Demokrātijas atslēga – pilsoniskā līdzdalība
30.08.2024.Ar sirsnīgiem atmiņu stāstiem nosvinēta Liepupes vecās skolas 95. gadskārta (ziņa/aktualitāte)
Atmiņās par piedzīvoto dalījās un laba vēlējumus izteica Liepupes vecās skolas skolotājas. No kreisās – Gunta Kuģeniece, Anita Saulīte, Elga Jenerte, Marija Šakele un Velta Ločmele
Sestdien Liepupes pagasta Birzgaiļos pie bagātīga svētku galda satikās Liepupes vecās skolas pedagogi un absolventi, lai atzīmētu tās 95. gadadienu. Viņi kavējās atmiņās par skolu, kurā zvans neskan jau gandrīz 45 gadus. Tomēr ēku joprojām piepilda siltums, jo tā kļuvusi par daudzdzīvokļu namu, ko tās iedzīvotāji mīļo un lolo.
Svētkos satikās vietējie, kuri Liepupes pagastā mājo joprojām, bet netrūka arī viesu no tuvākām un tālākām vietām. Sanākušie priecājās par sen neredzētajiem, kuri 24. augustu bija atzīmējuši savos kalendāros un ieradās godināt savu skolu. Izskanēja arī Līgas Priedes komponētā Liepupes himna, kas kļuvusi par ierastu pagasta pasākumu daļu.
Ideja par Liepupes vecās skolas salidojuma rīkošanu radusies tās ilggadējai mācību pārzinei Marijai Šakelei. – Skola ir tā vieta, kur zvans ved cauri mūžībai un aicina uz tikšanos paaudžu paaudzēs. Zvans mūs sapulcināja arī šodien. Šķiet, pavisam nesen bija iepriekšējais salidojums. Tomēr ar vēja spārniem aizskrējuši pieci gadi. Sākotnēji domāju, ka, iespējams, nevajag rīkot šo salidojumu, jo visi vēl atceras iepriekšējo. Bet es, būdama nemiera gars, uzņēmos ievirzītāja amatu. Tikai sākumā, kamēr viss iešūpojas un notiek, kā vajadzētu, – viņa pasmēja. Marijas kundze iesaistījusi arī Liepupes bibliotēkas vadītāju Sarmīti Zvīni, kura bija parūpējusies par sirdi sildošu un muzikālu svētku programmu. – Prieks, ka esam sapulcējušies tik kuplā skaitā un tiekamies ar klasesbiedriem, skolasbiedriem un pedagogiem. Mūsu pirmā skola ir kā 95 gadus balta ābele, kas izaudzējusi lielus un mazus, sārtus un baltus, staltus un mazliet sūrus ābolus, kas aizripojuši savās dzīvēs. Visiem mums izaugt ir palīdzējuši skolotāji… Šodien, pateicoties tās iedzīvotājiem, skola stāv stalta un balta. Tās apkārtne kļuvusi krāšņa un ziedoša. Cik bieži izteikti vārdi “mana skola”! Tur aizritējuši bērnības un pusaudžu gadi, radās pirmās draudzības un pienākumu apziņa. Skolotāji mūs sagaidīja ar dzirkstošām acīm un smaidu uz lūpām. Ikviena mūsu mūža daļa ir skolotāji, kuri prata pamācīt, paslavēt, arī norāt, ja tas bija pelnīti, – klātesošos uzrunāja S. Zvīne. Pēcāk Liepupes vecās skolas audzēknis Rūdolfs Janvārs skolotājiem dāvināja ziedus.
M. Šakele sanākušajiem vēlēja interesantu atkalsatikšanos un rosināja sarunāties par bijušo un esošo. Viņa atgādināja, ka pie sarunām pieder arī dziesmas un dejas. – Lai šis vakars paliek atmiņā līdz simtgadei! – viņa vēlēja. Un tiešām – klātesošos priecēja akordeona un sintezatora pavadījums un skolas absolventa Arvīda Zemiķa mazmeitu – dvīņumāsu Elīzas un Esteres – balsis.
