Kapelāns ir klātbūtne un plecs (ziņa/aktualitāte)

Inese Stankeviča – zvērināta advokāte un kapelāne

Inese Stankeviča ir praktizējoša advokāte, kura mācījusies arī Šveicē. Viņa prot piecas valodas, ir draudzes valdes priekšniece Rīgas Lutera draudzē (Torņakalnā) un kapelāne Limbažu slimnīcā. Šodienas saruna – par viņas misiju mūspusē. 

– Kas īsti ir kapelāns un ar ko viņš nodarbojas?

– Strādāju arī savā pamatprofesijā – esmu juriste, zvērināta advokāte. Līdz pērnajam pavasarim pat nebiju domājusi, ka varētu būt kapelāne, bet, ilgstoši darbojoties Rīgas Lutera draudzē, kas vairāk zināma kā Torņakalna draudze, piedzīvojām arī kovidlaika izaicinājumus. Apsvērām, ka mūsu lielā, skaistā baznīca ļoti piemērota atvadām, un sākām domāt, kā varam tās padarīt gaišākas.

Kādā sarunā ar mācītāju Linardu Rozentālu jautāju, kas ir kapelāni. Viņš pats ir kapelāns bērnu slimnīcā, tādēļ varēja pastāstīt, ka profesionālo kapelānu asociācija rīko īpašu apmācību. Ilgi šaubījos, jo ikdienas darba pienākumu pietiek. Darbošanās Rīgas Lutera draudzē, kur es esmu valdes priekšniece, vēl arī Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra fonds, kur esmu valdē, – ikdiena ir diezgan aktīva.

Tomēr uzrakstīju pieteikumu un tad vairākus mēnešus nedēļas nogalēs gāju uz mācībām. Tās bija grūtas. Visgrūtākā bija 35 stundu obligātā prakse kādā no slimnīcām. Kāpēc man tas bija grūti? Jo es ārkārtīgi baidījos no slimnīcām.

– Jums nekad nebija nācies būt slimnīcā?

– Minimāli. Nezinu, varbūt bērnībā tur biju tādu mazu brīdi, bet tas bija pielicis tādu punktu…

– Nevienam īsti nepatīk nonākt medicīniskās aprūpes iestādē...

– Man bija paniskas bailes, un viens no personīgajiem ieguvumiem ir, ka tās esmu pārvarējusi. Un arī daudzi jautājumi tika atrisināti mācībās. Tās varētu novēlēt katram cilvēkam, pat nekļūstot par kapelānu, jo ļoti daudz uzzinām par sevi, piemēram, ko nozīmē palīdzēt, kad kādu zaudējam, ar to domājot ne tikai tuvu cilvēku, laulības šķiršanu vai slimību. Mācības palīdz saprast, kā to labāk dzīvot. Izgāju prakses Vidzemes slimnīcā un Limbažos. Limbažos kapelāns līdz šim nebija bijis, uzzināju, ka šejienes slimnīca tādu vēlētos. Kapelāns slimnīcā sniedz garīgo aprūpi. Garīgums vairāk ir iekšējās vērtību sistēmas un nozīmes joma, kas ietver jautājumus par mūžību, smagu zaudējumu pārdzīvošanu un būšanu līdzās, ļaujot katram palikt tam, kas viņš ir, un savā tempā iet cauri šiem procesiem. Kapelāna uzdevums ir palīdzēt rast spēku. Tāpat kapelāns ir klātbūtne un plecs. Īpaši, ja cilvēks vēlas parunāt. Reizumis cilvēks nevar parunāt, bet es vienkārši varu pasēdēt klāt. Tā ir arī uzklausīšana, jo lielākā daļa pacientu ir ļoti vientuļi. Mans virsmērķis ir sarunu ievadīt iespējami dziļākā gultnē, lai cilvēks pats sev kaut ko atbildētu. Es nemēģinu izzināt noslēpumus, bet cilvēks savā stāstā bieži pats nonāk pie atbildes. Jā, tas, kas tiek atklāts sarunā, man ir noslēpums, to nedrīkstu tālāk teikt ne pacienta tuviniekiem, lai cik viņi varbūt to vēlētos, ne ārstam.

– Kāda jēga ir slimībām, ciešanām?

– Mēs katrs nonākam dzīvē pie jautājuma, kāda tam ir jēga un kāpēc tā ir, kāpēc nevar mierīgi dzīvot? Reizēm grūti noskatīties uz cilvēkiem slimnīcā. Taču līdzšinējā dzīves pieredze rāda, ka bez ciešanām mēs nenonākam līdz kaut kam dziļākam. Tur varam atkal mēģināt rast spēku un ticību veidot kaut ko jaunu. Bez ciešanām mēs būtu pliekani, būtu daudz mazāk empātijas un līdzjušanas spēju. Ciešanas kaut ko noārda. Ja cilvēks tam spēj tikt pāri, lielākā daļa tomēr atjaunojas. Ciešanas parāda, kas ir būtiskais, arī attīra. Mūsdienu pasaulē, kur dragājam vienkārši uz priekšu, tās mūs apstādina un ļauj ieskatīties gan savā, gan līdzās esošo cilvēku dzīvē.

– Jums joprojām pienākumi slimnīcā sagādā gandarījumu?

