Limbažu pensionāru biedrībā aizvadīta sirsnīga tikšanās ar Arti Sīmani (ziņa/aktualitāte)

Limbažu pensionāru biedrības rīkotā tikšanās ar novadnieku, mūziķi Arti Sīmani bija kupli apmeklēta

Pērn Limbažu pensionāru biedrība, gatavojoties pilsētas astoņsimtgadei, aizsāka jaunu tikšanos ciklu – sarunas ar kādreizējiem limbažniekiem. Tās lieliski papildina visnotaļ aktīvās biedrības regulārās sanāksmes, dodot iespēju papildus aktuālajiem jautājumiem izzināt sabiedrībā zināmu ļaužu dzīvesgājumu un varbūt smelties kādas atziņas savas ikdienas dažādošanai.

Pagājušopirmdien Limbažos viesojās mūziķis, Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas pedagogs, Rīgas Saksofonu kvarteta dibinātājs, bijušais Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors Artis Sīmanis. Papildus tam viņš ir zināms arī kā festivālu rīkotājs. Zināmākais un plašāk apmeklētais no tiem – ­Saxophonia – šogad notika jau 13. reizi un noslēdzās vien dažas dienas pirms tikšanās. Tajā piedalījās arī Limbažu jaunie saksofonisti, organizatora laikabiedra Agra Liepiņa audzēkņi Toms Upmalis un Miķelis Šulcs. A. Sīmanis klātesošajiem atzina, ka, saņemot uzaicinājumu ierasties pie Limbažu senioriem, bijis pārsteigts, bet vienlaikus arī ļoti priecīgs. Limbaži viņam joprojām ir ļoti mīļa pilsēta, kur aizvadīta aptuveni trešdaļa dzīves.

Viesis ar savu stāstījumu un to papildinošām fotogrāfijām klātesošos izveda aizraujošā ekskursijā, ļaujot ielūkoties savas dzimtas vēsturē, viņa bērnības un jaunības dienu Limbažos un turpmākajās dzīves gaitās. Kuplā skaitā sanākušie atcerējās kopīgi zināmos laikabiedrus, smaidīja un sirsnīgi smējās par atklātiem un trāpīgiem un humorpilniem laikmeta reāliju un atgadījumu raksturojumiem. A. Sīmanis daudz stāstīja par savu ceļu mūzikā, tomēr piebilda, ka savulaik veicis arī dažādus citus darbus – strādājis limonādes cehā, pienotavā par ekspeditoru jeb, kā tolaik sarunvalodā teica, gruščiku, pārdošanai audzējis mārrutkus. Ikvienu no tiem viņš atcerējās ar prieku, jo tajos attīstīja ļoti vērtīgu prasmi – proti, komunicēt ar dažādiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu izglītības līmeņa vai sociālā statusa. Vēlāk tas ļoti noderēja.

Limbažu pensionāru biedrībai aizvadītā nedēļa sākās ar interesantu tikšanos. Pie viņiem ciemos bija atbraucis kādreizējais limbažnieks, bijušais Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors Artis SĪMANIS. Viesis bija ne tikai sagatavojis aizraujošu stāstījumu, bet to papildinājis ar dažādu laiku un notikumu fotogrāfijām. 

Viņš atzina, ka jūtas kā īsts limbažnieks. Mammas Ainas, kura ilgus gadus strādāja universālveikala audumu sekcijā, ģimene šeit dzīvojusi jau vairākās paaudzēs. Savukārt tētis Uldis nācis no Cēsu puses, kur viņa tēvs savulaik bijis Veselavas pagasta vadītājs. Otrā pasaules kara gados, lai izvairītos no drošas izsūtīšanas uz Sibīriju, Arta vectēvs devās uz Straupi, kur dzimto uzvārdu Ozols nomainīja pret Sīmani. Vēlāk, kad Staļina represiju laiks jau bija aiz muguras, viņš to atguvis, bet A. Sīmanis un viņa tēvs palikuši iegūtajā uzvārdā. Toties nu Ozolu uzvārdu nes A. Sīmaņa dēls un trīs mazdēli. Starp citu, savukārt meitas ģimenē aug trīs meitas.

Pasākuma viesis sacīja, ka par Limbažu 1. vidusskolu, tur pavadīto laiku un pedagogiem viņam palikušas vislabākās atmiņas. Pirmā skolotāja Adele Vilde skolēniem bija kā otra mamma un par saviem audzēkņiem ļoti rūpējās. Lieliska bija arī skolotāja Aija Ratniece, kura mācīja angļu valodu. Mūziķis neslēpa, ka tolaik svešvalodu sevišķi labi nav apguvis, jo nebija jau domas, ka kaut kur varēs aizbraukt… Interesants bijis arī matemātikas pasniedzējs Nikolajs Rutks. – Ja viņš tagad strādātu skolā, viņu no tās izmestu diezgan ātri, – jokoja mūziķis. Skolotājs bijis stingrs, bet savu priekšmetu iemācīt pratis. Tālab daudzi viņu noteikti atceras ar labiem vārdiem.

