Esmu piederīgs Latvijai

21.06.2017.

Limbažnieks Jānis ceļā uz savu olimpisko mērķi

Bobslejists Jānis JANSONS šajos Līgo svētkos noteikti ir pelnījis viskuplāko ozolzaru vainagu un suminājumus. Arī atpūtu kopā ar tuviniekiem, jo aizvadītā sezona viņam bija ļoti veiksmīga, taču arī gara un nogurdinoša. Pasaules kausa (PK) izcīņas posmā Šveicē Latvijas četrinieks, kurā Jānis bija viens no stūmējiem, uzvarēja. – Tā bija pirmā reize manā sportista mūžā, kad biju nopelnījis, ka man par godu skan Latvijas himna. Tad tiešām nevarēju valdīt emocijas. Pēc šīs uzvaras sportists saņēmis vairāk apsveikumu nekā jelkad pat dzimšanas dienās. – Šī uzvara ir patīkamākais, ko sportā esmu piedzīvojis. Savukārt PK noslēdzošajā posmā olimpiskajā Phjončhanas trasē Dienvidkorejā Jānis kopā ar komandas biedriem izcīnīja bronzas godalgu.

Taču mēs runājām ne tikai par bobsleju un medaļām. Un tikāmies, protams, Limbažu hallē – kur gan citur, ja ne vietā, kur viss arī sācies.

Visas labas lietas sākas pirmdienā

Atceroties sportošanas aizsākumu, Jānis pasmaida – tā bijusi 1. klase. Vispirms tēvs viņu aizvedis pie trenera Andra Rozenberga. – Biju grupā jaunākais un nekas nopietns nesanāca. Tā kā tētis pats bija basketbolists, arī mani gribēja ar to aizraut. Tā nu puika nonācis pie Jāņa Skujas. – Taču man tomēr nebija basketbolistam vajadzīgās koordinācijas. Tiesa, arī pie savas treneres Gintas Teko sākumā trenējies basketbolā. – Vairs pat īsti neatceros, kurā brīdī un kādēļ mūsu grupa no basketbolistiem pārtapa par vieglatlētiem. Sākām piedalīties sacensībās un lielākā daļa izturējām līdz 12. klases beigšanai. Tagad Jānis teic, ka tas bijis viņa skaistākais laiks sportā. – Nē, nē, tā nav, ka man vairs nepatiktu sportot. Protams, patīk, taču šobrīd tas jau ir profesionāls darbs ar ļoti lielu atbildību. Toreiz tā vienlaikus bija arī atpūta kopā ar draugiem, prieks, pat izklaide. Tikko skolā beigušās stundas, tā puiši joņojuši uz halli – iesildīšanās, treniņš un pēc tam vēl uzspēlējuši basketbolu, florbolu, volejbolu... Līdz ap astoņiem, deviņiem vakarā halles dežurante gluži vai lūgusies: – Zēni, jāiet taču beidzot mājās!

Pabeidzis Limbažu 1. vidusskolā 12. klasi, Jānis nolēma kļūt par fizioterapeitu. Jautājums tikai – kuru augstskolu izvēlēties? Rīgas Stradiņa universitāti vai Sporta pedagoģijas akadēmiju? – Tobrīd man bija gluži labi rezultāti vieglatlētikā, biju pamēģinājis desmitcīņu un ļoti gribēju turpināt sportot. Sapratu, ka Stradiņus sportojot nepavilkšu, tāpēc izvēlējos akadēmiju. Tad bija nākamais jautājums – pie kā Rīgā trenēties? Ginta vienojās ar Ludmilu Olijari (savulaik izcilā sprintera Staņislava Olijara māti un treneri), ka viņa tiksies ar Jāni. – Apzinājos, ka tas būtu liels gods, ja viņa mani paņemtu. Pirmo sarunu tagad var atcerēties ar smaidu. Uz tikšanos limbažnieks aizgājis, nepaņēmis līdzi treniņtērpu. – Parunājāmies un viņa teica – labi, ej ģērbties, sāksim iesildīšanos. Atzinos, ka nav treniņtērpa. Kā tad tu nāci uz treniņu? Atbildēju, ka sākšu ar pirmdienu. Tad trenere pajokojusi, ka pareizi jau ir – visas labas lietas sākas ar pirmdienu.

