Jana, Johanna, Hanna
2019. gada 15.decembris

Alojas, Krimuldas, Limbažu un Salacgrīvas novada laikraksts

Esmu piederīgs Latvijai

04.VIII

Anitai Strokšai nekur nav tik labi kā mājās – Staicelē, Latvijā

Staiceles pilsētas bibliotēkas vadītāja Anita STROKŠA pērn un šogad piedzīvoja vairākus nozīmīgus notikumus. Septembrī viņa organizēja rakstnieču Dainas Avotiņas un Māras Svīres apaļo jubileju svinības, ko pati nodēvēja par savu otro maģistra darbu. Uztraukums par izdošanos bijis liels, tādēļ nenovērtējamas bija pateicības vēstules no abām radošajām sievietēm. Savukārt maijā A. Strokšu sveica kā apbalvojuma Laiks Ziedonim vienu no četriem pretendentiem kategorijā Bize – par dzīvi literatūrā. – Tas bija pacilājoši! – atceras sarunbiedre. Daudzi noteikti piekritīs, ka Anita pelnīti virzīta šim apbalvojumam. Viņa ir ne tikai aktīva bibliotēkas vadītāja, kura rīko dažādus pasākumus, tikšanās ar interesantiem cilvēkiem, bet arī citādi darbojas Staiceles labā, īstenojot dažādus projektus gan bibliotēkai, gan pilsētai. Šobrīd tiek strādāts pie jaunākā – Latvijas vēsture, uz Staiceles papīra rakstīta. Projekts piesaistīts valsts simtgadei, jo, kad Latvija svinēs 100., Staiceles papīrfabrikai būs 120. gadskārta.

Saruna ar A. Strokšu izvēršas sirsnīga. Jūtams, ar kādu mīlestību Anita runā par savu ģimeni un Staiceli, ar ko viņa saaugusi, tāpat Latviju, kuru viņa nekad nevēlētos pamest.

Darbs ar grāmatām un cilvēkiem patīkams

Staiceles pilsētas bibliotēka ir A. Strokšas pirmā un vienīgā darbavieta. Nu jau šeit rit trīsdesmit trešais darba gads, bet kā vadītājai – divdesmit ceturtais. Šķiet, bibliotēka bija likumsakarīga izvēle, jo viņa pati teic, ka augusi starp grāmatām, – mamma bija latviešu valodas skolotāja, daudz lasīja, tēvs mīlēja dzeju. Šo grāmatu mīlestību mantojusi arī Anita.

Savā darbā viņai patīk radošums un tas, ka ir iespēja kaut ko dot vietējai sabiedrībai, tāpat apmeklētāja pateikts paldies. Tas dod iedvesmu jaunām idejām un darbiem. – Lai kaut kas notiktu, nevar tikai sēdēt aiz galda. Jāiet cilvēkos, visur jāpiedalās un jāstāsta par sevi. Man patīk runāties ar cilvēkiem. Gribas dot citiem, parādīt jauniešiem dažādas iespējas, ka var visu sa­sniegt, ja vien vēlas. Piemēram, bibliotēkā bija tikšanās ar Brazīlijas džungļu skrējēju Almu Vītolu, tāpat baskāju skrējēju, Ginesa rekordistu Edgaru Renci. Interesantas ir arī tikšanās ar grāmatu autoriem, kad var sastapt viņus un uzdot jautājumus.

Pie bibliotēkas A. Strokša arī dibināja Staiceles radošo sieviešu klubu Stazele. Pavasarī dāmu apvienība svinēja savu piecpadsmitgadi. Kopīgiem spēkiem, piesaistot projektu finansējumu, bibliotēkā tika organizēti kursi datorzinībās, lietvedībā, projektu rakstīšanā, tāpat radošās nodarbes, piemēram, dekupāža vai zīda apgleznošana. – Ar «Stazeli» kopā esam daudz izdarījušas. Paldies manām meitenēm, ka viņas uzticas! Var jau rakstīt projektus, bet galvenais tajā ir komanda. Klubā ir aptuveni 20 radošu staiceliešu. Viņām ir tradīcija vasarā doties kādā ekskursijā, nupat jūlija vidū bija divu dienu brauciens uz Daugavpili un atceļā apmeklēta arī stādu audzētava Sakstagals Rēzeknes pusē. 

