Šalmju ģimene raksta savu lappusi «Jumpravdzirnavu» vēsturē

Var teikt, ka pilsonisko pienākumu pret valsti Uģis Šalmis un viņa sieva Liāna izpildījuši ar to vien, ka izaudzinājuši četrus lieliskus bērnus un devuši viņiem teicamu izglītību. Vecākie – Matīss un Zane – pabeiguši Rīgas Tehniskās universitātes Mehānikas fakultāti un ir patstāvīgi. Patlaban turpat studē Linda Luīze, un arī jaunākais – Miks Gustavs – domā sekot brālim un māsām. Iespējams, viņi ietekmējušies no tā, ka vectētiņš, Uģa tēvs Elmārs, bija šīs fakultātes docents. Liāna smej: – Kad piedzima Miks, Matīss nostājās pie brālīša gultiņas un sacīja: “Kad brālim būs piec­padsmit, es jau būšu trīsdesmitgadīgs vecis.” Šogad Matīsam apritēja 30, bet Mikam 15. 

Tomēr Šalmji, kuri Limbažu pagastā audzē graudus un rapsi, ieies vēsturē arī ar to, ka plikām rokām no aizmirstības izcēla un neļāva sabrukt būvei, kas ir vismaz pārdesmit gadu vecāka par Latvijas valsti. Jumpravdzirnavas ir vienas no retajām vai pat vienīgās valstī, kur graudus, kā to darīja senči, maļ ar dzirnakmeņiem. Tāpēc top! veikala stendā Ražots Limbažu novadā un arī citviet Latvijā nopērkami viņu maltie milti, putraimi, grūbas. Šalmji gatavi noņemt cepuri lokālpatriotu limbažnieku priekšā. Te ļoti pieprasīta ir viņu produkcija. Dzirnavnieks Uģis joprojām nodrošina ar miltiem arī Normunda Bomja maiznīcu Lielezers. Ar viņa – inženiera – izdomu tapa arī uzņēmums Pūču dzirnavas.

Kad pa ļoti bedrainu ceļu Limbažu pagastā sasniedzu Jumpravdzirnavas, no pārsteiguma satrūkstos. Pagalms pa pusei applūdis. Cimeļupīte kā pavasara plūdos lejpusē veļ lielus ūdeņus, viļņi skalojas pat gar ēkas pamatiem. Ar pašvaldībai piešķirto Eiropas finansējumu kopš vasaras remontē tiltu dzirnavu dīķim. Tajā ar lietu atkal uzkrājies ūdens un pārrāvis slūžas. Šalmji gan nejutās īpaši apdraudēti, ja nu vienīgi trīs lielā auguma sargi Rapsis, Ripsis un Breksis nervozi kuļāja savas iespaidīgās astes. (Nesen Liānu apciemoja draudzene ar dēliņu no Lielbritānijas. Zēns viņai noprasījis, kāpēc suni te, Latvijā, sauc par Brexit.)

Ticēja jaunības dullumam
Dzirnavu dzīvojamajā galā ir ļoti patīkama, mierīga gaisotne. Halle ir mājīgi iekārtota, logos atspulgu met rēna novakares saule, visu uzmanību var koncentrēt uz saimniekiem. – Mums bija jādomā, lai bērniem šeit patiktu un būtu interesanti, – Uģis apsteidz skaļi neizteikto jautājumu. Tagad pie kamīna, klausoties stāstā par to, cik sliktā stāvoklī bija māja un dzirnavas, pārņem tāda kā sirreāla sajūta. Abi studijas beigušie pilsētnieki 1990. gadā iegādājās namu, kuram gala siena jau bija atdalījusies un sākusi brukt. Ne pašiem, ne viņu vecākiem nebija iekrājumu, ko uzreiz ieguldīt dzirnavās. Tomēr jaunieši ar diviem maziem bērniem nekavējās pamest Rīgu un ticēja paši savam dullumam. Uģis ir pateicīgs tantei, dzejniecei Ritai Gālei no ASV, kura Limbažu pagastā kārtoja mantojumu un gribēja to uzticēt viņiem. Jumpravdzirnavas nepiederēja dzimtai, taču viss izvērtās tā, ka viņi tās varēja no sovhoza pakāpeniski atpirkt par 10 000 rubļu.

Šalmjiem laukos vēl vairākus gadus nebija pat savas mašīnas. Vienīgā vērtslieta bija tantes dāvinātā videokamera. To viņi pārdeva par 17 000 rubļu. Daļu naudas iztērēja traktoram T 25, ko Zaķumuižā nopirka bez neviena dokumenta. Uģim nebija arī vadītāja tiesību. Vēl tagad abi brīnās, kā viņam bez nepatikšanām izdevās atpukšķināt no Rīgas līdz mājai. Traktors jau bija milzu solis uz priekšu. Vēl grūtāk iedomāties, ka šarmantā namamāte, pēc specialitātes kibernētiķe, slauca trīs govis un baroja četras cūkas. Liānas tētis, valmierietis, nopirka un bērniem uzdāvināja grūsnu teli. Kad tā atnesās, viņa jau strādāja Lādes pamatskolā par matemātikas skolotāju, pēc tam kļuva par mācību pārzini un kādu laiku bija arī direktore.

