Pēc ilgāka laika tikās Pociema skolas absolventi un pedagogi (ziņa/aktualitāte)

Friča Bārdas Pociema pamatskolas absolventu, pedagogu un darbinieku salidojums pulcēja daudz dalībnieku

Augusta 17. datumā kādreizējā Friča Bārdas Pociema pamatskolā tikās absolventi un viņu pedagogi. Dalībnieku bija daudz, un viņu satikšanos skoliņā pavadīja prieks, aizkustinājums, atmiņas un silti vārdi. Skolasbiedri priecājās satikt cits citu, audzēkņi skāva savus mīļos pedagogus un agrākie kolēģi sacīja paldies par kopā nostrādāto laiku. Absolventu salidojumu organizēja skolas namu apsaimniekojošā biedrība Vislatvijas Limbaži sadarbībā ar absolventu Māri Lūsi. Pēdējoreiz tāds rīkots 2010. gadā, kad skola svinēja 150. gadadienu. Savukārt 2011. gadā tā slēgta.

Jauki kavēties atmiņās

Priecājoties, ka skolai dota jauna elpa, uz salidojumu ieradās kādreizējās pedagoģes Marija Vītoliņa ar meitu Velgu Kieslingu (Kiesling). – Tik daudzas skolas likvidē. Priecājos, ka te kaut kas notiek, – sacīja Marijas kundze, kura te savulaik mācījusi mājturību, sociālās zinības, bet viņas meita bija latviešu valodas un literatūras skolotāja, kura tagad māca vācu valodu skolēniem Vācijā. Velga atceras, kā tolaik skolotājiem bija ļauts būt radošiem, rīkotas dažādas interesantas aktivitātes, piemēram, sarkano drēbju dienas, bija lielāka brīvība, kā mācīt. Mazā skola, kurā cits par citu zinājuši teju visu, radījusi ģimenisku atmosfēru. Tādēļ tagad viņa novērtē internetu un Facebook.com, kurā var sekot aktualitātēm savu audzēkņu dzīvēs. – Labi, ka ir tādi entuziasti, – par biedrības rosīšanos kādreizējā skolā teic V. Kieslinga. Kamēr runājamies, viņai, priecīgi iesaukdamās, klāt piesteidzas viņas kādreizējās audzēknes Linda un Iveta. Abas ir no 1995. gada izlaiduma klases, kas V. Kieslingai Pociemā bija beidzamā audzināmā klase. – Ir lieliski atgriezties atmiņās, – par salidošanu teica Linda Majore. 

Mēģinot atsaukt atmiņā, kur kas toreiz atradies, skolas telpas izstaigāja Tālivaldis Andersons ar kundzi Edīti, meitu un mazdēlu. Viņš Pociema pamatskolu beidzis 60. gadu sākumā. Aplūkojuši arī organizatoru sarūpētos fotoalbumus par skolas gadiem, taču savu gadu T. Andersons nav atradis. Vecākais albums bijis no 1968. gada. Par šo salidojumu uzzinājis, kad piezvanījis agrākais klasesbiedrs Jānis, kurš aizvien dzīvo Pociemā. Pats sarunbiedrs jau ilgus gadus ir rīdzinieks. Viņš atcerējās, kā dzīvojis skolas internātā. Tolaik vēl nav bijis šosejas Limbaži–Aloja, kas tagad ved gar skolas ēku. Kad uzzinājis par salidojumu, pirmās atmiņas bijušas par tiem klasesbiedriem, kuru vairs nav. – Kādi četri no savas klases vēl esam palikuši, – sacīja Tālivalža kungs. Pērn apritēja piecdesmitgade, kopš 70. gadu sākumā pamatskolu beidza klase, kurā mācījās arī Sandra Stūre. Gribējuši satikties, bet diemžēl nesanācis. Par to, vai un cik no savējiem gaidāmi salidojumā, S. Stūre nezināja sacīt, taču ļoti vēlējās viņus satikt. – Ir labi, ka kāds uzņemas un organizē. Gan skola, gan skolotāji bija jauki. Savā laikā te bijām apmēram simts bērnu. Ir skumji, ka skolas tiek slēgtas. Bērni tiek vesti lielus attālumus, no rītiem viņiem agri jāceļas, tas viss atstāj iespaidu uz veselību, – sprieda sarunbiedre, atceroties savu skolas laiku, kad 1. un 2., kā arī 3. un 4. klase bija apvienotas, bet bērni tāpat labi mācījušies.  

