Ciemos pie Liepupes mazpulcēniem – no «Rītdienas sējēja» līdz «Asniņam» (ziņa/aktualitāte)

Liepupes pamatskolas absolvents, nu jau Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikuma pirmkursnieks Haralds Krastiņš pie paša darinātās divstāvu trušu mītnes. Rokās puisim šovasar saņemtais Latvijas Mazpulka apbalvojums Augsim Latvijai!

Augusta izskaņā kopā ar Liepupes pamatskolas mazpulka vadītāju Baibu Mantiņu – kā katru vasaru – devāmies ciemos pie viņas audzēkņiem lūkot, kā skolēniem brīvlaikā veicies ar projektu īstenošanu, kas izaudzis un kā veikums aprakstīts, nobildēts un izvērtēts. Pie visiem gan todien paviesoties nepaguvām. 

Jau ierasti pirmā pieturvieta ir Liepupes pagasta Kušķu mājas, kur mūs sagaida Haralds Krastiņš ar savu māmiņu Inesi. Savulaik turp devāmies pie vecākā brāļa Arņa, kura pirmie trušu audzēšanas projekti gadu gaitā kļuvuši par visas ģimenes biznesu. Savukārt darbošanos mazpulkā no brāļa pārņēma Haralds, kurš sāka kā žiperīgs pirmklasnieks. Šovasar viņš pabeidza 9. klasi Liepupes skolā un iestājās Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikumā Cēsīs, lai kļūtu par mēbeļu galdnieku. Izlaidumā saņēma Latvijas Mazpulka augstāko apbalvojumu Augsim Latvijai! – goda rak­stu un sudraba karotīti. Tagad viņš izvirzīts nominācijai Rītdienas sējējs prestižajā konkursā Sējējs, un 20. augustā Kušķus apmeklēja konkursa komisija. Aprunājās par Haralda deviņu gadu veikumu mazpulkā, papriecājās par viņa šobrīd aprūpētajiem trušiem – Beļģu milžiem jeb flandriem, novērtēja zēna darināto divstāvu trušu māju. Tā bijusi mammas ideja, bet Haraldam nācies palauzīt galvu, kā to īstenot. Tuvojoties ziemai, būri vēl vajadzēs siltināt. Raksturojot savu audzēkni, B. Mantiņa teic – viņš nav runātājs, bet čakls darītājs. Pats Haralds, lūgts novērtēt, vai bijis vērts darboties mazpulkā, īsi atbild: – Noteikti. Motivēja vecākā brāļa piemērs, arī Arnis savulaik saņēma Augsim Latvijai! apbalvojumu un veicināšanas balvu Sējējā. Tagad Haraldam jāgaida komisijas vērtējums, vēl oktobrī priekšā Vidzemes mazpulku forums, un tad mazpulcēna laiks būs noslēdzies. Māmiņa Inese gan nosmej, ka ciemos varēsim braukt arī turpmāk, apraudzīt, kas jauns ģimenes trušu ganāmpulkā.

Trešklasnieces Martas Esteres Ķēberes aprūpē ir desmit cāļu

Pie trešklasnieces Martas Esteres Ķēberes Ābeļkalnos ierodamies pirmoreiz, jo meitenīte īsteno savu pirmo projektu – rūpējas par cāļiem. Ideju par putniem ieteikusi vecmāmiņa Ilze, kura ir pārliecināta, ka šāda praktiska darbošanās bērniem nepieciešama. Pati mazā putnkope gatava stāstīt, ka tibas ēd speciālo barību, bet vēl kārumniecēm ļoti garšo gurķi, kabači, bumbieri un āboli. Mums atbraucot, Ābeļkalnos gan lielākie satraukumi ir par Bernes ganu suņu kucīti Lanu, kuru nācies vest uz klīniku, lai pasaulē nāktu viņas mazulītis. Jaundzimušais gluži žiperīgs guļ ietīts sedziņā un tiek ik pēc pāris stundām barots no pudelītes, savukārt Lanai jādzer zāles un jāgatavojas nākamajām vizītēm pie ārsta. Tagad īpašs diennakts dežūrgrafiks gan Martas Esteres mammai Evitai, gan vecākajai māsai Katrīnai, arī pati trešklasniece gatava darīt visu, kas vajadzīgs. Mājnieki spriež, ka, iespējams, aug nākamā veterinārārste, jo meitenei tiešām patīk kopt dzīvniekus, jūtama interese.