– Staicelē ieprecējos, uz šejieni mani atveda mīlestība. Tagad esmu pilnībā saaugusi ar šo pilsētu, – viņa teic. Ar Oskaru sarunbiedre iepazinās, jau mācoties pamatskolā. Vīrabrālis bija praksē pie Anitas tēta, pieredzējuša biškopja. Tā kā ģimene dzīvoja vairāku kilometru attālumā no Smiltenes, turienes profesionāli tehniskās vidusskolas absolvents Oskars, protams, devās lūkot, kur tad brālis ir praksē. Sarunbiedre tobrīd tikko bija beigusi pamatskolu. Tad sekoja Oskara trīs dienesta gadi. Kad viņš pārnāca, Anita bija beigusi vidusskolu un abi apprecējās. Kopā izaudzināti četri bērni – Gita, Līga un dvīņi Mārtiņš un Māra. Tāpat sagaidīts mazdēls un trīs mazmeitas. 

Ģimene ir galvenais stūrakmens

Apbrīnojami, ko cilvēks var izdarīt! Anita paralēli darbam bibliotēkā audzināja bērnus, darbojās saimniecībā, turklāt studēja (gan bakalaura, gan maģistra studiju programmā). Tagad pati brīnās, kā tas paveikts, bet atzīst, ka neko nevarētu izdarīt, ja nebūtu tādas ģimenes. – Tā man ir galvenais stūrakmens un atbalsts. Kaut vai tas, ka vakarā, dodoties mājās, es zinu, ka galdā būs vakariņas, ko pagatavojusi mana vīramāte Gunta, kuru visi mīļi saucam par Mātenīti. Viņa ir zelts! Tas ir tāds atspaids! Mums ar vīramāti ir ļoti labas attiecības. Viņa ir blakus, bet nekad nav jaukusies manā dzīvē vai komandējusi, – to stāstot, Anitai aizlūst balss un acīs sariešas aizkustinājuma asaras. Sarunbiedre to mācījusies no vīramātes un arī pati nejaucas savu bērnu dzīvē. Viņa piemin arī savu aizsaulē aizgājušo mammīti, kura savulaik, kad meita vēl studēja, brauca palīgā auklēt bērnus. Neatsverams ir vīra atbalsts un sapratne. – Laikā, kad bērni vēl bija maziņi un es jau strādāju, zināju, ka mājās viss būs kārtībā, bērni būs aprūpēti. Zinu, ka man ir cilvēks, uz kuru paļauties, – klāsta Anita. Humors un sarunas ir ģimenes attiecību sāls. – Cits citu pavelkam uz zoba, tā uzturot jautrību un dzīvīgumu. Visādi ir gājis, bet galvenais ir saglabāt dzīvesprieku. 

Tagad, kad atvases savās dzīvēs (Gita Valmierā, Līga Ikšķilē, Mārtiņš Ādažos, bet Māra Rīgā), sarunbiedre ļoti novērtē mūsdienu tehnoloģijas, īpaši, mobilo aplikāciju WhatsApp. – Ģimenes «WhatsApp» ļoti atzīstu. Tas vieno. Piemēram, dēls atsūta video, kur mana mazmeita, divgadīgā Šarlote, uzvilkusi mammas kurpes, sparīgi un ar emocijām dzied vecpuišu dziesmu «Mēs zaudējam čali». Visi to uzreiz redz un izsaka savus komentārus. Šādi apspriežam arī problēmas. Saviem bērniem vienmēr esmu teikusi, ka vistuvākie ir brālis, māsas un vecāki. Vispirms mēģinām kaut ko atrisināt paši un, ja neizdodas, tad meklējam palīdzību. Šī aplikācija rada arī klātbūtnes sajūtu. Redzu bērnus un mazbērnus, pat ja viņu nav blakus, – teic staiceliete. Kad visa ģimene ir kopā vecāku mājās, tur ir īsts skudru pūznis! 

Būt apmierinātam ar to, kas ir

No 2004. līdz 2008. gadam Staiceles pilsētas bibliotēkā darbojās Eiropas finansētais Europe Direct informācijas punkts un saistībā ar šo projektu A. Strokša devusies uz dažādām konferencēm Eiropā. 2010. gadā viņai bija iespēja piedalīties Bila un Melindas Geitsu fonda finansētā mēnesi ilgā mācību programmā bibliotekāriem ASV. Tāpat divatā ar vīru bijuši ceļojumā uz Turciju un šogad arī uz Islandi. Vīrs gan sākumā spurojies pretī, jo viņam labi ir mājās, taču nu jūtams, ka maisam gals vaļā, un arī Oskaram iepaticies ceļot. Ik reizi, atgriežoties no kāda ārzemju brauciena, Anita secina – nekur nav tik labi kā mājās. – Ir labi aizbraukt, apskatīties, gūt jaunus iespaidus, bet man vislabāk patīk mājās – Staicelē, Latvijā. Es nevarētu dzīvot nekur citur. Šī ir mana vieta. Viņa ir arī gandarīta, ka Latvijā mīt visi viņas bērni ar savām ģimenēm, tāpat te atraduši darbu: – Esam palīdzējuši viņiem iegūt labas izglītības un nostāties uz kājām. Ar saviem bērniem un viņu sasniegto lepojos. Viņi nav Staicelē, bet vismaz ir Latvijā. Tāpat A. Strokša priecājas par Staicelē palikušajiem jaunajiem cilvēkiem, kuri šeit raduši sev nodarbošanos, kaut vai kļūstot par pašnodarbinātajiem.

