350 km ar velosipēdu, lai satiktu māsu (ziņa/aktualitāte)

Satikšanās brīdis ar māsu Kintiju pēc nobrauktiem 350 km bija īpaši saviļņojošs

Jānis VIEGZDIŅŠ bērnību pavadīja Svētciemā. Puika mācību gaitas uzsāka Lāņu pamatskolā. – Tur skolojos vien gadu, jo skolu pārcēla uz Svētciemu, kur mācījos divus gadus. 4. klasi sāku Salacgrīvas vidusskolā, – pastāstīja Jānis, kurš veiksmīgi tur absolvējis pamatskolu. Pēcāk izglītības ceļš aizveda uz Cēsu pusi – tur apgūta informācijas tehnoloģiju nozare, kurā sarunbiedrs darbojas ­joprojām. Atmiņas par bērnības un jaunības mājām ir jaukas. – Šajā mazajā ciematā piedzīvoju tik daudz! Joprojām atceros savu pirmo braucienu ar BMX velosipēdu mājas pagalmā. Nu Svētciemā iegriežos retāk, vairāk braucot cauri, kad dodos pie vecmammas Ainažos vai draugiem Salacgrīvā. Tomēr vieta joprojām ir tuva manai sirdij, – teic sarunbiedrs. Cik siltas atmiņas Jānim ir par vietu, tikpat par cilvēkiem, ar kuriem kopā tur pavadīts laiks. Ģimene labprāt vasarās devās uz pludmali. Kamēr vecāki laiskojās un sauļojās jūrmalas smiltīs, tikmēr Jānis ar māsu Kintiju baudīja ūdens priekus. – Ar draugiem svinējām Līgo svētkus, Pasaules čempionātu hokejā garāžā, ko nosaucām par «Burkāniņu». Neatceros, kā radās nosaukums, bet tā bija piemājas garāža ar dārzu, kur satikāmies pasākumos. Patīkamas bija arī ziemas, kad varēja slidot uz Svētupītes ledus. Dzīves apstākļi Jāni aizveda uz Rīgu, bet māsu uz Norvēģiju, kur pēcāk devās arī mamma Anda ar vīru Ruslanu. – Tad māsa iepazinās ar savu vīru, kurš ir no Lietuvas, tādēļ šobrīd dzīvo tur. Esam internacionāli, bet cenšamies pāris reižu gadā satikties, pamainīt valstis, kur rīkojam saietus, – pasmej sarunbiedrs.

Šovasar Jāni piemeklēja interesanta ideja – doties velobraucienā pie māsas uz Lietuvu. – Man ar sievu Alīnu patīk mesties šāda veida izaicinājumos. Pirms pāris gadiem radās ideja ar velosipēdu aizbraukt no Rīgas uz Svētciemu, ceļu mērojot gar jūras krastu, lai būtu interesantāk. Jānis neslēpj, ka brauciens bija izaicinošs, tomēr dienā izdevies nobraukt aptuveni 110 km ar ikdienišķiem velosipēdiem. – Sievai vispār bija pilsētas velosipēds ar trīs ātrumiem. Pēc tam nobraukti vēl 30 km, lai apciemotu sievas vecākus Lauvās. Tā velobraucieni kļuva par ikgadēju tradīciju. – Braucam pa zaļajiem dzelzceļiem vai apkārt kādam ezeram.

Domājot par iespējamajiem maršrutiem un galamērķiem, jau pāris gadu Jānis pie sevis klusībā prātoja, ka noteikti jāaizbrauc arī ciemos pie māsas uz Lietuvu. Sarunbiedrs pavasarī veica dažus testa braucienus, līdz saprata, ka ir labā formā, lai sasniegtu mērķi. Sieva gan šai avantūrai nepiekrita. Ikdienā Jānis ar velosipēdu nepārvietojas bieži, bet vismaz reizi nedēļā sasparojas treniņam. Siltajā sezonā uz pasākumiem, kas norisinās turpat Rīgā, viņš dodas ar velosipēdu. 

Jāņa maršruts bija 350 km, kas veda no Rīgas līdz Lietuvas galvaspilsētai Viļņai samērā netālajām Rūdišķēm (Rūdiškės), kur mājo viņa māsa. – Centos izvairīties no lielām automaģistrālēm, – piebilda sarunbiedrs. Ceļu no Rīgas viņš sāka ceturtdien, 22. augustā, izbraucot no mājām plkst. 7. Galamērķis tika sasniegts jau nākamās dienas vakarā, plkst. 21. Pa ceļam Jānis nakšņoja Anīkščos, kas atrodas aptuveni 150 km no galamērķa. Neskaitot atpūtas, uz velosipēda pavadīts 19 stundu. 

