Bīriņos bija labākie skolotāji, disciplīna un īstas mācības (ziņa/aktualitāte)

Absolventi pie Bīriņu pamatskolas ēkas

Bīriņu pamatskolā – vietā, kur kād­-reiz valdīja zinātkāru bērnu čalas, – sestdien, 7. septembrī, absolventu salidojumā atzīmēja arī skolas 135. gadskārtu. Uz tikšanos ieradās aptuveni 150 cilvēku, lai atcerētos, kā viņi deldēja solus, uzcītīgi pildīja skolotāju uzdevumus un gluži vienkārši pavadīja laimīgu bērnību. Vārds salidojums pasākumu raksturoja ļoti labi. Proti, no ligzdas izlidojušie putnēni varēja uz brīdi atgriezties, lai saprastu, ka savulaik skolā pavadītie, iespējams, bija dzīves skaistākie gadi – bez pieaugušo problēmām un iztikas pelnīšanas.

Sestdien pie skolas bija kavēšanās atmiņās, nostalģiskas pārdomas un ilgi nesatikto priecīgas sarunas. Uzrunātais absolvents Āris Rozītis kādreizējā klasesbiedra Daiļa Ekmaņa klātbūtnē atsauca atmiņā skolas laikus Bīriņos, kad Āra māte bija skolotāja. – Tas no vienas puses bija uhh…, bet no otras bija labi. Atnāku mājās, mamma aiziet uz kūti, es paņemu burtnīcu no kaudzītes un kontroldarbu varu pārrakstīt. Tomēr kļūdas bija vienādas, – savu pieredzi atklāja Ā. Rozītis. Pēc Bīriņu pamatskolas viņš turpinājis mācības Limbažu 1. vidusskolā jeb Gaismas pilī, kas tā iesaukta spilgti apgaismoto logu dēļ.

Absolvents un netālu esošā biznesa īpašnieks Andris Ansis Špats piereģistrējās pie galdiņa, pie sevis norūcot: – 80 nav šķērslis. Te mācījos ne tikai es, bet arī manas trīs māsas, sieva un dēls. Vaicāts, kāda bija atmosfēra un mācību kvalitāte, viņš atbildēja, ka sekmes bijušas labas. – Visa mūsu klase bijām visnotaļ sekmīgi, divām meitenēm bija grūtāka galva, bet pārējie beidzām tīri labi. Atzīmes gan neatceros, – stāstīja A. A. Špats. Viņš sācis mācīties Bīriņu pamatskolā, kad ģimene pārcēlusies uz Bīriņiem no Viļķenes. – Varēju atnākt uz skolu kājām, taču atpakaļceļš bija ilgs, gāju lielos līkumos, – viņš sacīja.

A. A. Špata dzīvesbiedre Lauma skolas gadus raksturoja īsi: – Gāja forši. Izrādās, ka viņa no 1. līdz 8. klasei dzīvojusi 100 m tālāk esošajā internātā (inčukā), ko arī labprāt izrādīja. Patlaban ēkā izvietojies Špatu ģimenes dzērveņu uzņēmums. – Mēs bijām no Eikažiem, sešarpus kilometrus no Bīriņiem. Bija izdevīgāk palikt un izbaudīt skolu ne tikai dienā, bet arī naktī. Sestdienās gājām uz mājām pēc stundām, – stāstīja Lauma. Internāta jautājums īpaši aktuāls bijis pabažniekiem, jo viņus tolaik neviens ar autobusu uz mācību iestādi neveda. Tad kādā brīdī Pabaži atvēra savu vidusskolu un turienes skolēnu pieplūdums Bīriņiem gājis mazumā. Tad internātā sākuši dominēt eikažnieki. 

Kā tika organizēta dzīve un sadzīve internātā? Latviešiem svarīga ir ēšana, tāpēc uzzinu, ka baroja patiešām izcili – pasniegtas brokastis, pusdienas, launags un vakariņas. Skolā tolaik bija 100 skolēnu, ēdienreizes notikušas divās kārtās, jo ēdamzāle vienā reizē visus nevarēja ietilpināt. – Mūs modināja septiņos, tad bija rīta rosme, pusastoņos brokastis. Pulksten astoņos bija jābūt skolā, lai atkārtotu mācības, deviņos stundas. Pēc stundām atpakaļ uz internātu, trijos pēcpusdienā launags. Vajadzēja skolotāja atļauju, lai aizietu uz veikalu. Pulksten 16.30 visi bijām atpakaļ un trīs stundas pildījām mājasdarbus, – kārtību atcerējās L. Špate. Uz jautājumu par izglītības kvalitāti viņa atbildēja: – Tā nebija atsēdēšana, tā bija mācīšanās, viss tika atprasīts. Tie, kuri mācījās labi, arī tika iesaistīti procesā: bija jāmāca pirmklasnieki lasīt. Internātā vajadzēja arī strādāt – krāmēt malku, novākt lapas u.c.

