Vasaras saulgrieži ir Līgas laiks

Vidrižniecei Līgai RAUDIŅAI vasaras saulgriežu laikā nav tikai svētki pašas vārdiņam, bet arī vecākajam brālim, vīram un dēlam. Viņi visi ir Jāņi. Turklāt šodien ir Līgas kāzu jubileja, bet nākamās nedēļas sākumā – dzimšanas diena. – Vīra priekšnieks savulaik smēja, ka tāds atzīmējamo dienu birums vienlaikus ir tikai skopuma dēļ, lai mazāk tēriņu, – atminas sarunbiedre. – Mēs oponējam, ka tā rīkojas garā lielie, kas nesadalās sīkumos un dižiem svētkiem neko nežēlo.

Par savu vārdu runājot, gaviļniece teic: – Esmu savas vecmammas māsas nepiepildītais sapnis. Sacītais glabā skarbu stāstu par sievieti, kurai liktenis atvēlēja smagu slimību un nebija dāvājis bērnus. – Kad piedzimu, viņa mammai atsūtīja ziņu: „Apsveicu ar mazo Līgu!”. Bērniņu pieaugam vārda devējai gan neizdevās redzēt, jo drīz viņa aizgāja aizsaulē. – Mamma vēlāk stāstīja, cik grūti nācu pasaulē un piedzimusi neelpoju. Tas bija tā, it kā kaut kas no šī likteņstāsta būtu nācis līdzi ieteiktajam vārdam. Tomēr mamma to pieņēmusi un nekad nav domājusi mani saukt citādi. Mazliet savādi gan ir justies, ka esi kāda cilvēka piemiņa, bet savs vārds man patīk, lai gan tas popularitātē ne tuvu nevar sacensties ar vasaras saulgriežos slavināto Jāni, – teic sarunbiedre. Lielākoties visi viņu dēvē mīļvārdiņā par Līguci. – Saulgriežu laikam tuvojoties, mani it visur piesauc nemitīgi, īpaši radiobalsis. Tad apzinos, cik skaists un maģisks patiesībā ir mana vārda skanējums.

Gaviļniece ir otrā piecu bērnu ģimenes atvase. Mamma jau vairākus gadus dzīvo un strādā Austrijā, tēvs ir Līgatnē. Projām no Latvijas aizbraucis arī vecākais brālis, kurš strādā Norvēģijā un nu jau ir vectētiņš. – Māsa Kristīne audzina divus dēlus. Arī viņas vīrs strādā ārzemēs. Brālis Arvīds ir profesionāls karavīrs Cēsīs, bet jaunākā māsa Rita audzina dēliņu, – stāsta sarunbiedre. Taujāta, kas viņu pašu tur šeit, Latvijā, Līga lēš, ka tas ir patriotisms un varbūt arī spīts pret uzskatu, ka maizes rika šeit plānāka. – Dzirdot stāstus par dzīvi svešumā, man tā tik salda vis nešķiet, drīzāk gribas izteikt līdzjūtību aizbraukušajiem. Te ir manas mājas un nav jābaidās, ka rīt kāds atnāks un palūgs tās atbrīvot. Varbūt rieciens arī ir plānāks, bet tas ir mans. Turklāt Latvija ir pārsteidzoši skaista zeme, ja to iepazīst, – Līga piebilst.

Skolas gaitas gaviļniecei aizritējušas Līgatnē, vēlāk Vidrižos. – Agri izgāju pie vīra, tādēļ izglītība bija jāturpina vakarskolā Limbažos, – viņa stāsta. Vēlāk sekoja augstskola, kurā viņa ieguva sociālās darbinieces izglītību. Sākumā strādājusi kā bāriņtiesas darbiniece, bet nu jau nepilna desmitgade aizvadīta sociālajā darbā. Līga ir Limbažu novada Sociālā dienesta darbiniece Vidrižu un Skultes pagastā. Ģimene dzīvo un saimnieko Ķicdimzu mājās, kas ir Līgas vīra dzimtas īpašums. Saimniecībā ir zeme, mežs, aprūpējami 15 gaļas liellopi, truši, trīs kaķi un suns. Darba gana! Taču nu, kad tie ir mehanizēti, roku darba kādreizējais grūtums jau aizmirsies. – «Ķicdimzām» ir interesanta vēsture. Savulaik tur bija viens «Dimzu» īpašums, kas piederēja diviem brāļiem. Viens savu daļu nospēlēja kārtīs un ieķīlāja bankā. Vīra vecvecmamma saimniecību izpirka. Viņas uzvārds bija Ķicis. Tā mājas ļaužu valodā ieguva savu mazliet dīvaino nosaukumu, – stāsta sarunbiedre.

Gaviļnieces ģimenē izauguši divi bērni. – Dēlam jau ir 23. Viņš izmācījās galdnieka arodu, bet tas īsti nepatika. Pēc tam koledžā ieguva ugundzēsēja glābēja prasmes un tagad strādā šajā profesijā. Līga atminas, ka mazotnē dēls izraisījis ugunsgrēku, aizsvilinot siena ruļļus, un smej, ka izvēli droši vien noteikusi bērnības patikšana dedzināt. – Kad skaidrojām, ka varējām palikt bez mājām un paši ciest, viņš skatījās uz pankūkām šķīvī un prātoja, vai arī tās būtu sadegušas. Taču, nopietni runājot, Līga atzīst – būt glābējam ir riska darbs, turklāt psiholoģiski smags. – Jūtu, kad bijušas smagas avārijas. Tad dēls ir daudz klusāks nekā parasti, – viņa piebilst. Savs joks gaviļniecei ir arī, stāstot par meitu. Sarunbiedre atceras, kā ciema ļaudis piesacījuši nenosaukt meitu par Līgu. Viņa paklausīja un vienu burtu izmainīja. Nu jau Līva mācās Rīgas Tūrisma un radošās industrijas tehnikuma 3. kursā modes un stila dizainu.

Izvaicāta, vai saimniekojot paliek brīvs laiks atpūtai, sarunbiedre stāsta, ka visai ģimenei, kopā dzīvojot un strādājot, darbi vedas itin raiti. Brīvos brīžos viņai patīk darināt skaistas lietas, rokdarbus, lasīt dažādu literatūru, dejot un ceļot gan tepat pa Latviju, gan ārpus tās robežām. Tāpat viņu priecē puķkopība. Nodarbes brīvajā laikā gaviļniece nereti apvieno ar iespēju būt kopā ar sevi. Par spīti tam, ka viņa ir komunikabla, Līgai nepieciešama gana liela vientulības norma. Taču tā noteikti nav izdzīvojama gaidāmajā Zāļu vakarā, kad jāizbauda īpašā dabas burvība, kas ir tikai reizi gadā, un līdzās līgošanas tradīcijām jāatminas tik daudz atzīmējamu nozīmīgu dienu un svētku, kuros saņemt tuvo cilvēku apsveikumus un pašai dāvāt viņiem mīļumu. 

Aijas SEDLIŅAS teksts un foto