Limbažniece Monta Brīdiņa šo skolu beidza pirms 24 gadiem. Salidojuma dienā pa skolas apkārtni un telpām viņa izvadāja dēlu. Šī bija pirmā reize, kad šeit atgriezusies pēc sava izlaiduma. Atsaucot atmiņā skolas laika ēverģēlības, viņa pieminēja reizi, kad klases audzinātāja M. Vītoliņa devusies uz Vāciju pie meitas. Pa to laiku Montas klase katru pirmdienu līnijā rāti par skolas pielaistīšanu ar ūdeņiem, pīpēšanu vai ko citu. Kad audzinātāja atgriezusies, bijušas pārrunas. Monta bija gandarīta, ka nams tiek atjaunots un uzturēts, kā arī turpina nest Pociema skolas vārdu. – Vismaz ir skola, uz kurieni atnākt salidojumā. Pēc pamatskolas turpināju mācības Limbažu 18. arodvidusskolā, kuras arī vairs nav. Tagad ir Rīgas Valsts tehnikums, bet tas vairs nav tas pats, – skaidro Monta, cerot, ka biedrības rīkotais nebūs pēdējais Pociema pamatskolas salidojums un vēl būs iespēja satikt neredzētos klasesbiedrus. Airita Liniņa savā kādreizējā skolā atgriezās ar interesi un zināmu satraukumu. Sanākušo vidū jau manījusi vairākus skolotājus, tostarp stingro direktoru un fizkultūras skolotāju Jāni Kreicu, kura vadībā sportots skolas pagalmā. Diemžēl no Airitas klasesbiedriem gan neviens, šķiet, nebija ieradies. 

Sanākušos uzrunāja vecākais no absolventiem Viktors Pauliņš, dalīdamies atmiņās un piedzīvojumos. Viņš mācības Pociema skolā sācis 1949. gadā, un todien bija pirmā reize, kad viņš pēc 66 gadu pārtraukuma spēra kāju šajā namā. Runātāja ģimene uz šejieni pārnākusi no Latgales, tādēļ viņam, kā pats smēja, čangalim nācies kauties ar vietējiem vidzemniekiem un izcīnīt savu vietu zem saules. Viņš neesot bijis viegli audzināms, gadījies izstrādāt dažādus nedarbus un reiz pat tēvs izsaukts uz skolu skaidroties. Bet skolotājas latgaliski nesapratušas un tā arī palicis. Kad no armijas pārnācis viens no vecākajiem brāļiem (Viktora ģimenē bija pieci brāļi un māsa), uz skolu skaidroties gājis viņš. Tolaik strādāt sākušas piecas jaunas skolotājas, no kurām vienā brālis ieskatījies. Apprecējušies. Vēl pēc gada ar vienu no jaunajām skolotājām apprecējies arī otrs vecākais brālis. – Nu jau man skolā klājās vieglāk, – ar smaidu atceras V. Pauliņš, kurš pēc dzīves Rīgā atgriezies dzimtas mājās Katvaru pagastā. 

