Laikmeta zīmes

26.01.2024.

Gadsimts, kas aizritējis tā nemanot vien… (ziņa/aktualitāte)

Simtgadniece Skaidrīte Kupča kopā ar tuvinieku saimi un ģimenes draugiem savas lielās jubilejas svinībās

Dienā, kad Tūjā ciemojos pie simtgadnieces ­Skaidrītes KUPČAS, lielās jubilejas satraukumi jau bija pieklusuši. Aizvadītas jaukas svinības kopā ar tuviniekiem un ģimenes draugiem. Novada domes priekšsēdētājs Dagnis Straubergs un pašvaldī­bas apsveicēji sagaidīti tieši dzimšanas dienā – 5. janvārī. Pārsteigums bijis pastnieces atnestais Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča sūtītais apsveikums. – Kā viņš zināja, ka man tāda jubileja? – joprojām nebeidz brīnīties omīte, kā Skaidrītes kundzi mīļi dēvē mājnieki. Prezidenta patiesi sirsnīgajā un vienkāršajā vēstulē trāpīgi teikts, ka šī ir gadsimta dzīves jubileja. Un gaviļnieces mūžs ieausts Latvijas gadsimtā un sasaucas ar tiem vēstures notikumiem, kuriem cauri gājusi mūsu valsts. 

Tā nu Kupču dzimtas mājās pie iekurtas plīts kopā ar jubilāri un viņas meitu – Liep­upes pamatskolas skolotāju un novada sporta skolas volejbola treneri Mārīti Sakārni nesteidzīgi pārrunājam šo gadsimtu, kaut saprotam – viss tāpat nav atklājams. Simtgadniece pārsteidz ar ļoti skaidru, tēlainu stāstījumu, humora izjūtu, apbrīnojamu atmiņu un bezgala gaišu smaidu. 

Svešinieku liktenīgie brīdinājumi

Skaidrīte dzimusi Rīgā. Pati gan uzreiz piebilst, ka pilsētas nomalē, no mājām līdz tramvaja pieturai bijis kāds kilometrs. Kad meitenei bija pieci gadi, ģimene pārcēlusies uz Olaines pagasta Baložiem, kur papam bijis darbs. Olainē arī pabeigusi skolu. – Dikti gribēju mācīties tālāk, bet sākās juku laiki un vecāki baidījās mani kaut kur projām laist. Mammai vienubrīd bijusi vēlme, lai meita iet uz Kaucmindes skolu un kļūst par saimnieci. Taču Kaucmindē Skaidrīte atzīta par pārāk jaunu un nav uzņemta. Tā nu sākusi strādāt. 

Kara laikā mājā, kur ģimene dzīvoja, izveidota telefona centrāle un pasta palīgnodaļa. Skaidrītei piedāvāts darbs tur. – Toreiz jau nebija tā, kā tagad, kad katram telefons kabatā. Kara beigās saņemts rīkojums – visiem doties uz sanāksmi Rīgā. Meitene, paklausīga būdama, jau posusies ceļā, kad piezvanījis nepazīstams cilvēks, brīdinot, lai nebrauc, jo jaunos ļaudis sūtīs darbos uz Vāciju. – Bija bail neklausīt rīkojumam, likās, mani sodīs, taču prom no Latvijas arī negribējās tikt aizdzītai. Palikusi mājās, dažas dienas slēpusies mežā, bet neviens viņu nav meklējis. Apjaušot, ka tūlīt pāri ies fronte un sāksies bombardēšana, ģimene likusi mantas vezumā un devusies bēgļu gaitās uz Kurzemi. Un atkal liktenīgu lomu nospēlēja svešs cilvēks – kāds vācu kareivis. Tiesa, ne gluži nepazīstams, jo kādā juku brīdī Skaidrītes mamma zaldātiņu bija pažēlojusi un sabindējusi ievainoto kāju. Tagad puisis par labo sirdi atdarījis, piekodinot, lai nebrauc uz Tukumu. Tas varētu būt bīstami. Atkal izskanējis brīdinājums, ka meiteni varētu aizvest svešumā. Paklausījuši ieteikumam, griezuši sānceļos un apmetušies Irlavas pusē. Tur arī sagaidītas kara beigas un posušies mājup. Atgriezušies Olainē. Nejauši satikta skolasbiedrene, ļoti nopriecājusies par sastapšanos, ieminējusies, vai Skaidrīte nebūtu ar mieru strādāt pagasta izpildkomitejā par darbvedi-mašīnrakstītāju. – Piekritu, vakaros mācījos rakstīt ar rakstāmmašīnu, lai nebūtu tā, ka klabinu ar vienu pirkstu un ilgi meklēju vajadzīgos burtus. Pēc laiciņa draudzene no pagastmājas aizgājusi un Skaidrītei uzdoti arī viņas – sekretāres – pienākumi. Bijusi dokumentos un rēķinos iekrauta pāri galvai.

