Minhenē dzīvojošā Kristīne ar saknēm Limbažos

Limbažniece Kristīne BEZBAILE Minhenē dzīvo trešo gadu, bet vispār svešumā – jau gandrīz divtik. Tiekamies piektdienas vakarā pēc darba. Kristīne raksta, ka nedaudz kavēs. Viņa atbrauc ar velosipēdu (tas ir daudzu minheniešu un tuvīno pilsētiņu iedzīvotāju pārvietošanās veids), ko novieto netālu no Minhenes centrālās gājēju ielas, kur satiekamies. Jāatzīstas, ka Kristīni pēc izskata īsti nepazīstu, vien esmu par viņu dzirdējusi kā par veiksmīgu veikbordisti. Pazīstu vecākus – Limbažu uzņēmējus Evu un Valēriju, tāpēc kādreiz esmu domājusi – nu, jā, viņi sapelnījuši naudiņu un aizsūtījuši meitu uz ārzemēm piekopt savu hobiju. – Tas būtu fantastiski, – to izdzirdējusi, smej sarunbiedre. Bet tas nepavisam nav tā. Kristīne ir jauna, izglītota, ļoti mērķtiecīga sieviete gan darbā, gan savā vaļaspriekā – veikošanā. Tas atklājas sarunā krodziņā, kas iekārtots rātsnama pagalmā Minhenes sirdī – Marienplacī.

Mācības Eiropā iemācīja domāt plašāk

Kristīne pēc Limbažu 3. vidusskolas pabeigšanas mācījusies Latvijas Universitātē, bet izmantojusi iespēju pieteikties ­ERASMUS programmā, saņēmusi stipendiju un turpinājusi studijas Lihtenšteinā. Tur ieguvusi diplomu uzņēmējdarbībā un starptautiskajā ekonomikā. Bakalaura darbu nolēmusi rakstīt Dānijā, strādājot kādā uzņēmumā un iegūstot starptautisku pieredzi. Vēlāk prakses vietas meklējumos metusi acis uz Vīni, Cīrihi vai Minheni – gribējies būt tuvāk kalniem. Dānijā nav ne to, ne arī īstas ziemas. Viņas draugs Manuels jau kādu laiciņu strādājis Minhenē, un arī Kristīnei tur izdevies sameklēt prakses vietu. Tagad gan viņa vairs nav praktikante, strādā citā – enerģijas dzēriena Monster energy ražošanas – uzņēmumā. Viņas pienākumi saistās ar digitālo mārketingu sociālajos medijos. Kristīne piedalās lielos produkcijas reklāmas pasākumos Vācijā, Austrijā, Šveicē. – Neizslēdzu iespēju maģistrantūrā studēt kādā citā valstī. Neesmu vēl atradusi savu perfekto programmu, gribētos apgūt kaut ko saistībā ar jaunajiem medijiem, kas būtu vairāk saistīts ar uzņēmuma stratēģijas veidošanu, – teic sarunbiedre.

Bet kāpēc viņa vispār aizbrauca no Latvijas? – Uzskatu, ka mūsu valstī ir augstāks vidusskolu un ģimnāziju līmenis, bet augstskolu – relatīvi zems. Parasti aulā ir 100—120 studentu un priekšā stāv semināra vadītājs, visi sēž un klausās, ko viens cilvēks runā. Citu valstu augstskolās studējošie strādā mazākās grupās, vairāk ir praktiskie darbi, – stāsta Kristīne. Ieguvums bijis arī varbūt pat sākumā kaitinošais darbs ar citu valstu studentiem. Ja nu iekrīt kāds kopējs projekts ar spāņiem vai itāļiem, kuri esot slinkāki, tad nākas iemācīties risināt kultūrkonfliktus. Prom no Latvijas aizveda arī vēlme labi apgūt vācu un angļu valodu. Esot tur, sākusi arī plašāk redzēt, just un domāt. Paralēli mācībām viņa vienmēr ir strādājusi. – Snovbords un veikbords nav lēts hobijs. Atrodoties Eiropas centrā, varēja ļoti ērti ceļot. Ar stipendiju vien tam nepietiktu, – viņa atzīst. 