Ceturt­klasnieks Gustavs Roze ar savu lolojumu – trusi Pēterīti

Kroga Pernigele sētā atkal – tāpat kā pērn – tiekamies ar jauno saimnieku, ceturtklasnieku Gustavu Rozi un viņa māmiņu Evitu. Sarunā ar jaunekli uzreiz jaušams – tehnisks cilvēks ar uzņēmēja domāšanu, gatavs stāstīt par lauku kultivēšanu un aršanu, kulšanu ar kombainu. Mamma gan nosmej, ka dēls pētersīļiem nepieciešamo gabaliņu būtu varējis uzrakt ar lāpstu, nevis gaidīt, kad saremontēs lielo traktoru. Zēna pirmie projekti mazpulkā pērn bija sojas audzēšana un rūpes par trušiem – Pienenīti un Pēterīti. Abi kalifornieši šogad tikuši pie ģimenes pieauguma, tomēr sanācis tā, ka Pienenīte pati savus mazuļus nevarēja aprūpēt, tāpēc viņi aizvesti pie audžumammas uz Kušķu mājām. Savukārt Gustavs, pētot savus kārtīgos ierakstus mazpulcēna dienasgrāmatā par trušiem, to svaru un vecumu, tagad prātīgi spriež, diezin vai pareizāk būtu gādāt Pēterītim jaunu dzīvesbiedri, bet varbūt audzēt kādu no mazuļiem un vēlāk tam nopirkt draugu vai draudzeni. Bet varbūt rūpes par trušiem nodot māsai, pirmklasniecei Laurai, bet pašam ķerties pie kāda tehniskāka projekta? Nopietna izvēle priekšā.

Zaļmežu ģimenē mazpulkā darbojas visi bērni: Keitija (no kreisās), Ītans un Melānija. Un šai organizācijai piederīgs var justies arī kucēns Oslo, jo tieši par viņa aprūpēšanu Keitija īsteno projektu

Zaļmežu mājās ciemojāmies arī pērn un aizpērn. Mūs sagaida piektklasnieks Ītans Zaļmežs ar savām jaunākajām māsām – ceturtklasnieci Keitiju un piecgadīgo Melāniju. Apkārt līksmi riedams lēkā astoņus mēnešus vecais suņuks Oslo. Viņa piedalīšanās sarunā nebūt nav nejauša, jo Oslo ir Keitijas īstenotā projekta… galvenais varonis. Meitene rūpējas par sunīti un arī pieraksta visu, kas tiek darīts, kā mīlulis aug. Keitija ir mazpulcēns ar pieredzi – šis ir trešais projekts. Meitene gatava rādīt, kā paplašinājusies pirmajā gadā veidotā dobe ar mēnešzemenēm, cik braši kuplo sojas pupiņas, ko pērn izmēģināja sākt audzēt. Keitija palepojas ar vēl vienu savu dobi, kur aug zirņi un pupas, tomāti un viņas iemīļotā piparmētra. Arī Ītans īsteno jau trešo projektu. Šoreiz audzē četru veidu papriku – gan siltumnīcā, gan ārā. Raža laba, pavasarī vienu stādu gan apēdis Oslo, nākot palīgā stādījumus aprušināt. B. Mantiņa mudina jauno dārzkopi salīdzināt, kur raža labāka – siltumnīcā vai laukā. Vēl Ītanam ir paša audzēti tomāti, ķirbji un kartupeļi. Savu dobīti gatava rādīt arī mazā Melānija. Re, skābenes, gurķis, paprika, tomātiņš, pat arbūzs un puķes – samtene, leduspuķe un limonijas. B. Mantiņa priecājas, ka pirmoreiz Liepupes skolā tiek īstenots mazpulka Asniņa projekts, kas paredzēts bērndārzniekiem. Savas bērnu trijotnes veikumu ar labestīgu smaidu vēro tētis, gan piebilstot, ka vairāk ar viņiem dārzā kopā darbojas māmiņa Elīna. Pērn Vidzemes mazpulku forumā Zaļmežu ģimene par aktīvo atbalstu bērniem saņēma ābelītes stādu. Tagad tā braši kuplo dārzā!

