Jana, Johanna, Hanna
2019. gada 15.decembris

Alojas, Krimuldas, Limbažu un Salacgrīvas novada laikraksts

Esmu piederīgs Latvijai

03.XI

Es gribu saviem bērniem iedot latvietību

Par bijušo limbažnieci Rotu STONI (Vavilovu) Auseklis rakstīja pirms astoņiem gadiem. Tolaik viņa dzīvoja Dienvidāfrikas Republikā (DĀR) un vasarā ar vīru Daithi un dēliņu Tāli ciemojās pie mammas un māsas Limbažos. Kopš toreizējās sarunas Rotas dzīvē mainījies daudz kas. Ģimenē nu jau aug trīs bērni – Tālim, kuram tagad ir deviņi gadi, pievienojusies septiņgadniece Kaija un Vilnis, kuram ir pieci gadiņi. Pēc gandrīz trim DĀR pavadītiem gadiem viņi pārcēlās uz ASV. Taču šobrīd ģimene atkal ir ceļajūtīs. Par nākamo mītnes vietu, kas arī būs krietni tālu no Latvijas, Rota pagaidām vēl negrib daudz stāstīt, jāpagaida, kamēr vīrs oficiāli nokārtos darba formalitātes.

Taču visu šo gadu laikā un pārmaiņās ir palicis kaut kas nemainīgs. Katru vasaru Rota ar ģimeni divus mēnešus ir pavadījusi Limbažos. Šoreiz gan ciemošanās būs krietni ilgāka – vismaz līdz gada beigām. Taču šis pusgads Latvijā ģimenei nebūt nav atpūta. Abi vecākie bērni 1. septembrī sāka mācības Limbažu sākumskolā: Tālis – 3. klasē, bet Kaija ir pirmklasniece. Savukārt Vilnis apmeklē Limbažu 1. bērnudārzu Buratīno. Pati Rota šobrīd turpina studijas 2. kursā doktorantūrā LU Teoloģijas fakultātē un arī strādā ar studentiem, lasa lekcijas. – Man vēl pusotrs gads palicis, tad vajadzētu doktorantūru beigt. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc tagad esam ilgāk Latvijā, lai es varētu vismaz vienu semestri kārtīgi studēt. Doktora darbu rakstu par agrīnajiem jūdu un kristiešu tekstiem. Esmu sapratusi, ka man ļoti patīk mācīties – pats studēšanas un pētīšanas process, bet patīk arī mācīt studentus. Tā nu divas dienas nedēļā šobrīd nākas braukāt uz Rīgu. 

Ar Rotu, viņas mammu Zintu Vavilovu un bērniem tikāmies pievakarē, kad visi no savām gaitām bija atgriezušies mājās. Daithi, kurš ir vides zinātnieks un pēta klimata pārmaiņas, sarunā nepiedalījās, aizņemts savos darbos pie datora. Te nu jāpiebilst, ka Daithi ir kanādietis un ģimenes sarunvaloda ir angļu. – Ja klāt ir vīrs, visi runājam angliski, bet, ja esam tikai mēs ar bērniem, es ar viņiem konsekventi sarunājos latviski un arī bērniem sev lieku atbildēt latviešu valodā, – precizēja Rota. – Bērni savā starpā gan tērzē angliski. Tieši latvietības un valodas saglabāšana bija galvenais mūsu tikšanās iemesls. Ne mazums dzirdēts, ka svešumā aizbraukušo latviešu bērni vecāku dzimtajā valodā vairs nerunā, jo tā visiem ir vienkāršāk. Rota izvēlējusies citu ceļu.