Vissarežģītāk bija izplānot maršrutu, noskaidrot, cik daudz un pa kādiem ceļiem labāk braukt. Tam noderēja aplikācija Kamoot. – Tomēr brauciena laikā secināju, ka plānošanai vajadzēja veltīt vairāk laika, ņemot vērā, ka to pabeidzu vien divas dienas pirms izbraukšanas. Ne tikai pa ceļam, bet vēl pat nepametot mājas, nācās sastapties ar pirmo pārbaudījumu. No rīta spēcīgi lija, līdz ar to atliku braucienu stundu vēlāk ar cerību, ka laik­apstākļi uzlabosies. Tā arī notika, – pastāstīja Jānis, kurš ir īpaši pateicīgs draugam Raimondam. Viņš pirmajos 80 km līdz Skaistkalnes robežpunktam bija viņa līdzbraucējs. Divatā braukt esot daudz vieglāk. Pa ceļam sanācis maldīties un nonākt uz neplānotiem zemes ceļiem 10–15 km garumā. Īsts pārbaudījums braucēju sagaidīja pirmās dienas izskaņā. – Aiz muguras bija 180 km, kad manis paša plānotais ceļš uzveda uz meža takas. Nopratu, ka tā varētu būt kāda no Anīkšču dabas takām. Tā šķita, arī veidojot maršrutu. Segums kļuva arvien smilšaināks, posms – arvien neizbraucamāks. Tur piedzīvoju arī vienīgo kritienu braucienā – smiltis bija spēcīgākas par braucamrīku. Ceļoties augšā, izdzirdēju un uzreiz arī pamanīju, ka manā virzienā riedams skrien paliels suns. Metos bēgt pa to pašu smilšaino ceļu uz priekšu. Turpināja krēslot, bet sanāca brist arvien dziļāk mežā, pa stigu, kur sagāzušies koki. Beigās velosipēds bija vairāk jācilā pāri priedēm, nekā ar to varēju pabraukt. Tad gan dūša saskrēja papēžos. Bet zināju, ka atpakaļ iet nevaru, jo tur gaida suns, tāpēc nācās vien saņemties un meklēt izeju no biezokņa. Laimīgā kārtā, pārvarot vēl pāris šķēršļu, tiku uz labāka zemes ceļa un tālāk arī prom no meža. Tiesa, veikali jau bija ciet, bet labi, ka vēl strādāja kāds krogs, kur varēja kārtīgi iestiprināties pēc garās dienas, – piedzīvotajā dalās Jānis. Nebija viegli arī brauciena vidū atrast naktsmītni. – Tas mainīja manu sākotnējo plānu – katrā no dienām nobraukt vienādu attālumu. Treniņos izbraucu vairākus 60 un vairāk kilometru braucienus un vienu 120 km braucienu jeb ģenerālmēģinājumu, pēc kura jutos ļoti labi. Tā man bija zaļā gaisma, ka esmu gatavs īstenot savu ieceri, – pastāstīja Jānis, kurš veica arī padziļinātu izpēti, ko labāk ēst brauciena laikā un pēc tā, kā ātrāk atgūt spēkus. Ekipējums Jānim bija saglabājies no iepriekšējiem braucieniem, bet īpaši šai norisei iegādātas trīs velosipēda rāmja somas. – Zināju, ka nevēlēšos braukt ar mugursomu plecos. Pa ceļam nav izdevies apskatīt daudz, jo šis nebija kultūras, bet izturības brauciens.

Nākamā diena izrādījās vēl grūtāka, lai gan veicamais attālums bija mazāks. Ceļš pārsvarā bija ar nelielu kāpumu un pretvēju. – Lielu dopinga devu sajutu pašās beigās, kad 20 km no galapunkta mani ceļmalā atbalstīja māsas vīra Romasa māsīca Daiva ar saviem draugiem. Pirms Rūdišķēm pēdējos kilometros man pievienojās un ceļojumu palīdzēja pievarēt krustdēls Tomass. Galapunktā Jāni sagaidīja uguņošana, par ko parūpējās sieva Alīna un meita Enija. Māsa ar vīru un bērniem Tomasu, Keitu Rebeku un Domasu par godu šim pasākumam bija saorganizējuši kausu. Mamma ar vīru no Norvēģijas juta līdzi un Jāni atbalstīja visa ceļa garumā, tāpat viņi parūpējās, lai finišā gaidītu torte. – Neko no šī nebiju gaidījis, līdz ar to biju ļoti patīkami pārsteigts, – viņš atzīst. Mājup ģimene devās svētdien visai ikdienišķi – ar autobusu. 

Psiholoģiski, cīnoties ar daudzajiem kilometriem, Jānim palīdzēja domas par dzimto apkārtni. – Nemitīgi prātā dalīju attālumus mazos nogriežņos aptuveni septiņu kilometru garumā, veidojot asociācijas, piemēram, tas ir tikpat tālu, kā aizbraukt no Svētciema līdz Salac­grīvai, turklāt skaidrs, ka to noteikti vēl varu nobraukt. Tāpat viņš priecājas, ka brauciens sakrita tieši ar Baltijas ceļa 35. gadadienu. – Šo izdevās paveikt mums, baltiešiem, zīmīgā datumā. Esmu arī pateicīgs, ka nesaskāros ar tehniskām problēmām vai savainojumiem. Prieks, ka šis piedzīvojums kalpoja par iedvesmu kustēties arī citiem. Esmu dzirdējis jau vairākus komentārus, ka vēl kāds gribētu doties līdzīgā avantūrā ar velosipēdu. Sarunbiedram ceļā palīdzēja viņam raksturīgā neatlaidība, pacietība un izturība, un viņš ieteiktu savu spēku braucienā ar velosipēdu pārbaudīt arī citiem, jo ceļot ar to ir interesanti. Jānis labprāt kaut ko tādu paveiktu atkārtoti. – Tā ir pozitīva atkarība. Pēc šī brauciena radušās vairākas idejas, piemēram, nākamvasar dosimies maršrutā Rīga–Tartu, ko plānoju realizēt ar sievu un mammas vīru. Varētu aizbraukt uz tuvo Eiropu, piemēram, Gdaņsku un, kas zina, varbūt ciemos pie mammas uz Norvēģiju… – pasmej Jānis.

Fanija ROMEIKO 
Jāņa VIEGZDIŅA albuma foto