Esam informēti, zinoši, atbildīgi, motivēti!

24.03.2023.

Mēģinās atdzīvināt bijušo Limbažu filca kvartālu (ziņa/aktualitāte)

Limbažu novada domes priekšsēdētājs Dagnis Straubergs (otrais no labās) pēc saruna ar bijušās filcfabrikas kvartāla atdzimšanā ieinteresētajiem: Lāsmu un Uldi Joneļiem, Ivaru Ramānu un Jāni Baltaču

Limbažu vēsturē vairāk nekā 100 gadus īpaša nozīme bijusi filcfabrikai, kam aizsākumi rodami jau 19. gadsimta 70. gados. Bija laiks, kad ražotne deva darbu vismaz pustūkstotim cilvēku. Vienlaikus tā bija arī viens no pilsētas sabiedriskās rosības, kultūras centriem ar saviem pašdarbības kolektīviem. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1992. gadā fabrika tika slēgta. Daudziem, kuru viss darba mūžs bija tur aizritējis, ražotnes slēgšana bija bezgala smags pārdzīvojums. Pēc dažiem gadiem kādreizējo īpašnieku Husmaņu mantinieki pārņēma fabrikas trīsstāvu ēku (Mūru iela 10) savā īpašumā, un kopš tā laika sarkano ķieģeļu celtne stāv tukša. Pagājušās godības vēstures stāstus un liecības šobrīd var iepazīt Mūru ielas 21. namā – mūžizglītības un veselības veicināšanas centrā Filcītis, ko izveidojusi biedrība Limbažu Filcs. Tā 2009. gadā sāka nama atjaunošanu, saglabājot tajā iepriekšējo laiku auru.

Pirms pāris nedēļām baltā puteņa vakarā ciemos uz Filcīti bija uzaicināts Limbažu novada domes priekšsēdētājs Dagnis Straubergs. Biedrības vadītāja Lāsma Jonele ar dzīvesbiedru Uldi viņam izrādīja telpas, kurās jaušams pagātnes autentiskums, un šobrīd notiek dažādas aktivitātes. Tiesa, nodarbību klāstu krietni vien mazinājis kovidlaiks. Kādreizējā fabrikas kultūras pasākumu zālē, apsēžoties tā laika oriģinālajos krēslos, Lāsma pašvaldības vadītājam piedāvāja noskatīties Limbažu muzeja dāvāto īsfilmu par to, kā savulaik notika velteņu ražošana, arī videomateriālu par biedrības piedāvātajām radošajām nodarbībām, pasākumiem bērniem, jauniešiem, ģimenēm, cilvēkiem, kuri vēlas apgūt kaut ko jaunu. Pašvaldības vadītājs šajā namā bija pirmoreiz un priecājās par saglabāto autentiskumu, arī atcerējās Limbažu vecpilsētas dzīvīgumu savos skolas gados.

