Salabot un lietot, nevis izmest atkritumos

Aprites ekonomika ir jēdziens, kas tikai pirmajā brīdī šķiet tāds, kas neattiecas uz katru no mums. Patiesībā, mainot ikdienas paradumus, mēs varam rūpēties ne tikai par valsts, bet arī visas planētas gudrāku apsaimniekošanu.  Iegādājoties lietas, ko var izmantot ilgstoši, arī atkritumu rodas mazāk. Aprites ekonomikas ieviešanai vajadzētu būt vienam no Latvijas ilgtermiņa mērķiem, skaidro Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Vides aizsardzības departamenta direktore RUDĪTE VESERE.

– Arvien biežāk dzirdam jēdzienu – aprites ekonomika. Kāpēc tas kļūst tik aktuāli?

– Simtiem gadu esam dzīvojuši, strādājuši un attīstījušies, izmantojot lineārās ekonomikas modeli. Tas nozīmē, ka mēs iegūstam resursus no apkārtējās vides, izmantojam tos, lai ražotu preces un sniegtu pakalpojumus. Pēc tam šīs preces pa dažādiem loģistikas ceļiem nonāk pie patērētājiem. Cilvēks iegādātās mantas kādu laiku lieto, pēc tam tās viņam vairs nav vajadzīgas, jo ir nolietojušās vai apnikušas. Patērētājs vēlas no precēm atbrīvoties, viņš tās izmet ārā, veidojot atkritumus, kas tiek apglabāti zemē. Pie šāda modeļa visu laiku tiek ietekmēta apkārtējā vide, un jāņem vērā, ka liela daļa no tiem resursiem, kas ir uz zemes, nav atjaunojami, un ar laiku rodas problēma, no kā radīt preces. Turklāt mēs izmantojam ļoti nozīmīgu resursu – tā ir zeme, kur atkritumus apglabājam. Jo vairāk atkritumu radām, nedomājot, kā tos pārstrādāt un samazināt to apjomu, jo vairāk tiek piesārņotas zemes teritorijas, ko pēc tam ilgstoši nevar izmantot citam mērķim. Jāpiemin, ka dažādu resursu ieguve un patēriņš pēdējos 50 gados ir trīskāršojies, arī enerģētisko resursu patēriņš aug. Plastmasas patēriņš no pagājušā gadsimta 50. gadiem ir pieaudzis divdesmitkārt! 

Protams, šie skaitļi liek domāt par to, kas notiks tālāk, kas paliks nākamajām paaudzēm, cik pārdomāti mēs vispār šos resursus lietojam. Pirmkārt, tas, ko viens met ārā, ir izmantojams citiem mērķiem, varbūt pārstrādājams, iespējams, no tā ir iegūstama enerģija. Līdzās atkritumiem ir arī piesārņojuma jautājums. Tādēļ visā pasaulē tiek domāts, kā mainīt šo ekonomikas modeli un padarīt resursu izmantošanu daudz efektīvāku. Rezultātā ir radīts aprites ekonomikas modelis, kas paredz, ka jebkurš resurss saimnieciskajā apritē paliek maksimāli ilgi, izmetam kaut ko nedaudz, skatāmies, ko varam pārstrādāt, lietot ilgstoši. Piemēram, mums ir elektriskās preces – matu fēns, radio u.c. Kad tās sabojājas, metam ārā, bet varbūt varam padomāt, kā nomainīt tikai bojāto detaļu, kā ierīci salabot un turpināt lietot. Tā mēs patērēsim mazāk resursu no apkārtējās vides un novērsīsim neatjaunīgo resursu izsīkšanu. Otrkārt, jo mazāk izmetam, jo mazāku teritoriju aizņem vietas, kur atkritumus apglabā. Veidojas tāds kā aplis resursu patēriņā, un ietekme uz vidi tiek mazināta un novērsta.

– Kādi pasākumi ir paredzēti, lai aprites modeli ieviestu?

– Mūsu plāns Latvijā ir līdz 2027. gadam panākt trīs rezultatīvos rādītājus. Pirmais būtu resursu produktivitātes pieaugums – Latvijā pašreiz tā ir viena no zemākajām visā Eiropas Savienībā. Otrs – krietni pieaugusi otrreizēja resursu un preču izmantošana. Trešais – pieaugusi sabiedrības izpratne par aprites ekonomiku un tās lomu tautsaimniecībā.