Sarunā Anita vairakkārt uzsver, ka ikvienam jānovērtē tas, kas viņam ir. Ir labi, ka ir mājas, kurās bērniem un mazbērniem patīk sapulcēties gan svētkos, gan ikdienā. Tāpat patīkami, ja jaunie atbrauc, piemēram, palīgā dārza darbos. Viņas vīrs uzcēla pirtiņu, un arī tā vilina jaunos brīvdienas pavadīt dzimtajā vietā. Sarunbiedre atklāj, ka šis ir otrais gads, kad vairs nav jāpļauj siens. Abiem ar vīru bija saimniecība ar dažādiem dzīvniekiem, bet likvidēta, jo bērni jau lieli un vairs nav vajadzības viņus tik ļoti atbalstīt. Dārzs joprojām ir, un tajā tiek audzēts viss kuplajai saimei vajadzīgais, turklāt bez ķīmijas. – Rēķināmies tikai ar to, ko varam izdarīt paši. Un priecājamies, ja jaunie tiek palīgā. Šogad sēšanā bija iesaistītas arī abas jaunākās mazmeitas. Anita smej, ka pupiņas viņai nebūs jāravē, jo sastādītas tik biezi, ka nezāles vienkārši netiek cauri. – Lopus nolikvidējām, bet dzīve apmeta kūleni un mēs tikām pie mana tēva 90 bišu saimēm. Dravā praktiski darbojas vīrs, padomus dod mans brālis, arī vīrabrālis. Kopīgiem spēkiem uz priekšu tiekam. Vasarā darbs, protams, dzen darbu, bet, kamēr varam, strādājam, jo likvidēt dravu nav tas labākais. Tēvs stropus bija izvietojis Gaujas malā pie Strenčiem. Tā ir tāda klusa vieta, prom no civilizācijas, tādēļ bites no turienes projām nevedīšu.

No vīra puses notiek arī Strokšu dzimtas saieti. Pērn rīkots jau desmitais. Šī gada dzimtas kopā pulcēšanās notiks rīt pie Murjāņiem. Katru reizi to rīko citviet, tāds bijis arī Staicelē pie Anitas un Oskara. – Vienugad paskaitīju, ka kopā esam vairāk nekā 30. Priecājos par šādām sanākšanas reizēm, jo radi izkaisīti pa visu Latviju, – saka A. Strokša. 

Līga LIEPIŅA
Foto no Anitas STROKŠAS albuma

Esi moderns

Aptauja

ASV par korupciju noteikusi sankcijas pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu. Vai tas palīdzēs tiesvedībai pret viņu Latvijā?

Arhīvs

Runā,ka...

Preses pīle

Pasmaidīsim

  • Karikatūra 2
  • Jāņu tautasdziesmas 5
  • Jāņu tautasdziesmas 1
  • Jāņu tautasdziesmas 2
  • Jāņu karikatūra 3
  • Karikatūra 1
  • Jāņu tautasdziesmas 6
  • Jāņu tautasdziesmas 4
  • Filmēt aizliegts!
  • Jāņu tautasdziesmas 7
  • Jāņu karikatūra 1
  • Kas jāzina ceļotājiem
  • Jāņu tautasdziesmas 3
  • Jāņu karikatūra 2

Ieraudzīju – nobildēju

  • Špata dižbrūklenes
  • Rudens ielās
  • Rudens Augstrozes Lielezerā
  • Teātra māja
  • Dzīvais un atmirušais
  • Dzērvene
  • Mušmires
  • Dālijas
  • Vēl viens mežacūku rakums
  • «Veči» Salacgrīvā
  • Kaķēns
  • Gailenes
  • Simtgades zeķes
  • Rudens
  • Mušmire
  • Mežacūku rakums
  • Dzeltens taurenis
  • Horizonts Augstrozes Lielezerā
  • Kaķim savs SPA
  • Taurenis
  • Lāča pēda
  • Dekoratīvā sēne