Jana, Johanna, Hanna
2019. gada 15.decembris

Alojas, Krimuldas, Limbažu un Salacgrīvas novada laikraksts

Esmu piederīgs Latvijai

15.IX

Ciemošanos Latvijā ļoti gaida visa ģimene

Vasarās daudzi latvieši, kurus dzīves ceļi aizveduši tālu pasaulē, apciemo savējos Latvijā. Starp viņiem ir arī kādreizējā vainižniece Gunita BABAJEVA. Viņas pastāvīgā dzīvesvieta jau 17 gadu ir Spānija. Tur viņa nonāca gana nejauši, ieguva lielu dzīves pieredzi un ne brīdi nedomāja palikt, līdz izveidoja ģimeni. Tagad Gunita uz Latviju regulāri dodas kopā ar vīru Enriki un dēlu Edvardu. Šos braucienus ar vienādu nepacietību gaida visi trīs. Ir acīmredzams, ka ne tikai Gunita, bet arī abi ģimenes vīrieši ļoti mīl Latviju.

Enrike darīja visu, lai Gunita paliktu Spānijā

Gunita uz Spāniju aizbrauca 2000. gadā – jau pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Tas bija laiks, kad uz ārzemēm aizbraukt nebija tik vienkārši, kā tagad esam pieraduši. Bija robežkontrole starp valstīm, nebija brīva darba tirgus un arī zināšanu par to, kas un kā. Sarunbiedre nerunāja ne angliski, ne spāniski. Ceļošana piedevām šo to maksāja. Gunita neatceras, vai starpnieki prasīja 1000 latu vai dolāru, bet naudu viņai bija ar mieru dot māsas vīrs. Viņai nebija laika ilgi domāt – pāris dienās izlēma, ka tomēr riskēs, un kopā ar citām tādām pašām sievietēm devās novākt mandarīnu ražu Valensijas apgabalā. Nekas nebija tā, kā solīts. Izrādījās, ka Rīgas firma sadarbojās ar lietuviešiem, kuri paši tur uzturējās nelegāli. Nebija ne tik daudz darba, kā paredzēts, ne solītās peļņas. Par to, kā Gunitai patiesībā veicās, radi uzzināja tikai pēc dažiem gadiem. Atgriezusies mājās, viņa nolēma, ka jābrauc vēlreiz, lai atpelnītu iztērēto. Bija skaidrs, ka, Latvijā strādājot, šādu summu neatgūs. Nākamais mēģinājums bija veiksmīgāks, viņa jau prata nopelnīt. Taču Gunita bija viena no retajām iebraucējām, kura teica, ka noteikti atgriezīsies mājās. Pārējās bija gatavas palikt, ja vien būs iespēja. Viņa bija viena no pirmajām latvietēm apkārtnē un baudīja vietējo uzmanību, bet prātā bija pavisam citas domas. Kad Gunita jau bija saposusies mājupceļam, viņa sastapa savu tagadējo vīru Enriki. Spānis zināja latvietes nodomu un darīja visu, lai viņa paliktu. – Viņš nav no runātājiem, – saka Gunita. Viņa spriež – ja vīrs nebūtu darītājs un censtos viņas simpātijas iekarot tikai ar skaistiem vārdiem, droši vien būtu palicis viens Spānijā. – Viņš man ir ļoti labsirdīgs, īsts sirdscilvēks, – teic sarunbiedre, sarunas laikā saucot Enriki cariño (dārgais). – Tas, kas noticis, viss ir uz labu, – viņa spriež. Šajā ziņā viņas raksturs ļoti mainījies – bijusi diezgan šerpa un spītīga, bet nu iemācījusies pieņemt to, kas ir.

Nekur nav maizītes bez garozas

Ģimene dzīvo nelielā pilsētiņā (apmēram 2,5 tūkstoši iedzīvotāju) Valensijas provincē 20 km no Vidusjūras. – Šobrīd mēs uz jūru nebraucam, jo tūristu ir ļoti daudz, – viņa piebilst. Jautāju, kā tad ar protestiem, jo nesen mediji ziņoja, ka spāņi rīko demonstrācijas pret tūristu lielo pieplūdumu. Gunita teic, ka runa ir tikai par atsevišķu jauniešu grupu. Lielākā daļa spāņu saprot, ka tūrisms ir viņu iztikas avots. Arī Valensijā daudzi strādā šajā jomā. Viņas ikdienas darbs joprojām saistīts ar mandarīnu audzētavu. Pati varbūt būtu gribējusi atrast kaut ko citu, taču viņas dzīvesvieta ir lauki, un tur piedāvājumu ir mazāk. Mandarīnu saimniecībās darba netrūkst gandrīz visu gadu. Šķirnes ir dažādas un nogatavojas atšķirīgi – no agra rudens līdz pavasarim, bet tad cikls jau atkal sākas no gala. – Nekur nav maizītes bez garozas, – viņa teic. Gunita atzīst, ka viņai jau kļuvis grūti salīdzināt Latviju un Spāniju. Tur pie visa tā pierasts, ka vairs nevar paskatīties no malas. Dzīve Spānijā nav ideāla tāpat kā šeit. Galvenais – jāsa­prot, ka gaušanās neko nerisina, ir jādara, turklāt  jānovērtē tas, kas ir.