Mērķis – Eiropas čempionātā Rīgā iekļūt labāko sešniekā

Lai gan tālākā sarunā nedaudz pieminam darba tēmu, tomēr visvairāk tā grozās ap veikbordu. Izrādās, ka viņa to sev atklājusi vien 14 gadu vecumā. Brālis Ronalds ar draugiem snovojis Žagarkalnā un jūsmojis, cik tas ir forši, un arī Kristīne gribējusi pamēģināt. Viņa arvien tā kā sacentusies ar gadu jaunāko brāli. Arī viņai iepaticies, vien vasarā nav bijis iespēju nodarboties ar snovbordu. Brāļa draugs Madars ieteicis pamēģināt veikbordu, ko arī pats piekopis. – Veikoju aiz ūdensslēpotāju laivas, ko vadīja airētāju treneris Artis Barons, arī Genādijs Zujevs, – viņa atceras. Kristīne atzīst, ka Limbažu Lielezers ir perfekts šai nodarbei – vien retu reizi iepūš vējš, radot viļņus. Lai gan arī tie ir treniņam noderīgi, jo sacensībās nekad nav ideāli apstākļi. Eiropas līmeņa sacensībās vilnis esot pat līdz gurnam, viņai trenējoties parasti tas ir vien līdz celim. Startējot jānovērtē gan laikap­stākļi un jāmaina darbošanās taktika, gan arī konkurentu programmas. – Ja nestartēju pirmā, bet redzu pārējo uzstāšanos, varu pamainīt savu programmu. Izdomāt, kuru triku taisīt, par ko varu dabūt vairāk pun­ktu. Sacensībās vērtē gan triku sarežģītību, gan to, cik ātri, viegli un plūstoši tos izdara, tāpat kompozīciju, amplitūdu. – Skeitbords pauž manu mīlestību pret sportu, tur es gūstu adrenalīnu. Tas man ļauj atslābināties no darba, es aizmirstu par visu. Vismaz man tā liekas, – teic Kristīne.

Kristīne veiko Austrijas klubā Wake­aholics. Ikdienā gan viņa īpaši bieži uz ūdeņiem nav, pamatā ir sausie treniņi fitnesa zālē un uz batuta. Protams, šādos treniņos nodarbina citas muskuļu grupas nekā uz ūdens. Reizēm viņa gan atļaujas mērot aptuveni četru stundu ceļu uz Itāliju, kur labā sporta bāzē prasmīga un stingra trenera vadībā trenējas. Kad sarunājamies, viņa nākamajā dienā gatavojas braukt trenēties uz privātu ezeru turpat Vācijā, tiesa, arī patālu. Izrādās, ka tādi aptuveni 20 minūšu treniņi uz ūdens maksā no 50 līdz 100 eiro. Piemēram, Itālijā viņai ir pat 3 treniņi dienā. 

Šobrīd Kristīnei ir nopietns mērķis – no 15. līdz 19. augustam Latvijas vēsturē pirmoreiz Rīgā, Daugavā pie Lucavsalas notiks Eiropas veikborda čempionāts. Kaut konkurence būs liela, viņas sapnis ir iekļūt finālā, tātad labāko sešniekā sieviešu grupā. Kas ļauj cerēt uz labu startu sacensībās Rīgā? 2013. gadā, piedaloties Pasaules netradicionālo sporta veidu spēlēs, kas pielīdzināmas olimpiskajām, Kristīne ieguva 4. vietu. Pērn uzvarējusi Vācijas, Austrijas un Šveices valstu sacensībās, aiz sevis atstājot pat pasaules čempioni. Gluži svaiga ir uzvara Austrijas čempionāta 1. posmā. – Iespējas ir, bet arī veiksme vajadzīga, – secina veikotāja, kuru jau 10 gadu ar inventāru atbalsta arī veikals Burusports.

Starp konkurentēm Rīgas sacensībās būs 12, kas ar šo nodarbi pelna maizi. Vai pašai nekad nav bijusi vēlme savu hobiju pārvērst par darbu? Uzvarot sacensībās, viņa arī kaut ko nopelna, reizēm gan tikai inventāru, ko var pārvērst naudā. Tiesa, 17 gadu vecumā tāda doma bijusi, tagad parādījušās arī citas svarīgas lietas viņas dzīvē. – Man arī nebūtu pieņemams, ka būtu jādzīvo domājot, vai nākammēnes būs, ko samaksāt par dzīvokļa īri. Turklāt veikbords ir arī ļoti ekstrēms sporta veids – braucot aiz laivas ar 40 km/h ātrumu un krītot no 2—3 m augstuma ūdenī, var nopietni savainoties. Līdz šim Kristīne no nopietnām traumām ir izvairījusies.

