Nepaiet ne diena, kad nedomā par saviem mīļajiem

* Vēstule saņemta Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītajā «Ausekļa» konkursā «Vēstule dzimtajai vietai»

Ir vēls vakars, jaunākais dēliņš nolikts nakts miedziņā. Blakus uz galdiņa kūp liep­ziedu tēja. Ārā aiz loga sitas lietus lāses… Un kā gan citādāk, tas Skotijai ir tik raksturīgi. Visādā ziņā šis ir tik piemērots vakars, lai atsauktos piedāvājumam uzrakstīt vēstuli dzimtajai vietai. 

Kopš 2004. gada decembra vairs nedzīvoju dzimtenē un savā dzimtajā pilsētā Limbažos. Gērnsijas sala bija mans pirmais pieturas punkts darbam ārzemēs. Ar mazu pārtraukumu atgriežoties Latvijā, izlēmu par labu Glāzgovai Skotijā. Prombūtnē svešumā jau pavadīts gandrīz 14 gadu. Pati tikko tā nopietni aptvēru, cik tas ir ilgs prombūtnes laiks. 

Protams, vienmēr tiek atvēlēts laiks lidojumiem uz dzimteni, dzimto pilsētu, savu mīļo apciemošanai. Jā, joprojām Latviju, savu dzimto pilsētu Limbažus dēvēju par savām mājām. Kā man pietrūkst, esot svešumā? Īsti par svešumu tagadējo pilsētu nenodēvēšu, bet gan par otrajām mājām. Tas, kā visvairāk pietrūkst, nav vārdos aprakstāms. Tie ir mani mīļie – ģimene. Pietrūkst kopīgu brokastu, vakariņu pie viena galda, sarunu, apskāvienu, vienkāršas esamības būt citam cita sabiedrībā. Tie ir neaizstājami mirkļi un vērtības. Te nav iespējas ieskriet pie vecmāmiņas uz zupu vai pankūkām, bet Limbažos gan var! Mana vecmāmiņa gatavo visgardākos ēdienus, un viņas mājā pie visas skarbās politikas nekad nebūs tā, ka nav, ko celt galdā. Vecvecāku mājās vienmēr smaržos pēc tikko gatavotas gardas maltītes. Maniem abiem dēliņiem visvairāk pietrūkst vecvecāku, viņus neviens nevar aizstāt.

Man pietrūkst arī Latvijas dabas, manuprāt, tā ir neatkārtojama. Pietrūkst saullēktā saklausītu dzērvju klaigu, iespējas basām kājām brist pa rasainu pļavu, vakara pastaigas saules sasildītās smiltiņās. Pietrūkst iespējas vērot saulrietus, vienkārši klusējot. Tie ir mazi laimes mirklīši un pozitīvi piepildītas atmiņas, kas ir kopā ar mums, arī esot prom no Latvijas. Ir dienas, kad pietrūkst Latvijas tradicionālo ēdienu, un, ziniet, to pašu vienkāršāko... Protams, to visu var pagatavot šeit, bet negaršos kā mājās.

Vēlos uzslavēt Limbažus par sakoptu vidi un skaistu apkārtni. Šovasar, ciemojoties savā dzimtajā pilsētā, bija patīkami pastaigāties pa Lielezera dabas taku, noglaudīt sudraba spuriņu veiksmes zivtiņai. Lielezera apkārtnē radīta atbilstoša un droša vide gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan aktīviem atpūtniekiem. Dēliņš izbaudīja jauno bērnu laukumu Sporta ielā un ačteles priekā iemirdzējās, ieraugot pievilcīgās pilsētas strūklakas.

Kādus suvenīrus mēs atvedam pēc ciemošanās dzimtenē? Noteikti mūsu pašu Lielezera rupjmaizīti un saldskābmaizīti. Lai vai cik pārpildīts būtu čemodāns, mammucis vienmēr parūpēsies, lai vārda tiešā nozīmē tur iestūķētu vēl kādu rudzu maizītes klaipiņu. Skotu draugiem dāvanās nopērkam Latvijas upeņu balzamu, dzintara glezniņas, krellītes un Laimas saldumus. Noteikti iegādājos Dzintara ražojuma skaistumkopšanas produktus. Netiek aizmirsts arī par dabīgajām tējām un vitamīniem.

Izmantojot laikraksta starpniecību, vēlos pateikt saviem mīļajiem vecākiem, vecvecākiem, mazajam māšukam – mēs jūs ļoti mīlam! Nepaiet ne diena, kad nedomājam par jums. Skaujam.

Lai visiem lasītājiem gleznaini skaists rudens Latvijā!

Ilze RASA,
Glāzgova, Skotija