Sarunas ar latviešiem zem Bavārijas debesīm

Iespēja saņemt Kultūrkapitāla fonda atbalstu mani pagājušās nedēļas nogalē aizveda uz Vāciju, konkrēti Minheni Bavārijā. Mērķis bija satikties ar novadniekiem, kuri šobrīd sevi atraduši svešumā. Protams, viņi reizumis brauc uz Latviju, visbiežāk Jāņos, tā ka satikties varēja arī te. Tomēr, šķiet, ka sarunām viņu šībrīža mītnes vietā zem Bavārijas debesīm ir citāda noskaņa nekā būtu dzimtenē. Te viņi steigtu veikt darbus, kas darāmi tikai Latvijā, apmeklēt savus mīļos, ko redz skaipā, vai arī baudīt to, kas nu katram svešumā pietrūkst, – Latvijas rupjmaizi, omes ceptās kotletes u.tml. Lai arī Minhenes latvieši daudz strādā, tomēr sarunas ar viņiem ir rimtas. Ar vīna vai vāciešu iecienītā dzēriena alus glāzi rokā, sēžot kaut kur ielmalas krodziņā un vērojot garāmgājējus. Latviešu cilvēks ir strādīgs, un tagad to zina arī vācieši. Manas sarunbiedres (ne visas), kuru saknes ir Ainažos, Salacgrīvā, Limbažos, Vācijā vai nu sākušas dzīvi, kopjot vecus, slimus cilvēkus un mājas, vai arī dara to joprojām. Kaut visas ir ar augstāko izglītību, beigušas maģistrantūras, roku darba nevairās. Zināmā mērā pat uzskata to par priekšrocību, jo var menedžēt savu dzīvi. Viņas prot diktēt savus nosacījumus – par algu, par darba laiku. Tiesa, arī viņām pašām ir jāievēro Vācijā noliktās robežas – kad, lai netraucētu kaimiņus, drīkst zāli pļaut un veļu mazgāt, ka it viss iespējamais un neiespējamais ir jāapdrošina u.tml. Mājās, kurās mūsu novadnieces strādā, viņas novērtē. Uztic viņām, sākot no durvju atslēgas līdz saviem dzīvesstāstiem.

Katrai ir savs iemesls, kāpēc viņas izvēlējušās dzīvot svešumā. Visbiežāk – darba iespējas par adekvātu algu. Manis satiktās tur meklē arī saikni ar saviem tautiešiem, gādā tautastērpu un dzied korī, labprāt atsaucas aicinājumam satikties un papļāpāt latviešu valodā. Esot prom no Latvijas, šie cilvēki ir un paliek latvieši. – Šobrīd es varbūt pat esmu latviskāka nekā jebkad agrāk. Varbūt tālab, ka galva brīvāka un iespējams visādas gudras domas izdomāt. Par Raini, par tautasdziesmām, par Ziedoņa pasaules skatījumu vai Plūdoņa «Saulaino tāli», – pārbraucot mājās, saņemu šādu e-vēstulīti no Vācijā palikušās sarunbiedres, kura visdrīzāk vairs Latvijā neatgriezīsies. Skumīgi? Jā. Bet, kā teicis jau pieminētais Rainis, – katrs pats ir savas laimes kalējs. Kāpēc par labāko vietu šai savas laimes kalšanai mūsu novadnieki izvēlējušies tālumu un kādas saknes viņus joprojām tur Latvijā, varēsiet lasīt šovasar Auseklī.

Regīna TAMANE