Edvards sapņo piedzīvot Latvijas ziemu

Mūsu tikšanās ir neilgi pirms ģimenes plānotās atgriešanās Spānijā. – Pēdējā dienā mums ir tā pagrūti. Mēs mīlam Latviju un savējos. Esam šeit saņēmušies enerģiju, bet, braucot mājās, visiem ir asaras acīs, – teic sarunbiedre. Viņa atzīst, ka reizēm ļoti skumst pēc mājām. Tad klausās latviešu mūziku un raud. Grūti ir arī dzīvot tālu no tuviniekiem. Kad gadās kāda ķibele, negribas sūdzēties, negribas viņus apgrūtināt, jo no attāluma grūti palīdzēt. Gunitai, protams, te ir ģimene, tuvie cilvēki, bet arī viņas vīrs Latviju iemīļojis. Enrikem ļoti patīk miers, ko jūt, ciemojoties šeit. Par spīti valodas barjerai (viņš runā tikai spāniski, tāpēc sarunas laikā Gunita tulko), ar Latvijas radiem saprotas bez problēmām. Dēls Edvards latviski saprotot daudz vairāk nekā tētis, bet kautrējas runāt. – Viņš sarunājas ar suņiem un citiem bērniem, – smej mamma. Viņa cenšas mācīt dēlam latviešu valodu, bet ikdienas steigā un nogurumā tas nav viegli. Katrā ziņā prieks, ka pusaudzim par visu latvisko ir interese.

Gunita cenšas uzturēt tradīcijas: Ziemassvētkos cep piparkūkas no pašas gatavotas mīklas, darina Adventes vainagu, Lieldienās krāso olas. Mājās bieži skan latviešu mūzika. Edvardam ir pat mīļākā latviešu grupa – Prāta vētra. Vēl ģimenei galdā palaikam ir kāds latviešu ēdiens, piemēram, frikadeļu zupa, kotletes. Tos bieži gatavo arī Enrike, kurš veselības dēļ nestrādā, tāpēc ir galvenais pavārs. – Tikai bietes nē! – viņš piebilst. Šo Latvijā iecienīto ēdienu viņu mājās nemīl. Taču pirms lidošanas uz mājām somas piekrāmē ar dažādām ēdamlietām. – Mums ir sadalīts: vīram žāvētā gaļa, man žāvētā vis­tiņa, dēlam šokolāde un biezpiena sieriņi, – saka Gunita. Protams, arī rupjmaize visiem garšo. Gunitai ir vēl viena vājība, ar ko viņa, ciemojoties Latvijā, mokot visus radus, – Rīgas šampanietis. Viņa spriež, ka varbūt nav tas dzēriens, pēc kā šeit visi kāro, bet nosaka: – Kad jūs nedabūtu, zinātu, kā tas ir! Šogad viņi vēlējās nopirkt arī Latvijas karogu. Latvijas hokeja krekls mājās jau ir, tas reizēm noder, skatoties kādu sporta spēli. Kad tikāmies, vēl nebija sācies Eiropas basketbola čempionāts, un ģimene sprieda, kas būs tad, ja sanāks tā, ka Latvijai jāspēlē pret Spāniju… Enrike esot uztraucies. – Bet mums taču ir Porziņģis! – teica Gunita. Uz jautājumu, kuram iespējamās (toreiz) spēles laikā rokās būs kādas valsts karogs, Edvards tūlīt pieteicās, ka ņems Latvijas simbolu.

Uz šejieni ģimene cenšas braukt katru otro gadu, bet tagad bijuši jau divus pēc kārtas. Šis bija īpašs ar to, ka Latvijā viņi atzīmēja Enrikes 50 gadu jubileju, sarīkojot jauku pārsteiguma ballīti. Vēl ģimene vienmēr cītīgi apceļo dažādas Latvijas vietas, aizvien atrodot tādas, kas viņiem patīk un pārsteidz. Piemēram, Līgatnes bunkuri – nebija domājuši, ka Latvijā tādi ir. Šogad puiši bija Avārijas brigādes parkā. Arī Spānijā, cik vien iespējams, ģimene ceļo. Edvards apskauž tēti par to, ka viņam sagadījies būt Latvijā decembrī un redzēt sniegu. Arī viņš gribot izbaudīt baltu ziemu.

Tuvākajā laikā spāņu-latviešu ģimene droši vien paliks Vidusjūras krastos. Taču Gunita optimistiski saka: – Nekad neko nevar zināt! Galu galā viņas dzīve ir tam uzskatāms piemērs. Varbūt Edvards kādreiz gribēs mācīties Latvijā vai iepazīsies ar kādu latviešu meiteni. Taču vienu viņa zina noteikti – tikko būs iespēja, atkal brauks ciemos.

Lindas TAURIŅAS teksts un foto

Esi moderns

Aptauja

ASV par korupciju noteikusi sankcijas pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu. Vai tas palīdzēs tiesvedībai pret viņu Latvijā?

Arhīvs

Runā,ka...

Preses pīle

Pasmaidīsim

  • Filmēt aizliegts!
  • Jāņu tautasdziesmas 5
  • Jāņu karikatūra 3
  • Jāņu tautasdziesmas 4
  • Kas jāzina ceļotājiem
  • Jāņu tautasdziesmas 1
  • Jāņu tautasdziesmas 3
  • Jāņu tautasdziesmas 6
  • Jāņu tautasdziesmas 7
  • Karikatūra 1
  • Karikatūra 2
  • Jāņu tautasdziesmas 2
  • Jāņu karikatūra 1
  • Jāņu karikatūra 2

Ieraudzīju – nobildēju

  • Rudens
  • Teātra māja
  • Vēl viens mežacūku rakums
  • Dzīvais un atmirušais
  • Rudens ielās
  • Gailenes
  • Kaķim savs SPA
  • Dzērvene
  • Taurenis
  • Lāča pēda
  • «Veči» Salacgrīvā
  • Kaķēns
  • Rudens Augstrozes Lielezerā
  • Mušmire
  • Dzeltens taurenis
  • Horizonts Augstrozes Lielezerā
  • Mežacūku rakums
  • Dekoratīvā sēne
  • Špata dižbrūklenes
  • Simtgades zeķes
  • Mušmires
  • Dālijas