Tomēr šis nebija nostalģisku atmiņu vakars un sarunas par to, kā reiz bija, bet vairs nav. Tikšanās rosinātājs bija viens no biedrības Limbažu Filcs biedriem ­Ivars Ramāns. Uz tikšanos viņš bija uzaicinājis arī savu skolasbiedru Jāni Baltaču, ar kuru savulaik aizrāvušies ar automodelismu, bet jau nopietnos gados kopā izveidoja biedrību Dzirnavu spēks. – Es biju iegādājies ūdensdzirnavas, Ivars – vējdzirnavas, tā tapa «Dzirnavu spēks». Melderi no mums gan nesanāca, bet pasaules čempionātu trases automodelismā Limbažos sarīkojām, – smaidot atcerējās J. Baltačs. Pats I. Ramāns atzina, ka ideja par pasaules čempionātu Limbažos ne vienam vien tolaik likusies Minhauzena cienīgs stāsts. Taču 2014. gada rudenī čempionāts notika un šeit ieradās 120 sportistu no 15 pasaules valstīm. Gluži likumsakarīgs bija turpinājums – pilsētā tika izveidots automodelisma pulciņš. Neliela trase šobrīd ir arī Filcītī, kur vingrināties bērniem. Šajos gados izauguši jaunieši, kuri startē Eiropas un pasaules čempionātos. – Taču kopējā sajūta ir tāda, ka Latvijā ļoti trūkst tehnisku cilvēku, – secināja I. Ramāns. Skatoties uz Limbažu filca vareno, bet sapostīto fabrikas ēku, radusies doma – paga, šis industriālais mantojums, neapgūtā teritorija varētu veidoties par tādu kā reģionālas nozīmes mācību bāzi, inovāciju centru. – Šobrīd tā ir tikai vīzija. Līdzīgi kā Ventspilī ir rakstnieku māja, varbūt Limbažos varētu tapt uzņēmējdarbības, tehnisku cilvēku nams. Reģionālas nozīmes centrs izglītībai, nevis izklaidei, – ieceri skaidroja abi Dzirnavu spēka vīri. L. Jonele piebilda, ka sākotnēji viņai ideja šķitusi pārāk gaisīga. – Taču, zinot Ivara neatlaidību un to, ko viņš spējis paveikt, nu jau tas liekas iespējams. 

Kādreizējā Limbažu filca ražotne tagad stāv tukša un klusa

I. Ramāns vairākkārt runājis ar fabrikas ēkas mantinieku pilnvaroto personu Valdi Bīmani par nama iespējamo nākotni – pārdošanu, dāvināšanu… Un tad jau nākamais jautājums būtu par nama un visa kvartāla sakārtošanu, saturu, ko šādā centrā ielikt. Šobrīd iecere liekas saistoša vien abu biedrību pārstāvjiem. – Taču noteikti būtu jāpulcē kopā vēl citus interesentus, uzņēmējus, izglītības iestādes, varbūt jākontaktējas ar Tehnisko universitāti. Kopā jāģenerē idejas, domājot, kādai vajadzībai šo vietu veidot, lai tai būtu pievienotā vērtība. Jāmeklē varianti, kur rast finansējuma avotus, varbūt ir kādas iespējas, ka centrs pats spētu sevi uzturēt. Bet to jau laiks rādīs, – sprieda I. Ramāns un J. Baltačs, kurš bija papētījis arī Vid­zemes reģiona plānošanas dokumentus. Vairākās līnijās šī ideja par inovāciju un tehnisku centru lieliski iederētos. U. Jonelis ieminējās, ka centrs varētu piedāvāt arī nestandarta pasākumus. Bez šaubām, svarīga šīm iecerēm būtu arī pašvaldības ieinteresētība. D. Straubergs, ar kuru I. Ramāns jau vairākkārt ticies, rezumējot sarunu, atzina, ka ideja ir ļoti atbalstāma. Tiesa, vispirms skaidri jāsaprot modelis, kāda ir biedrību sadarbība ar pašvaldību un ko tieši iecerēts veidot. – Limbažu vecpilsēta ir milzu vērtība, ir ļoti svarīgi to atdzīvināt. Bet tas nav īstermiņa projekts. Domes priekšsēdētājs atgādināja par dažiem pirmajiem soļiem. Uz ēku Baumaņu Kārļa laukumā ir pārcelta pašvaldības Kultūras pārvalde. Vecpilsētā iecerēts atvērt veikaliņu Radīts novadā. Ir prieks par uzņēmējiem, kuri nolemj savas darbnīcas vai ēstuves veidot vecpilsētā. Pašvaldība un muzejs meklē risinājumus, kā iegūt atbalstu vēsturiskā Cēsu ielas 1. nama restaurācijai. – Šovasar beigsies Jūras ielas rekonstrukcija, bet tam visam ir jēga vien tad, ja centra ēkās un vecpilsētas daļā atgriezīsies dzīvība, – šos D. Strauberga vārdus varētu uztvert kā vēlējumu. 

Lailas PAEGLES teksts un foto

Aptauja

Vai jums ir veicies loterijās?

Regulārais maksājumsArhīvsDarba laiks