Tikām Uģis ar melnu muti rāvās pa dzirnavām. Vispirms bija jāaptur nama bojāeja. Viņa tēvs kļuva par dēla pirmo padomdevēju un palīgu, tomēr labas izpratnes par dzirnavu darbību viņiem nebija. To nācās izkost pašiem. Grūtībām pa vidu uzsmaidīja arī veiksme. Dzirnavu mehānisms nebija izvazāts vai marodieru sabojāts. Vecie saimnieki Rudzīši bija pieskatījuši, lai tā nenotiktu. Bija saglabājušies oriģinālie dzirnakmeņi, grūbu un putraimu gaņģi. Vēlāk putekļos starp vecām drazām laimējās atrast nelietotu iekārtu graudu lobīšanai un tīrīšanai, ko pirms izsūtīšanas uz Sibīriju saimnieks nebija paguvis pat samontēt. – Notīrījām biezo kultūrslāni, izjaucām to pa dēlītim, visu upē nomazgājām, nožāvējām un atkal salikām kopā. Daudz kas bija jāuzlabo un arī jāatjauno, – atceras dzirnavnieks. Arī Rudzīšu ģimene atbalstīja viņu ieceres. Pirmajā gadā izdevās palaist ūdensdzirnavas, tagad tās darbina elektrība. Cilvēki pamazām sāka vest savus graudus. Tos Uģis mala rupjajos miltos, bet dzirnavu atjaunošanā tas bija tikai pirmais solis. Darāmā vēl bija ļoti daudz. 

Izaugsmi deva sadarbība ar Bomjiem
Var zīlēt kafijas biezumos, kas un kā būtu noticis, ja jauniešu ceļā netrāpītos maiznieki Normunds un Lāsma Bomji. Satikšanās ar Lielezera īpašniekiem bija kā Šalmju lielais vinnests. Ekskluzīvajai maizītei vajadzēja labus miltus. Normunds iebrauca uzmest skatu dzirnavām un tūdaļ piedāvāja sadarbību. – Nezinu, kā viņā radās tik liela uzticība pret mums, svešiem cilvēkiem. Normunds atvēra rēķinu, lai mēs dzirnavām varētu darīt visu, ko vajag. Septiņus mēnešus strādājām tikai pie tām. Bija jādabū kārtībā arī bīdelēšanas iekārta. Savācām to, kas «Rīgas Dzirnavniekam» bija izmests, ko kur varēja dabūt, vienīgi valču krēslus nopirkām jaunus. Kad viss bija gatavs, malām graudus trīs maiņās, jo ceptuve strauji uzņēma apgriezienus. Cilvēki neticēja, ka mēnesī samalām četrsimt tonnu graudu (viens vagons ir 70 t – G.O.). Mašīnas pa sliktu ceļu veda prom miltus divas reizes dienā. Vēlāk nāca apskaidrība, ka maiznīcai vajag modernas dzirnavas, – atceras Uģis.

Maksājot milzīgus nodokļus valstij, jau no pirmās peļņas izdevās sagādāt visu zemes apstrādei nepieciešamo lauksaimniecības tehniku. Šalmji sāka arī nomāt, pirkt un apstrādāt lauksaimniecības zemi, audzēt graudaugus un vasaras rapsi. Pēc tam Uģis ierīkoja nerafinētās rapša eļļas spiestuvi. Kad degvielas cenas kļuva kosmiskas, inženieris atkal pārsteidza citus. Ekonomijas nolūkā viņš savai tehnikai izveidoja divu bāku sistēmu. Bioeļļu izmantoja vispirms Valmet, pēc tam arī traktora Belarus un daļēji pat graudu kombaina darbināšanai. Tagad tas vairs nav izdevīgi. Eļļas ražošana pārtikai nav pārtrūkusi, bet tai nav veltīts pietiekami uzmanības. Kopš paši ražo, fasē un piegādā veikalu ķēdēm savu audzēto graudu grūbas, putraimus un miltus, pietrūkst laika. Joprojām viņi maļ miežu miltus arī Lielezera karašām, jo modernā tehnika nevar nodrošināt tādu kvalitāti kā akmens apstrāde.

– Lauksaimniecība ir kazino! – ­uz­švirkst Liāna. Viņu satrauc, ka izmaksas turpina augt, bet graudu cenas nepalielinās. Šogad zemkopībā piedzīvota visgrūtākā sezona viņu praksē. Iegrieza laikapstākļi un arī dīķa tilta remonts. Vienā no septembra saulainākajām dienām, kad būtu kults no rasas līdz rasai, Uģim bija nogriezts ceļš pie savas kaltes, nebija, kur bērt graudus. Rēķinoties ar šo novadā īstenoto projektu un grūtībām, viņš pat nopirka graudu uzglabāšanas torņus. Māc bažas par pavasari, jo būvniecība nebūs pabeigta, tomēr labi, ka tilts būs kārtībā. 