– Kā šos pasākumus realizēt, lai sasniegtu mērķi?

– Ir četri stūrakmeņi. Pirmais ir juridiskais rāmis jeb likumi un noteikumi, kas nosaka prasības, veicinošos instrumentus, lai iedzīvotājiem būtu interese. Otrais ir administratīvais darbs. Tie ir nosacījumi, ierobežojumi un dažādi atvieglojumi, kurus piemēro, lai iedzīvotāji iesākto mērķa sasniegšanā turpinātu pēc iespējas labāk. Trešais ir ekonomiskie instrumenti – cik kas maksā, arī piemērotie nodokļi un nodevas. Ceturtais stūrakmens ir sabiedrības informētība un zināšanas, jo ir jāsaprot, kāpēc to darīt. Šeit mēs bieži pieminam atkritumu dalīto vākšanu. Ja neizskaidro, kāpēc šķiroto atkritumu saturu izber kopīgajā nešķiroto atkritumu mašīnā, iedzīvotājiem paliek neizpratne. Jāskaidro, ka šķiroto atkritumu konteinerā ir iemests daudz kas lieks, tādēļ atkritumi jāšķiro vēlreiz. Piemēram, pie papīriem konteinerā ir samestas slapjas lietas. Pašvaldībām un atkritumu apsaimniekotājiem tas viss būtu sīki jāizskaidro iedzīvotājiem. Situācija pamazām uzlabojas, cilvēkus informē, līdz ar to aug arī motivācija. 

– Ar ko jārēķinās ražotājiem un patērētājiem?

– Rīcības plānā ir paredzētas dažādas darbības. Viena no tām ir prasība ražotājiem, piemēram, ekodizains. Savukārt gudra patērētāja izvēle būtu lieta, kas ir laba, ilgi izmantojama, labojama, kam ir aizstājamas detaļas, un būtu skaidrs, kur to likt, kad tā vairs nav vajadzīga. Ražotājam ir jāuzņemas atbildība, kādu preci tas ražo un piedāvā. Galvenā prasība, lai ražotā lieta būtu ilgi lietojama un saimnieciski visizdevīgākā, lai gan dārgāka. Izrēķinot izdevumus ilgtermiņā, tie parādītu, ka šāds pirkums patērētājam tomēr ir finansiāli izdevīgāks. Vēl viena lieta, par ko jārunā, ir atkritumu pārvēršana par resursiem. Ja pirms gadiem tikai runāja, ka atkritumiem ir potenciāls kļūt par resursu, tad tagad tā ir realitāte – no atkritumiem var ražot ko citu. Tas nozīmē, ka jābūt izstrādātām prasībām, norādot, vai no lietām, kad tās kļūst par atkritumiem, var radīt jaunas preces, vai tās var kļūt par izejmateriālu kam citam. Tādēļ svarīga ir šī dalītā atkritumu vākšana. Tāpat arvien vairāk jādomā par tādu jēdzienu kā industriālā simbioze. Piemēram, katram pazīstama situācija, ka, kārtojot skapi, atrodas kāds apģērbs, kurš uzvilkts dažas reizes, tas ir vēl pietiekami labas kvalitātes, bet nav vajadzīgs, tomēr miskastē izmest īsti negribas. Latvijā šajā jomā jau ir aizsākti pilotprojekti – tekstils kā atkritumi tiek vākts atsevišķi. Pēcāk vai nu apģērbs kļūst par second hand, vai nonāk, piemēram, autoservisos, kur tiek izmantots par slaukāmo materiālu. Ir arī trešais variants – no šāda apģērba tiek radītas citas tekstilpreces, un Latvijā jau ir uzņēmumi, kuri ieviesuši šo ekonomikas modeli praksē.

Liene Andersone
Egona Zīverta foto

Aprites ekonomikas modelis paredz lietas salabot, nevis izmest, bet izmesto sašķirot, pārstrādāt un izmantot jaunu lietu ražošanai.

Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda atbalstu.