Arta vecāki bija ļoti muzikāli. Arī dēls (viņam ir arī vecāka māsa) 2. klasē sāka iet mūzikas skolā, kur mācījās spēlēt klarneti. Pēc pāris gadiem jau ticis skolas pūtēju orķestrī, bet no tā – kultūras nama orķestrī. Tas tolaik bijis liels gods, un kādu laiku spēlējis abos. Mūziķis neslēpa, ka sākumā nemaz tik viegli negāja. Vēl tagad viņam saglabājusies liecība, kurā skolotāja, komponiste Maija Einfelde 1. semestrī ielikusi divnieku mūzikas literatūrā. Vēlāk gan viņa sarakstījusi audzēknim vairākus skaņdarbus un tiekoties mēdz ar tādu kā nožēlu atcerēties, kā varējusi ielikt šādu atzīmi. Papildus mūzikas skolai jaunietis apmeklēja virkni pulciņu – foto, zīmēšanas, radio... Ļoti patika kokapstrāde. Pēc vidusskolas novadnieks iestājās Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā, kurā pats arī šobrīd ir pasniedzējs. Tā kā tur bija jāapgūst tikai specializētie mūzikas priekšmeti, atlicis daudz brīva laika, bijis iespējams turpināt muzicēt Limbažos, uzstāties koncertos, spēlēt ballēs. A. Sīmanis atzina, ka mūziķu dzīve bija diezgan slidena, un diemžēl dažs paziņa arī nogājis no ceļa.

Iespējams, klātesošos uzrunāja tas, ka stāstījumā nebija ne mazākās negatīvisma pieskaņas vai gaušanās par sliktiem laikiem, pārāk smagu darbu vai netaisnīgām apstākļu sakritībām. Jāstrādā bijis kopš bērnības, turklāt darbs kopā ar dažādiem cilvēkiem ļāvis attīstīt komunicēšanas prasmes. – Man nav svarīgi – cilvēks beidzis augstskolu vai četras klases. Vienmēr esmu spējis atrast kopīgu valodu ar visiem. Tā ir neatsverama vērtība. Ar cilvēkiem ir jārunā. Šajā ziņā mēs bieži vien iekrītam – neizrunājamies ar kolēģiem, padotajiem… – viņš vērtēja.

Mūziķis bez jebkāda rūgtuma atcerējās, kā ar pirmo piegājienu nenokārtota krievu valodas eksāmena dēļ neizdevās iestāties Konservatorijā Ļeņingradā (tagad Sanktpēterburga). To paveica ar otro. Kaimiņvalstī pavadītais laiks bijis ļoti piepildīts – daudz gājis uz koncertiem, teātra izrādēm. Ermitāžu zinājis teju no galvas. Viņa studiju gadu laikā nāca pasaulē arī abi bērni. Tāpēc liels paldies pienākas sievai Silvijai, kura uz saviem pleciem iznesa visu grūtumu un rūpes par bērnu audzināšanu. – Apprecējāmies 1981. gadā. Varbūt tas mūsdienās vairs nav tik populāri, bet kopā esam joprojām, – viņš smaidot piebilda.

Dalība ikvienā muzikālajā apvienībā, piemēram, Latvijas Radio bigbendā, grupā Arhīvs, A. Sīmanim nesusi fantastisku pieredzi un iepazīšanos ar dažādiem cilvēkiem. 1992. gadā viņš nodibināja Rīgas Saksofonu kvartetu, kurā kopumā spēlējuši 14 mūziķi. Ar to koncertēts vismaz 38 tuvās un tālās valstīs. Bet pērn kvarteta 30. jubileja bija viņa noliktais laiks, kad pašam dibinātājam jābeidz tajā spēlēt. Par to viņam sirds nesāp, jo darāmā ir daudz. 5. maijā kopā ar ērģelnieci Vitu Kalnciemu paredzēts latviešu mūzikas koncerts Doma baznīcā. Tāpat ir projekti ar ērģelnieci Kristīni Adamaiti, ar kuru kopā ierakstīti vairāki mūzikas diski.

Klātesošajiem kādreizējais limbažnieks pastāstīja arī par to, kā kļuvis par Mūzikas akadēmijas rektoru. Kad saņēmis piedāvājumu kandidēt, vienīgo reizi mūžā vērsies pēc padoma pie astrologa, kurš teicis, ka var jau neiet… Bet vai nebūšot tā, ka vēlāk nāksies nožēlot... A. Sīmani ievēlēja jau 1. kārtā, un viņš piekrīt Augstskolu likumā noteiktajam, ka šo amatu nevar ieņemt vairāk kā divus termiņus pēc kārtas. Viņa darbības laiks nebija viegls, nācās īstenot arī smagas reformas, tostarp samazināt algas. Tomēr liels prieks, ka, piesaistot Eiropas Savienības finansējumu, izdevies paveikt daudzus nozīmīgus darbus.

Par sava darba novērtējumu viesis nesūdzas. Viņš saņēmis tādus augstus apbalvojumus kā, piemēram, Triju Zvaigžņu ordenis, Francijas valdības ordenis literatūrā un mākslā, Borisa un Ināras Teterevu fonda apbalvojumu… – Tas ir ļoti liels gods un prasīja milzīgu enerģiju, bet strādāju ne jau ar domu, lai tikai dabūtu balvas, – piebilda A. Sīmanis. Tāpat viņš gandarīts par savu audzēkņu, piemēram, Aigara Raumaņa un Ginta Pabērza sasniegumiem.

Pateicoties muzikālajai darbībai, pasaule un jo sevišķi Eiropa un Latvija izbraukāta krustu šķērsu – ir, ko atcerēties. Arī individuāli kopā ar sievu ir lieli ceļotāji. Brauc ar divriteņiem, kāpj kalnos un izbauda pasaules daudzveidību. Tomēr brīvdienas visbiežāk pavada lauku mājās pie Svētupes, netālu no lībiešu upuralām.

Stāstījums bija tik piesātināts, atmiņām un iespaidiem bagāts, ka tikšanās noslēgumā pat nebija papildu jautājumu. Vien daudzbalsīgs paldies un izturības un laba vēlējumi kādreizējam limbažniekam. Paredzēts, ka nākamajā Limbažu pensionāru biedrības sanāksmē 13. martā Limbažos viesosies mūziķis Ingus Ulmanis.

Ievas OZOLAS teksts un foto