Limbažu skola patīk labāk nekā ASV
Vispirms aprunājos ar Tāli un Kaiju. Protams, latviski. Tomēr brīžam viņi gluži vai pusvārdā spēja pārslēgties no vienas valodas uz otru. Kad Tālis pēkšņi kaut ko pateica angliski, saņēma izbrīnītu vecmāmiņas skatienu: – Kas tad nu? Uz to zēns prātīgi atbildēja, ka tikai pārtulkojis žurnālistes jautājumu brālim, kurš varbūt īsti nav to sapratis. Mazais Vilnis pret tērzēšanu ar svešu tanti izturējās nedaudz piesardzīgi, taču abi vecākie bērni bija aizrautīgi sarunbiedri. Uzreiz pārliecinoši atbildēja, ka Limbažu skolā viņiem patīk daudz, daudz labāk nekā ASV. Kas atšķiras? Tālis ļoti nopietni metās skaidrot, ka šeit skolēni raksta burtnīcās, bet Amerikā uz lapām. – Labāk, ja ir burtnīcas, jo uz lapām tikai kaut ko uzraksta un aizmet. Tā iztērē ļoti daudz papīra. Kaija savukārt priecājās, ka Limbažu skolā ir pusdienas. ASV ēdiens kastītē bijis jāņem līdzi. Mācīšanās abiem patīk, kaut ar latviešu valodas stundām nemaz tik vienkārši nav. – Lasīt latviski man vēl ir drusku grūti un rakstīt vēl grūtāk, – paškritiski atzina Tālis. Kaija piebalsoja, ka viņa latviski lasa tā bišķi. Un angliski? Atskanēja dzidri smiekli kā par asprātīgu joku. Nu gan dīvains jautājums. Bez šaubām, ka lasa. Angļu valodas stundās abiem gan īsti nav ko darīt. – Klausos, ko citi dara, bet roku neceļu, jo es jau to visu zinu, – atzina Tālis. Viņam šajā laikā vairāk noderētu kāda papildu latviešu valodas stunda.

Abi apmeklē arī dažādus interešu izglītības pulciņus. Tālis sporta skolā trenējas airēšanā, ar ko aizrāvās jau iepriekšējā vasarā, savukārt mūzikas skolā viņš sācis apgūt saksofona spēli. Tāpat apmeklē robotikas un automodelisma pulciņu Bērnu un jauniešu centrā. Kaija mācās spēlēt flautu, trenējas volejbolā un sākumskolā darbojas teātra pulciņā, apmeklē pagarinātās dienas grupu. Visas šīs nodarbības viņiem ir arī neatsverams latviešu valodas treniņš. Gan Rota, gan bērni priecājas, ka Limbažos ir tik daudz iespēju interesanti pavadīt laiku. Vēl bērnu trijotnei ļoti patīk vizināties ar velosipēdiem. Kaija gan bēdīgi piebilda, ka viena problēma viņai Latvijā tomēr ir. Pagaidām nav draudzeņu un draugu. Amerikā bija. Tiesa, Amerikas lielpilsētās bērnu draudzēšanās ir citādāka nekā šeit. Limbažos draugi viens pie otra var paši aizskriet ciemos. Dzīvojot Sanfrancisko, bērnu tikšanās bija īpaši organizēts pasākums, kad vecāki viņus citu pie cita veda ar mašīnu.

Kādu laiku parunājušies, bērni devās spēlēties, pa brīžam no blakus istabas atskanēja arī saksofona skaņas kā pavadījums pieaugušo sarunām. 

Lai būtu vieta, kur justies piederīgiem
No Latvijas Rota aizbrauca 2003. gadā, lai studētu Oksfordas Universitātē Anglijā. Tur arī iepazinās ar Daithi, apprecējās un piedzima Tālis. Kad vīram tika piedāvāts darba līgums ar Keiptaunas universitāti DĀR, ģimene uz gandrīz trīs gadiem pārcēlās uz Āfriku, kas kļuva par Kaijas dzimto vietu. Pēc tam nākamie seši gadi aizritēja ASV, un tur pasaulē nāca Vilnis. – Tā sanācis, ka katrs bērns dzimis citā kontinentā. Visiem trim ir dubultpilsonība – Latvijas un Kanādas, bet Tālim – vēl arī Lielbritānijas un Vilnim – ASV. 

