Esam informēti, zinoši, atbildīgi, motivēti!

17.02.2023.

Vērienīgu pasākumu rīkotājs ar Limbažu zīmogu bagāžā (intervija)

Decembrī Aigars Nords pats personīgi nogādāja grāmatnīcās pēdējos Vīns un Nords eksemplārus. Iespējams, tā ir vispārdotākā grāmata par vīnu latviešu valodā

Rimi Rīgas maratons, festivāls Riga Wine & Champagne, konkurss Latvijas gada vīns, Pasaules čempionāts skriešanā – tie ir tikai daži zināmākie publiskie notikumi, kuru priekšgalā stāv Aigars NORDS. Limbažnieks, kuram izdevies savus hobijus izvērst pietiekami lielus, lai ar tiem varētu nodarboties vismaz pusdzīves garumā. Viņa aicinājums allaž ir bijis likt kopā idejas, kas vispirms aizrauj pašu, un saskatīt, kā ļaut tām izskanēt ne tikai Latvijas mērogā. Ja kādā vietā pavadīta nozīmīga dzīves daļa, tas uzliek zīmogu. Viņam tāda pilsēta ir Limbaži, kuriem bija un joprojām ir pieķēries.

– Kādi bija tavi bērnības un skolas gadu Limbaži?

– Tādi ļoti savējie – kompakti, mazi, mīļi. Vieta, kur visus pazīsti un jūties ļoti komfortabli. Tās ir ļoti patīkamas un pat nostalģiskas atmiņas par skolu, klasi, mūzikas skolu, mūsu pašu dārziņu un trušu saimniecību. Protams, ģimene, draugi, pirmās simpātijas, estrāde, makšķerēšana Donaviņā un Lielezerā… Mana mamma un tētis te dzīvo joprojām. Tāpat arī mūzikas skolotājs Agris Liepiņš, pie kura apguvu saksofona spēli un kuru ik pa laikam satieku. Tie ir pavedieni, kas turpinās. Limbažos esmu pietiekami biežs viesis, sevišķi vasarā.

– Kā uz pilsētu skaties tagad?

– Salīdzinoši nesen biju aizgājis uz Limbažu muzeju. Bija interesanti palasīt stāstus par šeit bijušajiem uzņēmumiem, saimniekiem, beķerejām, dzelzceļa rašanos. Sapratu, ka savā bērnības laikā droši vien esmu tos iepazinis pat pārāk virspusēji. Protams, mēs zinām, ka šogad svinama lielā jubileja, bet tas ir skaitlis, kam tādā vecumā nepiešķir kontekstu. Limbaži ir pilsēta ar savu svaru un pamatīgu vēsturi, par ko es un, pieļauju, arī daudzi citi nemaz nezina.

– Par ko sapņoja Limbažu 1. vidusskolas skolnieks Aigars? Vai maratons jau bija padomā?

– Absolūti nē! Mēs, tā laika jaunieši, sapņojām par pietiekami paredzamām lietām – iegūt labu izglītību, pēc tam labu darbu. Mans sens sapnis laikam tēva iespaidā gan bija kļūt par tālbraucēju jūrnieku. Un pilnīgi noteikti man jau tad bija skaidrs, ka jābrauc studēt uz Ameriku. Vesela kompānija klasesbiedru gan iestājāmies Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē. Tas droši vien bija tā laika spiediens – mācies juristos vai ekonomistos. Šķita, ka šīs tobrīd populārākās profesijas pilnīgi automātiski nodrošinās daudzsološu dzīvi. 

– Uz Ameriku taču tomēr aizbrauci?

– Pateicoties iegūtajai ASV valdības Fulbraita stipendijai, devos uz Ilinoisas universitāti Čikāgā studēt biznesa vadību ar specializāciju finansēs. Man bija acis vaļā un biju atvērts jaunām zināšanām.

– Vai Amerika tiešām ir lielo iespēju zeme?

– Daudz lielāka iespēju zeme ir Latvija. Protams, līdz zināmai robežai, jo pēc tam kļūst par šauru. Tirgus ir mazs. Iespējas ir visur, tikai vajag tās pašam saredzēt, paņemt un attīstīt. Amerika kā iespēju zeme varbūt pat ir klišeja, kas vairs nav patiesa. Darīt to pašu, ko daru Latvijā, Amerikā būtu ļoti grūti vai pat neiespējami, jo visas tās nišas jau sen ir aizņemtas. Tomēr tā ir brīnišķīga vieta, kur apskatīties un uzsūkt dažādas idejas un daudzas no tām nozagt labā nozīmē.

– Latviešiem mēdz pārmest, ka trūkst spējas vai drosmes domāt plašākos mērogos. Kā Tev šķiet?