– Reizēm, no rītiem braucot no Rīgas, domāju – kāpēc es braucu, varbūt man to visu nevajag, ir par daudz. Bet tad pēcpusdienā, iznākot no ēkas, ir gandarījuma sajūta. Citkārt tāda sāpīga, smeldzīga sajūta, jo pa dienu šis tas ir redzēts un dzirdēts. Bet katru reizi ir patīkams nogurums un gandarījums. Tas man liek atkal atgriezties.

– Kādi ir lielākie izaicinājumi šādā darbā, grūtības?

– Saprast savu vietu. Centrā vienmēr ir pacients un viņa stāvoklis, vēlmes, izjūtas. Slimnīcas ir aparāts, izaicinājums, lai visi zobrati vienmērīgi grieztos. Protams, arī mūsu slimnīcām ir vēl papildu izaicinājumi nepietiekamā finansējuma un medicīnas personāla skaita dēļ. Bet no otras puses esmu priecīga, ka nonācu mazākā slimnīcā. Personāls, ar ko es esmu saskārusies, ir sava darba patrioti, un tas mani ļoti arī iepriecina. Apbrīnoju, ka ar tādu mīlestību var apkopt pacientus, piemēram, aprūpes nodaļā, kur ir gados veci cilvēki, bet manas kolēģes ir jaunas.

– Vai Jums ir savs kabinets?

– Slimnīca domā par to klusuma telpu, kur varētu ienākt jebkurš pacients, tuvinieks, arī personāls. Tas ir projektā, un es arī par to esmu priecīga un pateicīga direktorei Lienei Česlei, kura ir ļoti atbalstoša. Ir jau arī tādi pacienti, kas nevarētu līdz tai telpai aiziet…

– Blakus slimnīcai ir divas baznīcas. Vai mācītāji kādreiz iegriežas?

– Viņi lielākoties ienāk, ja kāds – pats pacients vai viņa tuvinieki speciāli lūdz vai aicina.

– Vai Jūs cenšaties, piemēram, iesīkstējušu ateistu, pārliecināt par to, ka viņa noliedzošā attieksme pret garīgo pasauli ir nepareiza?

– Īsti nē. Drīzāk varu uzdot kādus uzvedinošus jautājumus, pēc kuriem cilvēks, iespējams, var nonākt pie atbildēm un tās pārdomāt. Bet es noteikti sevi nepieskaitu pie tādiem, kas mēģinātu pārliecināt.

– Jūs neesat sludinātāja?

– No mācītāja Jura Rubeņa teiktā atceros, ka sludināt vajag vienmēr. Dažreiz arī ar vārdiem. Man liekas, ka šis teksts diezgan daudz ko pasaka.

– Jūs rūpējaties arī par Dvēseļu dārzu, piemiņas vietu zvaigžņu bērniem…

– Par zvaigžņu bērniem (retāk taureņu vai eņģeļu bērni) sauc bērnus, ja viņi ir miruši pirms piedzimšanas, dzemdībās vai īsi pēc tām. Katru gadu Latvijā nedzīvi dzimst aptuveni 300 bērnu. Pirms dažiem gadiem mainījās likums, un tagad vecāki var saņemt mazā mirstīgās atliekas un cieņpilni apbedīt. Iepriekš tas nebija iespējams, jo viņus uzskatīja par medicīnas atkritumiem. Šādos brīžos vecāki ir ļoti lielā šokā un vispār neko nesaprot. Tas ir arī viens no kapelāna pienākumiem, jo medicīnas darbinieki nespēj izstāstīt, ko vecāki var darīt šādā situācijā, kādas ir arī viņu tiesības. Rīgas Lutera draudzē divreiz gadā ir kopīgās bēres, kad vairākas ģimenes izber pelnus kopīgā urnā. Bet ja vecāki vēlas, mācītājs rīko mazās bēres. Palicis atmiņā gadījums, kad atnāca mamma ar apmēram piecgadīgu meitenīti, kura saka: – Te urnā ir māsiņa. Tātad ģimenē par to ir runāts, lielajai māsai izstāstīts, cik nu, protams, vecums to pieļauj, ir paskaidrots, kas noticis ar mazo māsiņu.

– Vai, pildot kapelāna pienākumus, gadās arī jautrāki brīži?

– Kuriozas situācijas reizēm veidojas, kad saku cilvēkiem, ka esmu kapelāne. Man atvaicā: – Vai jūs no kapiem? Un tad man jāsaka: – Nē, neesmu no kapiem un es arī jūs negrasos vest uz kapiem. Un paskaidroju, ka sarunai nav nekāda sakara ar aiziešanu. Tas ir stereotips, tāpēc daži cilvēki atsakās runāt ar kapelānu. Jo viņiem ir aizdomas – ja reiz kapelāns ir atnācis, tad ir diezgan lielas ziepes.

– Ko darāt kā advokāte, kāda ir Jūsu specializācija?

– Mana joma ir ģimenes tiesības. Patlaban man arī ir vieglāk uzklausīt klientus, tagad saprotu, ka tas palīdz manā ikdienas profesijā. Ja nestrādātu par kapelānu, būtu citādi. Otra sfēra, kurā es darbojos, ir intelektuālais īpašums, autortiesības un preču zīmes. Noziedzniekus neaizstāvu.

Edmunds IMŠA