Pirms gandrīz 30 gadiem abiem bija iespēja pārcelties uz Valmieru, kur Uģim piedāvāja galvenā inženiera vietu stiklašķiedras rūpnīcā. Tomēr, zinot vīra dabu, Liāna uzskata, ka tas Uģim nebūtu piemērots darbs: – Viņš ir inženieris mākslinieks. Uģim vajag brīvu vaļu, lai viņš var radīt. Tādam procesam nepietiek tikai ar „pliku” prātu, tajā ir arī azarts. Zinu, ka viņam svarīgi izdarīt un arī redzēt, kas iznācis. Tāpat remonti mājā ir viņa plānoti un veikti. Savā darbnīcā viņš var netraucēti visu izdomāt.

Gandarīti savā zemē, zem pašu jumta
Liāna lauku skolā arī strādāja ar lielu slodzi. Viņa nav studējusi pedagoģiju, tāpēc tajā bija jāielec. Bērnus un darbu jaunā skolotāja ātri iemīlēja un ļoti pārdzīvoja Lādes pamatskolas slēgšanu. Tomēr uz citu viņa neaizgāja, lai gan ne reizi vien tika uzrunāta. Liāna ir kā mājas gariņš. Viņai pietiek darba ar pašražotajiem produktiem. Māte ved bērnus uz treniņiem, brauc uz peldbaseinu, nodrošina maltītes, visus sagaida, apmīļo, prot labi izskatīties. Uģis sievu ievilcis kalnu slēpošanā, ar šo sporta veidu Limbažos viņi ieguvuši draugus.

Sportiski ir Šalmju bērni. Matīss vasarā Vispasaules strādājošo olimpiādē izcīnīja 2. vietu diska mešanā. Viņš strādā atbildīgu darbu AS Latvijas dzelzceļš, ar sievu Lauru, bērniem Emīlu un Luīzi dzīvo savā mājā Siguldā. Studente Linda ir Latvijas čempione šķēpa mešanā U-20 grupā. Zane aizprecējusies uz ASV. Vasarā viņai piedzima meitiņa Alise. Liāna priecājas, ka znots Teilors mācās latviešu valodu, ir iemīlējies Latvijā un šeit viņam ārkārtīgi patīk. Lindai un Mikam lielais dzīves lidojums priekšā. Tēvs cer, ka pastarītis nākamvasar palīdzēs viņam saimniecībā. Bērni paši izvēlējušies savu nākotni, bet vecāki viņiem devuši sajūtu, ka dzirnavas ir arī viņu stiprā pils, kur katrs gaidīts 24 stundas diennaktī.

Palaikam ciemos no Rīgas atbrauc opis Elmārs, kuram 88 gadu vecumā joprojām ir daudz aizraušanos. Viņš pieķēries bitēm, raksta grāmatu, pēta dzimtaskoku, seko norisēm mehānikas un tehnoloģiju jomā. Bieži laukos uzturas arī Liānas mamma Aija. Neviens cits ģimenē tik veikli un kārtīgi neprot salīmēt miltu, putraimu un grūbu maisiņus kā viņa. Znots pat uztraucas, ka sievasmāte par maz atpūšas un visu laiku atrod darbus.

Valsts svētkos ainava aiz logiem gan ir pelnu pelēka, bet tās fonā spilgtāk izceļas valsts karoga krāsas. Tad sajūtas mēdz būt priecīgas, bet dažkārt arī apcerīgas. Reizēm jautrībai abi saimnieki pastāsta kādu komisku piedzīvojumu no kopā nostaigātā posma, tomēr tagad uz dzīvi viņiem ir nedaudz citāds skatījums. – Ja kāds no bērniem uzņemtos sākt ko līdzīgu, es arī teiktu, ka viņš ir traks. Tomēr dažreiz man jaunatnes žēl, viņiem kā tāda pietrūkst. Varbūt mūsu doma atjaunot dzirnavas bija neprātīga, bet tajā bija izaicinājums, apņēmība, spītība, mūsu jaunība un arī tāds netverams skaistums. Bērnu priekšā mēs visu laiku izjutām milzu atbildību. Lai ko runāja vai domāja apkārtnes cilvēki, nepieļāvām, ka var neizdoties, – sarunu apkopo mājasmāte.

Pēc lielpilsētas, kur ļaudis pastāvīgi dzīvo lielā negatīvas enerģijas mutulī, viņi netiecas. Ja vajag, tā ir viegli sasniedzama. Uģis iesakās, ka senāk meita Zane zinātniskajā darbā pētīja Jumpravdzirnavu vēsturi, tomēr liecības par pašiem pirmsākumiem atrast neizdevās. Vienalga, Šalmji dzirnavu vēstures grāmatā raksta savu lappusi. Tas ir viņu nopelns, ka laukakmeņu nams turpina dzīvot kā maza, veca, tomēr ārkārtīgi interesanta un joprojām cilvēkiem vajadzīga Latvijas daļiņa. 

Gunitas OZOLIŅAS teksts un foto