– Katrā nācijā ir kāds procents iedzīvotāju, kas vienmēr domās un darīs lielas lietas, bet tas nenozīmē, ka visiem jāgāž kādi ārkārtīgi lielie kalni. Katrs var atrast savu jēgu un profesiju, būt ļoti meistarīgs un dot labu pienesumu sabiedrībai un savai ģimenei. Latvijā ir salīdzinoši vieglāk kļūt par labāko pagastā, pilsētā, novadā, valstī. Pie pirmajiem panākumiem nedrīkst ieslīgt pašapmierinātībā. Manā pieredzē tā ir jebkurā projektā – tam jāizskan Latvijas mērogā un jātēmē uz to, ka tas izceļ Latviju reģiona vai vismaz Baltijas valstu līmenī. Citādi pastāv risks, ka tas kļūs pārāk mazs.

– Rimi Rīgas maratons dalībnieku skaita ziņā ir lielākais no Tevis līdz šim rīkotajiem pasākumiem.

– Maratons Rīgā aizsākās jau 1991. ga­dā. Manai komandai šis būs 17. maratons, kas šogad pēc vairāku gadu ierobežojumiem atgriežas ar pilnu jaudu. Esmu superpateicīgs visiem mūsu privātajiem sponsoriem. Patiesībā viņiem būtu jāceļ piemineklis par to, ka viņi tik lielā mērā atbalsta tautas sportu. Lepojamies, ka, pateicoties labam Rimi Rīgas maratonam, šogad izcīnījām tiesības Rīgā rīkot pirmo Pasaules čempionātu skriešanā, kas notiks 30. septembrī un 1. oktobrī. Pirmo reizi pasaulē visas trīs distances – maratonu, pusmaratonu un jūdzi (1609 m) – veiks ne tikai pasaules elites skrējēji, bet arī jebkurš tipinātājs. Tas pasaulē ir jauns koncepts un kapitālākā ideja! Un šādu skrējienu kļūs arvien vairāk. Maijā Rīgā notiks pasaules čempionāts hokejā. Tu nevari tā vienkārši aizbraukt ar draugiem bišku uzspēlēt pret Kanādas izlasi. Toties piedalīties Pasaules skriešanas čempionātā un pat pirmo reizi masu skrējienā veikt maratona distanci nākamgad paredzētajās Parīzes olimpiskajās spēlēs gan varēs ikviens.

– Kā ar Krievijas un Baltkrievijas sportistiem? Starptautiskā olimpiskā komiteja par viņu dalību gaidāmajās olimpiskajās spēlēs vēl diskutē…

– Nostāja ir jāparāda skaidri – kamēr notiek karš Ukrainā, par šo valstu pārstāvju piedalīšanos olimpiskajās spēlēs, maratonā vai citos pasākumos nevar būt ne runas. Neitrāli karogi – tā ir māžošanās. Un tas vecais sauklis Nejauksim sportu ar politiku! Nebūsim naivi. Krievijai sports vienmēr ir bijis politika, tāpēc visi lielie notikumi ir politika.

– Vai skriešana Tev pašam ir tuva kopš bērnības? Kad noskrēji pirmo maratonu?

– Skriešana noteikti nebija tas, kas mani aizrāva. Tolaik arī tautas skrējieni pie mums nebija tik izplatīti. Nebija lielas kustības, kas mani, puišeli, teorētiski varētu tajā ievilkt. Ar to sāku nodarboties ASV. Tur tā ir ikdienas rutīna. Cilvēki iet un tipina, nemēģina uzstādīt rekordus, bet vienkārši to dara sava prieka pēc. Tā noskrēju savu pirmo piecīti, bet pēc gada jau kopā ar ciemos atbraukušo klasesbiedru Rolandu Melbārdi pirmoreiz piedalījos Čikāgas maratonā. Par godu šī notikuma divdesmitgadei 2019. gadā to izdarījām vēlreiz. Rezultāts, starp citu, bija labāks.

– Vai tagad skriešana ir tavs dzīvesveids?

– Man tā ir pilnīgi pašsaprotama rutīna – prasās vismaz trīsreiz nedēļā izskriet savu distanci. Tas tev iedod laiku pašam ar sevi. Turklāt visas labās idejas dzimst, skrienot lēnām. Kad apzinātā vecumā mēģini šai nodarbei pievērsties saudzīgi, mierīgi un aizmirstot to, ko kāds par tevi varētu padomāt (nevienu neinteresē – tipini vai velcies), skrien tik savā nodabā un tas pašam nāks tikai par labu. Es nekad neeju uz startu ar domu izspiest kādu rezultātu, bet baudīt kompāniju un forši izskriet pa pilsētu. 

– Aizvadītā gada nogalē raidījumā Gandrīz ideālas vakariņas Tevi iepazinām arī kā namatēvu.

