  • Jāņu tautasdziesmas 1
  • Jāņu karikatūra 1
  • Jāņu tautasdziesmas 5
  • Filmēt aizliegts!
  • Kas jāzina ceļotājiem
  • Jāņu tautasdziesmas 2
  • Jāņu karikatūra 2
  • Jāņu tautasdziesmas 7
  • Jāņu tautasdziesmas 6

Ieraudzīju – nobildēju

  • Gailenes
  • Simtgades zeķes
  • Dzērvene
  • Taurenis
  • Teātra māja
  • Mušmire
  • Kaķim savs SPA
  • Dzeltens taurenis
  • Dālijas
  • Vēl viens mežacūku rakums
  • Dekoratīvā sēne
  • Mežacūku rakums
  • Lāča pēda
  • Rudens
  • Mušmires
  • «Veči» Salacgrīvā
  • Rudens ielās
  • Dzīvais un atmirušais
  • Kaķēns
  • Horizonts Augstrozes Lielezerā
  • Špata dižbrūklenes
  • Rudens Augstrozes Lielezerā