Laikmeta zīmes

26.04.2024.

Vidrižu ķiploku audzētāji sāk pavasara darbus (ziņa/aktualitāte)

Dāvis Ozoliņš uz rušinātāja – tā ir ierīce, kas tiek galā ar nezālēm un apgādā ķiploku saknes ar skābekli

Vidrižu pagasta zemnieku saimniecībā Larsi zeme, nometusi sniega segu, rīta stundā mazliet smaržo pēc rūguša piena un alkst būt aprūpēta. Putni nenogurdināmi dzied savas pavasara dziesmas, sveicot jaunu dienu un jaunas iespējas. Viesojos saimniecībā, kur jau vairākus gadus savā dzimtas īpašumā Ozoliņu ģimene audzē ķiplokus – augus, kas bijuši pazīstami jau Senajā Ēģiptē, tad no Āzijas ienākuši mūspusē un nostiprinājušies uz stabilu palikšanu dārzos un ēdienkartē. Tikko aizvadīti pirmie pavasara darbi – ķiploku lauks rušināts, ir paspēts to izdarīt pirms aprīlim neraksturīgās snigšanas. 

Saimniecība ir salīdzinoši maza un simpātiska, te ir 4,7 hektāri aramzemes. Pirmie darbi ir mazliet iekavējušies, jo dabai ir savi nodomi – naktīs iekož salnas. Tomēr saimniecības menedžeris Dāvis Ozoliņš aizvadītajā svētdienā jau aprušinājis savu ķiploku lauku, tagad gatavojas mēslošanai. – Rušināšana vajadzīga, lai skābeklis tiek klāt saknītēm. Labi, ka viss rudenī iestādītais teicami pārziemoja, pāris nedēļu ziemā turējās ap mīnus 15 grādu kailsals, tad bijām satraukušies par iznākumu, – viņš saka. Patlaban ar veselīgo kultūraugu apstādīts pusotrs hektārs, parasti tam bijis atvēlēts tikai hektārs.

Dāvis un viņa brāļi Aleksis un Krists, kā arī māsa Barbara ķiplokus dzimtas saimniecībā sāka audzēt 2016. gadā, lai gūtu papildienākumus īpašuma uzturēšanai un atjaunošanai. Tad ķiploki iestādīti 0,3 ha platībā. – Sākumā šķita, ka ķiploki varētu būt tāds vienkāršs zemkopības veids – iestādīt, novākt un pārdot. Tad patiešām pirmās ražas bija vienkārši izaudzēt. Nākamajās jau vajadzēja domāt, kā zemi bagātināt, apstrādāt un atpūtināt. Tagad secinājām, ka process nav nemaz tik vienkāršs – ķiploks ir jāapgroza rokās vismaz 15 reižu. To stāda, sadaivo, nes uz kūti, pāršķiro, nokodina, pamērcē mēslošanas šķidrumā, šķērē, nes žāvēt, – uzskaita D. Ozoliņš. 

Darbs dara darītāju – aprūpējot pirmos stādījumus, radies jautājums, ko darīt ar ķiploku ziediem. Parasti latviešu zemnieki tos gluži vienkārši nogriež un izmet komposta kaudzē. Aleksim šāda izšķērdība nav īsti bijusi pa prātam, tāpēc domāts, ko iesākt ar biomasu. Izpētot pieejamo informāciju, secināts, ka no tās var gatavot pesto – tradicionālo dženoviešu ēdamo, tikai mazliet variējot ar sastāvdaļām. Pirmais laidiens garšojis visiem, bet tagad pesto ir svarīgākais un ienesīgākais saimniecības produkts. – Konkurence nav sevišķi liela. Tirdziņos vienmēr ir cilvēki, kuri kaut ko tādu redz pirmo reizi. Pagaršo, domas dalās, bet vairākums to tomēr uzskata par garšīgu un pērk nost, – saka Dāvis. Tirdziņi ir svarīgas realizācijas vietas, klientu vidū ir arī kolēģi, draugi un radi. Labs noiets novērojams svētku laikā, uzņēmumi pasūta pesto Ziemassvētku dāvanām.

Pesto pagatavošanu regulāri uzrauga Pārtikas un veterinārais dienests (PVD). Pārbauda procesus, no kurienes nāk izejvielas, olīveļļa, valrieksti, vai virtuve atbilst prasībām. – Sadarbība ar PVD ir laba, – rezumē sarunbiedrs.