– Viesu uzņemšana mūsu ģimenē ir ļoti ierasta, gaidīta un patīkama ikdienas sastāvdaļa. Galvenā un talantīgā gatavotāja ir mana dzīvesbiedre Mārīte. Ja nebūtu viņas, šajā šovā mēs diez cik tālu netiktu. Manā pārziņā ir vīni, bez kā parasti vairāku kārtu maltīte nav iedomājama. 

Esmu papētījis Latvijas laika – 20. gadsimta 20. un 30 gadu – restorānu un vīna pasniegšanas kultūru galvaspilsētā. Tas ir kas apbrīnas vērts! Mēs nekādā ziņā nebijām ne atpalikušāki, ne piezemētāki kā Londonā vai Ņujorkā. Interesanti, kā tolaik bija Limbažos? 50 gadu padomijā no mūsu atmiņām izdzēsa ārkārtīgi daudz Latvijas un rietumnieciskā konteksta. Tā ir daudz vairāk, nekā to apzināmies. Tāpēc svarīgi ir to nodot tālāk bērniem. Tā veidojas kultūrslānis. Gardēdība ir tāda pati kultūras sastāvdaļa kā mūzika, literatūra, māksla vai ģeogrāfija, kam jābūt jebkuras inteliģentas nācijas – un mēs, latvieši, tādi esam! – komplektā.

– Kā vispār nonāci pie vīniem?

– Tā ir tāda dabiska zinātkāre saprast, kāpēc tas, kas tev ieliets glāzē, garšo tā un ne citādi. Pats pa īstam ar tiem saslimu, kad noskrēju Medokas maratonu Francijā, burtiski blakus Bordo pilsētai. Tur skrējējiem, parastajiem tipinātājiem, ūdens vietā servē vīnu, bet Rīgas maratonā ierasto enerģētisko želeju, augļu vai citu našķu vietā pasniedz dažādas jūras veltes, tostarp austeres, zosu aknu pastēti un citus gaļas izstrādājumus. Tas man bija tāds klikšķis! Tad tu roc arvien dziļāk, kļūst arvien interesantāk un nespēj apstāties, līdz esi uztaisījis festivālu, kas norisinās jau vairākus gadus.

– Kādus vīnus esi iecienījis pats?

– Pārsvarā mājās esam sauso vīnu piekritēji, bet tas neizslēdz, ka dzeram arī deserta vīnus. Mīļi ir Austrijas baltvīni. Es smejos, ka vīnos man ir sieva Francija – Bordo, Šampaņa, Burgundija – un divas mīļākās – Itālija un Spānija. Pašreiz praktiski jebkurā vīna darīšanas valstī ir ļoti daudz laba vīna par sakarīgām cenām. Uzskatu, ka ir normāli, ka bērni redz vecākus apzināti baudām vīnu un ka tā ir daļa no galda kultūras, nevis žūpošana.

– Savā ziņā esi kļuvis arī par rakstnieku. 2021. gada vasarā nāca klajā Tava grāmata Vīns un Nords.

– Tā ir interesants projekts. Kopš 2010. gada žurnālā Klubs rakstīju ikmēneša slejas par vīniem. Tad radās doma, kāpēc gan tās neapkopot kā ceļojumu un pieredzes stāstus. Angļu valodā literatūras par vīnu ir, cik uziet, bet latviski, izņemot dažas enciklopēdiska rakstura grāmatas, tās tikpat kā nav. Dzert mēs mākam, bet nemākam to darīt latviski. Mans mērķis bija palīdzēt atrast pareizākos vārdus, kā izteikties par vīnu. Raksturojums garšīgs vai negaršīgs tikai pasaka – patīk vai nepatīk un vai ir garša vai tās nav.

– Limbažiem šogad 800. Vai esi tam par godu domājis noorganizēt kādu skriešanas pasākumu?

– Limbažiem piestāvētu jūdze. Tā būtu pietiekami kompakta distance, lai izkustinātu visus iesūnojušos un iedrošinātu tos, kuri šaubās. Tāpat tā ir gana klasiska tiem, kas ir gatavi skriet ātri. Maratonam arī pat Rīga savā ziņā ir par mazu, jo 42 kilometri ir daudz. Lai skrējējiem maršruts būtu interesants, krietni jānopūlas. 

– Vai redzēsim Tevi Limbažu pilsētas svinību pasākumos vismaz kā apmeklētāju?

– Obligāti. Turiet mani pie vārda!

Ieva OZOLA
Foto no Aigara NORDA albuma

Līgo piedāvājums

Aptauja

No jūlija neatdalāmie plastmasas pudeļu un tetrapaku korķi ES valstīs obligāti. Ko par to domājat?

Regulārais maksājumsArhīvsDarba laiks