Filmā meklē atbildes uz jautājumu, kāpēc būt latvietim

Pagājušajā nedēļā Limbažu Galvenā bibliotēka aicināja noskatīties dokumentālo filmu Būt latvietim un sastapt tās autoru Leonardu Inkinu, biedrības Latvietis pārstāvi. Filmas galvenais vadmotīvs ir latvietība un latviskums. Pirms seansa autors īsi pastāstīja par video tapšanas vēsturi. Filma uzņemta 2014. gadā. L. Inkinam bieži nācies apmeklēt skolas un runāt ar bērniem un jauniešiem par latviskumu un patriotismu. Šajās tikšanās reizēs secinājis – ja neatbildēs uz vienu no galvenajiem jautājumiem, tad pārējais viņa stāstītais pārāk dziļi auditorijas apziņā nenosēdīsies. Šis jautājums ir: – Kāpēc man ir jābūt latvietim? Varbūt izdevīgāk pieslieties kādai citai tautībai? Vajadzība atbildēt viņu mudinājusi veidot filmu, kurā piedalās daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki, kas sevi sauc par latviešiem un ir gatavi runāt par to, ko tas viņiem nozīmē. Piemēram, kardināls Jānis Pujats, pretošanās kustības dalībnieki Lidija Lasmane-Doroņina un Konstantīns Pupurs, Okupācijas muzeja administrators Jānis Atis Krūmiņš un citi.

Filmā latvietība skaidrota ar ģenētisko saiti, kas katru no mums vieno ar iepriekšējām paaudzēm. Skatītāju rosina iztēloties piramīdu. Katrs esam tās augšpusē, zemāk ir mūsu vecāki, vecvecāki un tā tālāk. Mūsu saknes Latvijā iestiepjas sirmā senatnē. To mainīt nekādi nav iespējams. Filmas dalībnieki uzsver katra personīgo atbildību par to, lai mēs šajā zemē dzīvotu vēl gadu tūkstošus un arī nākamās paaudzes varētu izbaudīt, ko nozīmē būt latvietim. Galu galā izskan arī atziņa, ka nav gluži tā, ka tiem, kuri latviešu kultūrā dzimuši un auguši, ir sevišķa izvēle. Ja atteiksimies no savas tautības, mums šajā jomā nebūs nekā. Diez vai reāli kļūt par labākiem vāciešiem, angļiem vai krieviem nekā viņi paši – vietējie. Atliek vien turēties pie savas latvietības. Par to, kā to darīt, kas tad tā ir, šī filma detaļās nerunāja, lai gan no L. Inkina intervēto izteikumiem varēja nojaust, ka uz šo jautājumu atbilde katram būtu atšķirīga un nedaudz sarežģītāka. Būt latvietim kontekstā droši vien pietiek ar vienkāršajiem vārdiem: – Ja esi sirdī latvietis, tāds arī paliec. Katrā ziņā pārdomu un diskusiju veicināšanai L. Inkina darbs var sniegt labu pamatu.

Sanākušajiem bija interesanti padiskutēt arī ar pašu filmas autoru, kurš acīmredzami ir spilgta personība un nebaidās paust savu viedokli arī tad, kad tas citiem nav patīkams. L. Inkins atzina, ka šis apstāklis zināmā mērā noteica filmas dalībnieku izvēli, jo ne visi piekrītot viņa projektos piedalīties. – Mans ienaidnieks ir mana mēle, – viņš apliecināja. Jāpiebilst, ka filmā Būt latvietim paustajos viedokļos nav nekā tāda, kas varētu satraukt prātus vai kādu aizvainot. Taču citās reizēs L. Inkinam gan tas izdevies. Bijis pat jātiesājas, bet rezultātā atzīta viņa nevainība. Reputāciju tas gan esot pabojājis. Tāpēc arī, piemēram, ne visās mācību iestādēs vēlas viņu uzņemt, lai gan daudzi no tiem, kuri filmu redzējuši, uzskata, ka tieši jauniešiem tā būtu jāredz. Seanss bija gana labi apmeklēts. Vienīgi auditorijā pārsvarā bija sirmas galvas. Paši klātesošie pēcāk par to runāja ar L. Inkinu. Uz to gan autors atbildēja ar pretjautājumu: – Kur ir jūsu jaunieši? Viņš uzsvēra, ka katram no klātesošajiem jārūpējas, lai viņa jaunā paaudze izprastu, cik būtiska ir latvietība, nevis jāraizējas par mistiskiem jauniešiem, kuriem nav pietiekama interese par to. Vēl filmas autors piebilda, ka jaunieši jau nav slikti, vienkārši līdz izpratnei un interesei par noteiktām tēmām jāizaug, šis tas dzīvē jāpiedzīvo. Tikai tad rodas sapratne. Uz jautājumu, ko darīt ar saviem bērniem, kuri nav tādi, kādus tos vēlamies redzēt, L. Inkins teica: – Bērni ir mūsu spogulis. Tāpēc jautājums, uz kuru jāatbild, nav ko darīt ar viņiem, bet kā rīkoties pašiem.

L. Inkins, braucot uz Limbažiem, bija paņēmis līdzi arī izdevumus, ko bibliotēka iegādājās krājumam. Viņa rakstīto sēriju Neizmantoto iespēju laiks, kā arī biedrības Latvietis izdotās un citas grāmatas bibliotēkas lasītājiem būs pieejamas oktobrī. 

Lindas TAURIŅAS teksts un foto