Īsā ekskursijā pa bijušo internāta ēku uzzinu, kur bija ēdamzāle, trauku mazgātava, mazo meiteņu (pirmās trīs klases) istaba un lielo meiteņu istaba. Pa ceļam ir oriģinālākais skurstenis no redzētajiem – divi skursteņi no divām krāsnīm augšpusē saiet vienā (tādi ēkā ir divi).

– Te gāja ņigu ņegu. Ēku Bīriņu barons cēla kā nabagmāju, – atklāja L. Špate. Skolu gan celta kā izglītības iestāde. Tā tapa no Bīriņos darinātiem ķieģeļiem, algu celtniekiem maksāja barons, bet materiālus pieveda vietējie iedzīvotāji, jo bija ieinteresēti, lai tuvumā būtu skola. – Barons domāja par saviem ļaužiem, bet mūsu vadība – tagad ko? Neko! – politisko situāciju brīvdomīgi raksturoja L. Špate. 

Uzrunātie skolas beidzēji Mārtiņš Tilaks un Kārlis Brāmanis sapriecājās, ka tiks avīzē, ar skubu nofotografējās un atzina, ka šeit bijuši labākie pedagogi, kādi vien var būt. – Visi bija vietējie – gan pedagogi, gan skolēni. Skolotāji bija, piemēram, drauga mamma, arī paša mamma. Ja neatnācu uz skolu, man atbrauca pakaļ, – teica M. Tilaks.

Sarunās ar absolventiem noskaidroju, ka skolā valdījusi stingra disciplīna. – Bija jautri (šķiet, tagad to dēvē par labbūtību – E.I.), labs ēdiens. Bija disciplīna, kaktā esmu bieži stāvējis, vecie skolotāji lika. Divas dienas pastāvēju, kad vajadzēja mācīties lasīt, tad padomāju. Tagad pat aizrādīt nedrīkst, – izglītības sistēmu atšķirības vērtēja absolvents Aivars Voldiņš. Viņa dzīvesbiedre Rudīte, blakus stāvot, apstiprinoši māja ar galvu. 

Skola bijusi arī liktenīga – tā Jānis Martinovs un Kristīne Martinova sākuši mācības kopā pirmajā klasītē un pēc skolas apprecējušies. Kuplās Martinovu ģimenes loceklis Jānis atzīmēja, ka skolā mācījušās viņa ģimenes četras paaudzes. Uz jautājumu, vai toreiz izglītība bija labāka, visi teica skaļu JĀ!. Kristīne piebilda, ka rokraksti bija glītāki, jo lika rakstīt, tagad viss notiekot datorā... – Citi laiki bija, cita situācija, – secināja Jānis.

To, ka mācības notikušas ģimeniskā atmosfērā un visi bijuši savējie, apstiprināja arī 1997. gada absolvente Agnese Zālamane. Viņas māte Silvija bija skolotāja. Vai pedagogu bērniem ir grūtāk mācīties? – Tu jau nedrīksti nolaist to latiņu, – skanēja atbildē. 1997. gadā skolā bija aptuveni simts skolēnu, Agneses klasītē gan tikai seši.

Šādās un līdzīgās draugu, skolasbiedru sarunās noritēja salidojums. Pasākuma gaitā bija dzirdams arī orķestris, dejotāju un dziedātāju priekšnesumi, pusoficiālas rīkotāju uzrunas, dalīšanās ar atmiņām, uzņemts kopīgais foto. Kā jau pienākas, sekoja ballīte un dejas līdz rītam. Klātbūtni kuplināja skolotāji, kā arī skolas direktori Mārīte Šmugā, Jānis Ķirsis un Anna Mūrniece. Vecākā uz salidojumu atnākusī pedagoģe bija mūzikas, deju un sporta skolotāja Ilga Bikovska (92).

Edmunds IMŠA
Jāņa JAGUBKOVA foto

                                                                                                                                               

Bīriņu pamatskola atvērta 1889. gadā. Tā darbojās 117 gadu, pārdzīvoja karus un okupācijas. Vidrižu pagasta padome Bīriņu pamatskolu skolēnu trūkuma dēļ nolēma slēgt 2006. gada 26. maijā. Lēmumu septiņi deputāti padomes priekšsēdētāja Ziedoņa Rubeža vadībā pieņēma vienbalsīgi, darbs direktorei un skolotājiem tika uzteikts. Togad skolā notika arī pēdējais izlaidums, un absolvents Mārtiņš Vītols pēdējo reizi nolaida skolas karogu.