Var izdzīvot bez rupjmaizes un siļķes, bet ne bez ģimenes

Brīvā laika viņai ir ļoti maz, bet tas tiek atrasts, lai, piemēram, kopā ar draugu paceļotu. Šogad būts Vjetnamā. – Ceļojām bez kāda plāna, mums bija tikai lidmašīnas biļetes, vīzas un mugursomas, – stāsta Kristīne un secina, ka zeme ir ļoti interesanta un paši vjetnamieši atvērti, laipni un draudzīgi cilvēki. Par savu ceļojumu pieredzi un treniņu ikdienu viņa raksta savā blogā kbandtheworld.com un sociālajos medijos (instagramā un FB @kbandtheworld). Vēl sarunbiedre labprāt kāpj kalnos – tie no Minhenes ir salīdzinoši tuvu un dažādi. Šogad Kristīnei ir nodoms uzkāpt Vācijas augstākajā virsotnē Cūgšpicē, kur kāpiens uz vienu pusi aizņem astoņas stundas. Un it kā viņai vēl pietrūktu adrenalīna, Kristīne ieguvusi arī niršanas sertifikātu. – Tagad drīkstu nirt līdz pat 8 metriem bez instruktora, – viņa atklāj.

Vācijā, tostarp Minhenē, dzīvo gana daudz tautiešu. Vai tos viņa nemeklē? Izrādās, ka ne, tomēr, kad savulaik Minhenē organizētas latviešu meiteņu tikšanās reizi mēnesī, ja bijis laiks, piedalījusies: – Lai valoda neaizmirstas. Sarunā gan nekas neliecina, ka tā varētu notikt. Kristīne atklāj, ka, atgriežoties Vācijā no Latvijas, arvien pārved kādu grāmatu latviešu valodā. Akurāt šobrīd Kristīne ir Limbažos un trenējas Lielezerā. Šajā sakarībā sarunā viņa piekodina noteikti pieminēt Normundu Greizi un viņa veikborda skolu Limbažos Wake Revolution, ar ko ir ļoti laba sadarbība. Tāpat Limbažu novada domi, kas atbalstījusi viņas dalību sacensībās. Jauniete cer, ka tā būs arī turpmāk.

Kristīne Latviju un dzimto pilsētu parasti apmeklē divreiz gadā – uz Līgo un Ziemassvētkiem. Reizēm atbrauc spontāni uz kādiem notikumiem,  piemēram, uz Sporta laureātu vai omes Marijas 75 gadu jubileju. Esot Latvijā, noteikti apmeklē savu labāko studiju laika draudzeni Ievu galvaspilsētā. Tradicionāli, kā arī citi tautieši pasaulē, viņa Vācijā izjūt kārtīga latviešu ēdiena trūkumu – nav rupjmaizes, biezpiena, siļķes. – Zivis var nopirkt, bet minēšu banālu piemēru – «Maximu» ar ledus plati un dažādām svaigām zivīm, tādu te nav. Bet jo īpaši viņa ilgojas pēc mimīša (tā viņa sauc omīti) piena rīsu un frikadeļu zupas, viņas dievīgajām kotletēm… – Bet tās ir lietas, bez kurām var dzīvot. Bez kurām nevar? Kristīnes atbilde ir momentāna – nevar bez ģimenes un draugiem. Ģimene un draugi ir stiprākās saites, kas sien pie Latvijas. Ka to pietrūktu, viņa gan neteic. Šodien, kad ir skaipi, vatsapi, feisbuki utt., netrūkst iespēju sazināties un justies tuvu. 

Sarunbiedre gan neizslēdz iespēju, ka kādreiz atgrieztos Latvijā, bet šobrīd ne. – Man ir tīkams darbs, mērķi, ko gribu sa­sniegt, vietas, ko apskatīt. Esot te, to izdarīt ir vieglāk. Bet es zinu, ka man ir mājas, kur varu atgriezties jebkurā laikā. Ne mazums dzirdēti iemesli – politiski, ekonomiski, kas kādam traucē atgriezties dzimtenē. Vai sarunbiedre saredz tādus šķēršļus? – Uzreiz nekas nenāk prātā. Varbūt es tur nevarētu atrast līdzvērtīgu darbu? Bet man joprojām šķiet, ka Latvija ir visskaistākā zeme pasaulē! Par savu mīlestību pret Latviju, Limbažiem, Lielezeru un veikbordu viņa runā arī pērn uzņemtajā īsfilmā Back to the roots (Atpakaļ pie saknēm). Tādējādi viņa vēlējās popularizēt gan savu nodarbi, gan dzimto pilsētu. Starp citu, sociālajos medijos filmiņa savākusi aptuveni 60 000 klikšķu.

Regīna TAMANE
Ronalda BEZBAIĻA foto