Tirgū Larsu ķiploki konkurē ar Ķīnas, Spānijas un citu valstu audzētajiem. Dāvis novērojis, ka to cenu Latvijā nosaka vietējās lielsaimniecības un lielveikali. Ķiploki tiek pārdoti tāpat kā pesto – savai klientūrai. – Pērn bija sausais gads, bija salīdzinoši daudz mazu ķiploku, daudz nopirka igauņi, īpaši gaļas pārstrādātāji, desu ražotāji, šī puse viņiem ir tuvāka. Brauca pakaļ, skatījās, svēra un ņēma, – par pērnā gada ražu stāsta Dāvis. Šobrīd viņš veido  saimniecības mājaslapu, cenšoties attīstīt tirdzniecību internetā. 

Runājot par lauksaimniecības zināšanu avotu, Dāvis stāsta, ka Ozoliņi ir limbažnieki, bet Vidrižos dzīvojuši vecvecāki. Te pavadītas brīvdienas un vasaras. Tāpēc lauku darbi nav bijuši gluži sveši, tomēr joprojām daudzās lietās nākas lūgt padomu kaimiņu fermeriem. 

Bet ķiploku aprite ir šāda: stādīšanas darbi notiek rudenī. Salīdzinot ar pirmajiem darba gadiem, stādīšanas, aprūpes un novākšanas procesi ir pusautomatizēti. Dāvis nodemonstrē angārā novietotās ierīces ķiploku stādīšanai. Te ir Latvijā ražots stādīšanas pusautomāts jeb ierīce ķiploku sadaivošanai, jo zemē taču liek daiviņas. Pateicoties jaunajai tehnikai, pēdējos gadus stādīšana ir patīkams un viegls pasākums. – Ieber iekšā ķiplokus un brauc pa lauku. Kausiņi stādāmo ceļ augšā, tas tiek izbērts, veidojas vadziņas ar regulējamu dziļumu. Agrāk darbojušies ar trīsrindu stādāmo ierīci, ar to trīs cilvēki vienā dienā varējuši apstādīt aptuveni pushektāru.

Runājot par ūdeni, bez kura nav dzīvības, Dāvis zina teikt, ka laistīšana ir obligāta, ja iestājas sausa vasara. To dara ar ūdens tvertnēm, ko liek traktora piekabē. Salaistīt pietiekami ar dīķa ūdeni ir pagrūti, nedēļas norma ir kādi 100 kubikmetri uz hektāru.

Raža tiek novākta jūlija beigās un augusta sākumā, pesto sāk gatavot jau ap Jāņiem, tas pieclitrīgos spaiņos glabājas pagrabā cauru gadu. Novāktajiem ķiplokiem jānogriež laksti un saknes, tad tie jāžāvē. Dāvis izrāda īpašu siltumnīciņu šim nolūkam, kur ķiplokus liek puskastēs un tīklos. Ja nav vēss, mitrs un lietains, viss izžūst divās nedēļās.

Pretstatā pusautomatizētajai stādīšanai novākšana ir manuāla, uz to tiek aicināti talcinieki. Novākšanas agregāts ir ierīce ar asmeni, kas mazliet līdzinās arklam. Tad ķiploki jāšķiro – ir agregāts, kas atlasa tos pēc galviņu lieluma. – Lielie ķiploki ir vērtīgāki – ideāls stādmateriāls, prāvāka daiviņa nozīmē labāku potenciālu izaugt par lielu augu. Pēcapstrāde pēc novākšanas ir intensīvākais laiks, – rezumē Dāvis.

Patlaban pēc rušināšanas saimniecībā gatavojas apgādāt ķiplokus ar slāpekli, tautas valodā – mēslot. Maija vidū slāpeklis tiek bagātināts ar kalcija un sēra mikroelementiem otrajai augšanas fāzei. – Maijs ir svarīgākais mēnesis, ja izdodas labi samēslot, arī raža būs laba, – saka saimnieks.

Edmunda IMŠAS teksts un foto

Aptauja

Vai atbalstāt attālinātā darba saglabāšanu valsts un pašvaldību iestādēs?

Regulārais maksājumsArhīvsDarba laiks