Astotklasniece Elija Bondarāne rāda savu radošo darbu – neparastus apavus, kas tapuši no korķiem, auduma, kartona, metāla un polimērlīmes

Uz Šabraku mājām netālu no jūras braucam pirmoreiz. Astotklasniece Elija Bondarāne gatava rādīt gan savu darinājumu radošo darbu projektā Stila glābēji: no meža līdz modei, gan pastāstīt par trim dienām, ko kopā ar klasesbiedrenēm Elizabeti un Nikolu šovasar pavadīja Alūksnē seminārā Uzdrīksties iesaistīties. Turp meitenes aizveda Elijas māmiņa Sandra. Kad Liep­upes mazpulka vadītāja viņai pateicas, Sandra atbild, ka tikai priecājas, ja var izlīdzēt un meitai ar draudzenēm tiek piedzīvojumi, radošas nodarbes, jauna pieredze. Pati Elija par Alūksnē pieredzēto un dažādajām aktivitātēm ir neviltotā sajūsmā. Tāpat kā par mākslas skolas plenēru Kuldīgā un nometni Gaujienā. – Man ļoti patīk dažādas nometnes un semināri, jo tā vienmēr ir iespēja iepazīt jaunus cilvēkus, iegūt draugus. Ļoti ceru, ka arī šajā mācību gadā un nākamvasar atkal būs kaut kas līdzīgs, kur varētu doties, – viņa spriež. Par mazpulku semināru Alūksnē, kur visi arī mācījās, kā organizēt dažādus pasākumus, Elija veidoja video, jautājot vienaudžiem par ieguvumiem un cenšoties radīt priekšstatu par norisēm saietā. Kopā ar Eliju noskatāmies gatavo sižetu, savukārt radošais darbiņš, kas tapis projektā Stila glābēji: no meža līdz modei, viņai ir… kājās – kurpes, kas darinātas no auduma, kartona, korķiem un metāla, izmantojot arī polimērlīmi. Tagad ir doma – varbūt apavus papildināt vēl ar kādu aksesuāru, teiksim, cepuri.

Liepupes mazpulka vadītāja Baiba Mantiņa pārliecinās, kā savus darbus dienasgrāmatā fiksējis piektklasnieks Kristofers Čakste

Dienu noslēdzam, iegriežoties pie piektklasnieka Kristofera Čakstes mājās Liep­upes ciematiņa Līvānu ielā. Zēns šovasar ķēries pie sava pirmā projekta – audzējis zirņus. Nu jau raža novākta – daļa ar gardu muti notiesāta, daļa noglabāta sēklai nākamajam pavasarim, darītais cītīgi aprakstīts dienasgrāmatā. Zēna māmiņa Inese vedina dēlu pastāstīt arī par kuplo pupas ceru, kas vēl aug zirņu vagas galā. Tas bijis eksperiments skolā dabaszinību stundā – audzējuši stādus podiņā. Maijā, beidzoties mācību laikam, augu atnesis mājās. Žēl laukā mest. Nolēmis vienīgo pupu, kas pākstī aizmetusies, iebakstīt zemē. Visa ģimene ar interesi sekojusi, kas sanāks. Sanāca, pupa braši kāpusi debesīs. Un tagad jāvāc itin pamatīga raža. 

Var sacīt, ka līdztekus tam, ko mazpulcēni izaudzē vagās un dobēs vai būrīšos, kādus pētījumus veic vai mākslas darbus veido, lielākais ieguvums ir apjausma par atbildību. Trusim vai cālim nevar nedēļu nedot ēst un neieliet trauciņā ūdeni, bet pēc tam pateikt – atvaino, aizmirsu! Ieguvums ir arī prieks par paša paveikto un darbošanās kopā ar ģimeni.

Lailas PAEGLES teksts un foto