Priekšnieka sameklēts… vīrs

Pārgurusi darbos, jaunā lietvede lūgusi priekšniekam, lai meklē cilvēku sekretāra amatam, jo viņa viena ar visu netiek galā. Priekšnieks arī atradis piemērotu kandidatūru. Taču var sacīt, ka viņš sameklēja Skaidrītei… vīru. – Abi ar Zigfrīdu bijām jauni, brīvi, darbā saskatījāmies un pēc laika apprecējāmies, – tik īsi sarunbiedre izstāsta par sastapšanos ar savu mūža mīlestību. 1950. gadā ģimenē piedzima dēls Modris, vēl pēc pieciem gadiem – Mārīte. Pārcelšanās uz Limbažiem sanākusi tāda jauši nejauša. Vīram piedāvāts grāmatveža darbs un arī dzīvoklis piepilsētā Lemškalnos, bet pati Skaidrīte sākusi strādāt veikalā. Mārīte nosmej, ka mamma, liekas, bijusi pārdevēja vai vadītāja teju visos Limbažu pārtikas veikalos. Pašai vairāk atmiņā t.s. vecais gastronoms – ēka, kur tagad ir novada Kultūras pārvalde, un arī kādreizējais zivju veikals Rīgas un Jaunās ielas stūrī. Vēl pēc laika Zigfrīds uzaicināts par grāmatvedi kolhozā Brīvā kaija Tūjā, bet Skaidrītei piedāvāts darbs turienes veikalā. Turklāt ģimenei apsolīta jauna, tikko uzcelta māja – tā pati, kur gaviļniece ar meitas ģimeni dzīvo joprojām. 

Skaidrīte – kā visas mammas – bērnībā loloja mazo Mārīti, tagad meita un pārējie rūpējas par omīti

Tas bija 1962. gads, kad Kupču saime pārcēlās uz Tūju. Skaidrītei joprojām atmiņā pirmie iespaidi. Jaunbūve vēl nebija no ārpuses apšūta, pie mājas celtnieku atstātās māla kaudzes un akmeņu čupas, turklāt dažu soļu attālumā kā nezvērs krāca jūra. – Prasīju vīram, uz kādu elli esmu atvesta, bet viņš mierināja, ka viss būs labi un arī puķu dobes pie mājas man tiks ierīkotas. Abiem bērniem jūras krasts iepaticies no pirmā mirkļa. – Kad ieminējos, ka gribētu atpakaļ uz Limbažiem, abi uzreiz noteica: “Tad tev, mammīt, jāiet vienai, mēs paliksim te”. Pamazām jau jūras tuvums iepaticies arī Skaidrītei. Viņas mamma, atbraucot ciemos, gan vienmēr šausminājusies, ka te naktīs nav iespējams aizmigt. Arī pašai saimniecei sākumā licies, ka mājas tuvumā rīta stundās skaļi strādā traktori, taču tās bija zvejnieku laivas, kas gāja jūrā. Zigfrīds turējis vārdu un sievai ierīkojis solītās puķu dobes. – Sastādīju viņa mīļākās puķes – gladiolas. Man pašai visas patīk. Tā nu ap māju ziedējušas rozes, neļķes, arī daudzkrāsainās asteres. 

Vasarās, kad mājnieki tagad omīti izved laukā, viņa, sēžot savā šūpuļkrēslā, apcerīgi skatās uz dārzu, nevis bangojošo jūru. Mārīte zina – mamma ļoti pārdzīvo, ka acis vairs nerāda tik skaidri un viņa nevar adīt. Kādreiz visiem zeķes un cimdus saadījusi, lai nesalst. 