Gunta Kuģeniece, kura mācījās šajā skolā un vēlāk paguva iejusties skolotājas lomā kā pionieru vadītāja, sudrabotā svečturī aizdedza piecas sveces. Tas darīts arī iepriekšējā salidojumā, kad skola svinēja 90. gadskārtu. Par svarīgo pienākumu – sveču aizdegšanu – G. Kuģeniece gan uzzinājusi vien dažas stundas pirms pasākuma, tāpēc ļoti satraukusies, vai viss izdosies godam. Bet uztraukumam nebija pamata. Izdevies labi un gandarījums par iespēju to darīt bija liels. Viņa skolu atceras ļoti pozitīvi, ar tam laikam piemītošo nopietno skatu uz dzīvi. Pirmā skolas izlaiduma dalībnieks un skolotājs Imants Šteinbergs, kuram šogad apritēja tikpat gadu, cik skolai, sveču aizdegšanas laikā aicināja klātesošos piecelties kājās. – Pirmā svece lai tiek iedegta par Latvijas tautu, otrā – Latvijas zemi, trešā – kritušajiem varoņiem, ceturtā – brīvu Latviju un piektā, lai visi labie gari stāv klāt ukraiņiem. Paldies, ka esam šeit satikušies! – viņš uzrunāja sanākušos.
Absolvente Inese Puisāne tieši vecās skolas 95. jubilejai sarakstījusi dzejoli, kas, iespējams, varētu kļūt par skolas himnu, kad tekstu papildinās melodija. – Paldies skolotāj, ka zināšanas sniedzi man. Tavi labie vārdi manā sirdī skan. Skola mīlētā, mūsu jaunība, – lasīja I. Puisāne. Un S. Zvīne vēlēja, lai piepildās ideja par himnas melodijas izveidi. Tad, tiekoties simtgades svinībās, to varētu izdziedāt!
Vīru kvintets – Arvīds Zemiķis (no kreisās), Imants Šteinbergs, Jānis Brīniņš, Valdis Andersons un Vaclavs Koncevičs – izpildīja sirdi sildošas un zināmas melodijas
Vakara gaitā izskanēja savulaik Ojāra Grīnberga un Noras Bumbieres dziedātais Veltījums skolai. Pēcāk to izdziedāja vīru kvintets – I. Šteinbergs, Valdis Andersons (viņš bija pieaicināts kā svētku viesis), Jānis Brīniņš, Vaclavs Koncevičs un Arvīds Zemiķis no absolventu rindām, kurš noorganizēja muzikālo apvienību. (Sākotnēji bija plānots uzstāties vīru kvartetam, bet pēdējā brīdī uz salidojumu no Valmieras saposies arī Vaclavs.) Tovakar sadziedājās visi. Arī pedagoģe Velta Ločmele, kura savulaik kā skolotāja sāka strādāt 19 gadu vecumā, aicināja nodoties mūzikai. – Un nostrādāju piecdesmit skaistus gadus pēc kārtas. Vecāki gan vēlējās, lai mācos medicīnu, bet nemaz nenožēloju, ka ar tēvu bijām aizbraukuši uz Gulbeni un nokavējām autobusu. Tā sāku mācības pedagoģijas virzienā, – atceras V. Ločmele. Viņa pateicās kolēģei Marijai, kura palīdzējusi ar zināšanām un atbalstu. – Skolas gadi devuši ļoti daudz. Tos atceros ar sajūsmu, – viņa apliecināja. Anita Saulīte, kura Liepupes vecajā skolā par skolotāju strādāja vien divus gadus, nebaidījās atzīt, ka ne visus skolēnus pazīst, tāpēc aicināja iepazīties atkārtoti. Pedagogi un muzikālie vīri par piemiņu no pasākuma saņēma piezīmju grāmatiņu ar skolas ēkas foto. Tāpat sanākušie aplūkoja fotogrāfijas no salidojuma, kas rīkots pirms pieciem gadiem – Liepupes vecās skolas 90. gadadienā. Atliek vien gaidīt simtgades svētkus, lai atskatītos uz šoreiz piedzīvoto.
Fanijas ROMEIKO teksts un foto