Ieminos, ka katru vasaru ar trim maziem bērniem no otras pasaules malas lidot uz Latviju taču ir sarežģīti. Rota piekrīt, ka vienkārši šie braucieni nav. Tad kāpēc to vajag? – To daru ne tik daudz sevis, cik bērnu dēļ. Man latvietību nevar atņemt. Lai kur es dzīvoju un dzīvošu, vienmēr būšu latviete, un viss. Ar bērniem tā nav, pie tā kārtīgi jāpiestrādā. Es gribu viņiem iedot latvietību, lai viņi justos šeit piederīgi, zinātu, ka te ir vecmāmiņa, tuvinieki. Rota ļoti priecājas, ka viņas centienus atbalsta vīrs. – Tā sanācis, ka viņam īsti nav tādas vietas, kurai justies piederīgam. Kaut vīrs dzimis un audzis Kanādā, viņa vecāku izcelsme ir no Eiropas. Pilsētā, kur Daithi audzis, viņa vecāki vairs nedzīvo, tāpat tur nekad ģimenei nav bijuši radinieki. Tā nu arī vīrs tieši Limbažus tagad izjūt kā vietu, kas mums visiem ir ļoti svarīga.

Rota atzīst, ka vasaras mēnešos bērnu latviešu valoda vienmēr ļoti uzlabojas. Aizbraucot no Latvijas, tā pamazām, pamazām atkal zūd. Un tad parasti ierodas palīgspēki. Jau gadus 7—8 katru ziemu Zinta uz pāris mēnešiem pārceļas pie meitas. – Tiklīdz mamma atbrauc, tā mēs atkal valodas prasmes uzdzenam. Protams, angliski bērniem ir lielāks vārdu krājums un vieglāk izteikt savas domas, sajūtas, bet tas arī ir likumsakarīgi, jo apkārt viņiem ir angliski runājoša vide. Taču man ir būtiski iedot kārtīgu pamatu arī latviešu valodai. Jo tieši valodai ir ļoti liela nozīme identitātes veidošanā. Tomēr Rota uzsver, ka aplam būtu arī pārspīlēt. – Nav tā, ka mājās klausāmies tikai latviešu dziesmas, lasām vienīgi latviešu grāmatas, jādomā, lai bērniem nebūtu sarežģīti iekļauties angliski runājošā sabiedrībā, skolā. Bet tas, lai šādos apstākļos viņiem iemācītu latviešu valodu, tiešām prasa milzu piepūli. – Šobrīd, kad es pati zinu, ko tas prasa, ar ļoti dziļu cieņu izturos pret visiem cilvēkiem, kuri to dara. Gan tagad, gan agrākos gados.

Savulaik Stonu ģimene Sanfrancisko par dzīvesvietu izraudzījās tieši tādēļ, ka tur ir latviešu kopiena ar senām saknēm jau kopš 20. gs. sākuma. Kodols ir gados vecāki ļaudis, kuriem dzimteni nācās pamest pēc kara. Latviešiem ir savs nams, kas pieder draudzei. – Tomēr tik aktīvi sabiedriskajā dzīvē neiekļāvos, kā sākumā biju domājusi, jo sanāca tālu braukāt.

Pārcelšanās rada ceļošanas azartu
Kā ģimeni ietekmē tas, ka ik pēc laika nākas pārcelties uz citu valsti? – Tas nozīmē, ka īsti nekur neiesakņojamies. Visur it kā paliekam novērotāji no malas. Atceroties DĀR pavadītos gadus, Rota pajoko, ka dažas mantu kastes vēl īsti nebija izsaiņotas, kad atkal vajadzēja posties ceļā. – Amerikā nolēmām, ka neatkarīgi no tā, cik ilgi tur būsim, kastes izsaiņosim un dzīvosim normāli, nevis aizbraukšanas gaidās. Izrādās, Amerikā dzīvesvietas regulāra mainīšana visiem ir ikdienišķs ieradums. – Mūsu vienuviet nodzīvotie seši gadi jau skaitījās ilgs laiks. Visi kaimiņi tur bija nodzīvojuši mazāk. Rota spriež, ka šis ieradums ietekmē arī cilvēku attiecības. – Kontakti it kā veidojas ātrāk un vienkāršāk, bet tikpat ātri arī izbeidzas, tiklīdz paziņas pārceļas. Brīdi padomājusi, Rota atzīst, ka laikam Limbaži viņai ir vienīgās īstās mājas. – Kaut gan tāda īsta māju sajūta man saistās ne tik daudz ar vietu, cik cilvēkiem – vīru, bērniem, noteikti arī mammu. 