Baiba, Maija un Antiņš

Gandrīz divdesmit gadus Skaidrīte dziedājusi Liepupes korī, ko sākumā vadīja Egils Ķepītis, vēlāk Velta Ločmele. Braukājusi uz mēģinājumiem klubā kopā ar znotu Gunti. Stāstot par pašdarbību, gaviļniece skumīgi ieminas, ka bērnībā ļoti, ļoti gribējusi kļūt par aktrisi un mācīties teātra skolā, lai varētu izdzīvot daudzas un dažādas dzīves. Tēvs, kurš pats jaunībā spēlējis teātri, meitas ieceri atbalstījis. Tāpat nekad nav liedzis apmeklēt profesionāļu izrādes. Arī mamma sākumā piekritusi Skaidrītes izvēlei. Taču tad mammas draudzenes ieminējušās – sak, visi par jums smiesies, ka meita kumēdiņu rādītāja, kas plātās pa skatuvi. Ar to pieticis, lai tiktu pateikts strikts nē. Tomēr mazliet no sava sapņa meitene paguvusi īstenot. Strādājot Olainē, iesaistījusies vietējā teātrī un nospēlējusi trīs lomas. – Visas tādas mīkstas, – savus varoņus raksturo jubilāre. Bijusi Baiba Raiņa Pūt, vējiņos, bet Zelta zirgā – Antiņš, savukārt Brigaderes pasakā par Maiju un Paiju – čaklā Maija. Teātra vecākās aktrises bijušas pat neapmierinātas, ka visās izrādēs tagad tikai tas skuķis spēlē. Bet skuķis zinājis no galvas visus Pūt, vējiņus

Ieminos, kāpēc, pārnākot uz Limbažiem, nav turpinājusi spēlēt. Starp citu, Skaidrītes brālis Arvīds gadu desmitiem darbojās Ausekļa Limbažu teātrī. – Pa kuru laiku tad es būtu spēlējusi? – pārjautā sarunbiedre. Darbs veikalā līdz vēlam vakaram, mājās divi mazi bērni, turklāt dzīvoklis Lemškalnos ārā no pilsētas. Un lai būtu iztikšana, kūtiņā – govs un ruksis. 

Klausoties mammas stāstīto, Mārīte pamudina: – Omīt, noskaiti to Ziemassvētku dzejoli! Omīte nedaudz koķeti atvairās: – Ko nu! Ko nu! Tad pārjautā, vai visu skaitīt. Izrādās, pirmoreiz garumgaro dzejoli par slimo kaķēnu Incīti, kurš beigu beigās apēd kompresē likto sviestu, viņa runājusi pirms gadiem 95. – Es tolaik vēl negāju 1. klasē, bet vecāki mani aizveda uz Ziemassvētku sarīkojumu skolā. Kad direktors jautāja, vai kāds no skatītāju bērniem arī negrib pantiņu noskaitīt, droši pieteicos. Direktors mani uzcēla uz skatuves, jo pati biju par mazu, lai uzkāptu. Ar šo dzejoli omīte sajūsminājusi arī savas simtgades jubilejas viesus. Tuviniekiem gan tas nebija pārsteigums, jo parasti to viņa skandē Ziemassvētkos, kad visa ģimene pulcējas Tūjā. Pajautāju, cik liela tad šobrīd sakuplojusi saime. Pieci mazbērni, vienpadsmit mazmazbērni, sākot no četriem līdz 22 gadiem. – Drīz jau varēšu sākt gaidīt mazmazmazbērniņus. Lielākais prieks vecmāmiņai par to, ka visi ir tepat Latvijā, nav aizbraukuši pasaulē. – Šobrīd vislielākais palīgs man ir Mārīte, apčubina un aprūpē. Ikdienā, kad mājnieki darbos un skolā, omīte laiku vada ar mīļo kaķi Zuzi. Mincei jau 18 gadu, bet turas tikpat braši kā saimniece. Abas kopā paguļ diendusu, arī vakaros Zuze iekārtojas viņai blakus. Simtgadniece cītīgi klausās jaunumus, par kuriem vēsta radio. 

Mārīte spriež, ka sagaidīt 100 gadus ir liela izredzētība, taču pati jubilāre piebilst, ka skaitlis 99 viņai paticis labāk. Varbūt 101 vai 111 atkal izskatīsies interesanti. – Tas simtiņš tā nemanot aizgājis, – rimti noteic sirmā māmuļa. 

Lai stipra veselība un joprojām gaišs skats uz dzīvi!

Laila PAEGLE

Aptauja

Vai atbalstāt attālinātā darba saglabāšanu valsts un pašvaldību iestādēs?

Regulārais maksājumsArhīvsDarba laiks