Prieks par nama turpinājumu

Kādreizējais Pociema pamatskolas direktors J. Kreics jutās pagodināts būt klāt šajā pasākumā, redzēt audzēkņus un kolēģus. – Šajā skoliņā nostrādāju 27 gadus, sākot no 1981. gada. Biju gan sporta skolotājs, mācīju ķīmiju un bioloģiju, biju mācību pārzinis un desmit gadus – arī direktors, bet vēl pēc tam arī mājturības skolotājs. Tajā laikā te bija tik laba aura! J. Kreicam ir bezgala liels gandarījums par bērniem, kuri bija neatlaidīgi gan mācībās, gan sportā un citās nodarbēs. Kur vien varējuši, piedalījušies un toreizējā Limbažu rajonā izcīnījuši godalgotas vietas. Neviens skolēns nav sacījis, kaut ko negrib vai nevar. – Priecājos, ka skolai atradās saimnieki, kuri šo vietu sakārtos un uzturēs, turpinās skolas garu. 2004. gadā te visu renovējām, nomainījām logus, kanalizāciju... Labi, ka arī laikā, kad šeit vairs nebija skolas, ēka palika neskarta, – sacīja ozolainietis J. Kreics. Arī M. Lūsis, kurš iesaistījās salidojuma organizēšanā, pauda gandarījumu, ka viņa skolā atkal kūsā dzīvība. Ir pavisam citāda sajūta braukt garām namam, kurā kaut kas notiek, nekā tādam, kas stāvs tukšs. 

Atklāt salidojuma svinīgo daļu tika aicināts kādreizējais direktors J. Kreics. Sakot paldies ikvienam, kurš ieradies, viņš atsauca atmiņā, ar kādu atdevi un centību strādāja gan skolotāji, gan skolēni. Ar klusuma brīdi J. Kreics lūdza godināt tos skolas ļaudis, kuru vairs nav starp mums, – Ausmu Spandegu, Nadīni Frīdenfeldi, Kārli Kazerovski, Felicitu Kalniņu un citus. 

Pamatskolas skolotāja Edīte Melne, kuras darbs mūžs saistās ar šo skolu, veltīja tai dzejiskus vārdus – baltais, saules apmirdzētais nams. – Prieks par šo tikšanos un īpaši par to, ka šim namam ir ļoti skaists turpinājums. Pie biedrības esmu jau divas reizes ciemojusies un pārliecinājusies, ka te ienākušas ļoti strādīgas ģimenes un tikpat strādīgi bērni. Arī mūsu skolēni savā laikā darīja ļoti daudz ko un sasniedza augstus rezultātus, – stāstīja pedagoģe un atgādināja, ka nākamgad skoliņa svinēs 165. gadadienu, kopš Pociema muižas īpašnieks atvēlēja savu Pīlāgu māju skolas vajadzībām.  Latviešu valodas un literatūras skolotāja Vija Granta, kura Pociema skolā nostrādāja 16 gadu, bet pēc tam kļuva par rīdzinieci, no šī laika atceras entuziasmu darbā un sajūtu, ka viss tiek darīts ar sirdi. 

Svētku koncertā salidojuma dalībniekus priecēja Vislatvijas Limbažu jaunie un arī pieredzējušie mākslinieki, izpildot dažādus skaņdarbus, arī runājot novadnieka Friča Bārdas, kura vārdu nesa pamatskola, dzejoļus. Pasākumu vadīja biedrības pārstāvis Andrejs Miķelsons. Trīs noslēguma dziesmas (Dzīvīte, dzīvīte ar F. Bārdas vārdiem, Vālodzīte un Mūsu mīlestība) mākslinieki izpildīja kopā ar auditoriju. 

Sarīkojuma svinīgās daļas noslēgumā sanākušos uzrunāja biedrības Vislatvijas Limbaži valdes pārstāvis Modris Ripītis. Viņš pastāstīja par biedrību un dalījās tās iecerēs par kādreizējo skolu un tās apkārtni. Ideju tiešām daudz, tādēļ biedrība ir priecīga par atbalstu. Arī nākamgad, kad skolas nams svinēs 165. gadadienu, būs Pociema skolas absolventu, pedagogu un darbinieku salidojums, uz ko biedrība gatavojas aicināt laikus, lai var atbraukt dalībnieki arī no tālākām vietām.  

Vairāk attēlu no Pociema skolas salidojuma – Ausekļa mājaslapā, sadaļā Galerijas. 

Līgas LIEPIŅAS teksts un foto