Dzīvesvietu maiņa ietekmējusi arī to, ka ģimenei ļoti patīk ceļot. – Tas mums jau ir azarts, – teic Rota. Aizsākums bija DĀR. – Sapratām, ka tur nepaliksim ilgi, tāpēc gribējām apskatīt iespējami daudz no šīs neparastās zemes. Līdzīgi bija arī Amerikā, centāmies daudz kur braukt. Tagad esam ieskrējušies un tas ir iepaticies. Šajā nedēļas nogalē Daithi lidos uz zinātnisku konferenci Marokā, viņam līdzi turp dosies visa ģimene.

Vasarās tiek apceļota Latvija. – Gribu, lai vīrs un bērni redz, kāda ir mūsu zeme. Kurzeme, Latgale un Vidzeme jau diezgan labi iepazīta, nedaudz apskatīta arī Zemgale. Starp citu, tagad visai bērnu trijotnei priekšā kaut kas īpašs – Latvijas ziema un sniegs. Līdz šim viņi sniegu redzējuši tikai izbraukumos kalnos, bet tagad tas vismaz dažus mēnešus būs ikdiena.

Rota priecājas, ka bērniem Latvija patīk. Kādai viņas paziņai, kura dzīvo Šveicē, deviņgadīgā meita skaļi protestējusi, kāpēc viņai jābrauc uz Latviju. Viņa taču neesot latviete. – Pagaidām neviens no maniem bērniem nav iebildis. Te nu sarunā iesaistās vecmāmiņa Zinta: – Viņiem šeit ir interesanti un viņi jau gada sākumā gaida vasaras braucienus uz Latviju. Limbažos mazajiem ir brīnišķīgā iespēja skraidīt plikām kājām pa dārzu, peldēties Lielezerā. – Te viņiem ir brīvība, – atzīst Zinta. Parasti ir tā, ka mazie, knapi atjēgušies no lidojuma, jau dārzā gatavi ķerties pie darba. Dakšas un lāpstas rokās, nu tik raks un kaplēs. – Ja nepagūstu pieskatīt, izravē visu tīru, – nosmej vecmāmiņa. Rota teic, ka viņai ir ļoti labas atmiņas par pašas bērnību, tāpēc gribas šādas emocijas dot arī saviem bērniem. 

Savukārt stimuls tam, lai tik ļoti censtos mazajiem iemācīt latviešu valodu, bijis arī redzētais draudzenes ģimenē. Viņa ir precējusies ar amerikāni, bet abi bērni perfekti runā latviski. – To dzirdot, gribēju, lai arī manējie tā var. Zintai atmiņā iegūlis kāds Tāļa teikums. Puisēns pārnācis no skolas un apcerīgi noteicis: – Es brīnos. Latvija ir tik maza un latviešu valodā runā tikai šeit, bet tā valoda tomēr paliek un cilvēki tajā runā un runā... 

Laila PAEGLE

Esi moderns

Aptauja

ASV par korupciju noteikusi sankcijas pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu. Vai tas palīdzēs tiesvedībai pret viņu Latvijā?

Arhīvs

Runā,ka...

Preses pīle

Pasmaidīsim

  • Jāņu tautasdziesmas 4
  • Jāņu tautasdziesmas 7
  • Jāņu tautasdziesmas 6
  • Filmēt aizliegts!
  • Jāņu karikatūra 2
  • Karikatūra 1
  • Jāņu karikatūra 1
  • Jāņu tautasdziesmas 3
  • Karikatūra 2
  • Jāņu karikatūra 3
  • Jāņu tautasdziesmas 1
  • Jāņu tautasdziesmas 2
  • Jāņu tautasdziesmas 5
  • Kas jāzina ceļotājiem

Ieraudzīju – nobildēju

  • Rudens ielās
  • Rudens
  • Simtgades zeķes
  • Špata dižbrūklenes
  • Lāča pēda
  • Dzeltens taurenis
  • Mušmires
  • Taurenis
  • Dzērvene
  • Dekoratīvā sēne
  • Gailenes
  • Rudens Augstrozes Lielezerā
  • Vēl viens mežacūku rakums
  • Kaķim savs SPA
  • Mušmire
  • Horizonts Augstrozes Lielezerā
  • Dzīvais un atmirušais
  • Dālijas
  • Kaķēns
  • Mežacūku rakums
  • Teātra māja
  • «Veči» Salacgrīvā