L. Olijare pirms tam nebija trenējusi nevienu desmitcīņnieku, tāpēc apņemšanās strādāt ar Jāni bija izaicinājums abiem. – Viņa uzreiz pateica, ka ziemā Latvijas čempionātā man jāsasniedz labs rezultāts. Ja tā nebūs, šķirsimies kā draugi, bet man būs jāmeklē cits treneris. Piekritu šiem noteikumiem, jo apzinājos, ka varu būt neatlaidīgs un šo mērķi sasniegt. Ziemā limbažnieks kļuva par valsts čempionu, un trenere pateica: – Labi, strādājam tālāk. Kad Jānis arī vasarā uzvarēja Latvijas čempionātā desmitcīņā, turklāt laboja personisko rekordu, pirmoreiz pārsniedzot 7000 punktu, L. Olijare jau sāka kalt plānus, kā audzēkni gatavot Olimpiādei. Desmitcīņnieki – kā jau rāda šis vārds – sacenšas 10 vieglatlētikas disciplīnās: 100 m, 400 m, 1500 m skrējienā, 110 m barjerskrējienā, tāllēkšanā un augstlēkšanā, arī kārtslēkšanā, lodes grūšanā, šķēpa un diska mešanā. Protams, šie rezultāti nenāca viegli. Treniņi bija katru dienu, izņemot svētdienas. – Pirmajos divos kursos mācības pārāk nopietni neuztvēru. Laikam jaunības dullumā likās, ka visu vēl paspēšu.

Notiek tā, kā jānotiek

Jānis atzīst, ka ik pa laikam dzīvē bijuši lūzuma brīži, kad kāds notikums it kā atvēris acis un pēc tam viņš mainījies. Viens no tādiem brīžiem – kā sarunbiedrs tagad smaidot nosaka – bija tad, kad mīlestība sajauca galvu. Treniņi vairs nelikās svarīgi. Pēc 3 mēnešiem no lielās aizraušanās bija palikušas sirdssāpes. – Pēc tam apņēmos – viss, man ir mērķis sportā, uz to eju, bet pārējo lieku malā. Atsācis trenēties ar vēl lielāku sparu, rezultāti kāpuši, līdz nācis nākamais lūzuma brīdis. Pēc ziemas sezonas satraumējis celi. Gājis pie ār­stiem, bet neviens neko skaidri nav varējis pateikt. Tad pēc izmeklējumiem viens no mediķiem atzinis – vajadzīga operācija, pēc tam būs ilga atlabšana, nopietni sportot varbūt varēs atsākt pēc gada, diviem. – Pēc šīs sarunas braucu autobusā no Rīgas uz mājām un, liekas, pārdomāju visu dzīvi. Tajā vasarā kārtīgi trenēties nav varējis, atpūties, ļoti daudz gājis peldēties uz Lielezeru. Rudens pusē, kad atkal veikta magnētiskā rezonanse, taujājis ārstiem, kad plānos operāciju, bet mediķi brīnījušies: – Kādu operāciju? Viss ir kārtībā. Atsācis trenēties, bet nu apjēdzis, ka līdztekus tam tikpat nopietni arī jāstudē, jo spožā sportista karjera negaidot var beigties. Ko tad? – Tobrīd izvirzīju sev divus mērķus – sportot un arī mācīties.

Divi noslēdzošie augstskolas gadi pagājuši režīmā – priekšpusdienā lekcijas, vakarā treniņi. – Tomēr biju nolēmis, ka pēc augstskolas absolvēšanas beigšu sportot un sākšu strādāt. Taču dzīve atkal visu pagrozīja citādāk. – Tādās reizēs atceros treneres Gintas iemīļoto teicienu “Viss notiek tā, kā tam jānotiek”. Latvijas čempi­onātā, ko Jānis sev bija atzinis par pēdējo, viņš uzvarēja un par 600 punktiem uzlaboja savu personisko rekordu. Pēc šī panākuma domas par sportošanas beigšanu tika atliktas. – Nākamais bija olimpiskais gads un man līdz šim mērķim pietrūka tikai 
300—400 punktu.
Arī trenere bija apņēmības pilna sasniegt iecerēto. Un tad Jānis vēlreiz traumēja celi, bija plīsis menisks. Atlabšana pēc operācijas bija veiksmīga un nākamajās sacensībās atkal krita personiskais rekords. Tikai vakarā pēc veiksmīgā starta celi vairs nevarēja pakustināt, kāja bija uztūkusi. Problēmu vēlreiz sadakterēja, bet sāpes īsti nepārgāja, nepārprotami liekot saprast, ka kaut kas jāmaina. – Jau agrāk biju domājis par bobsleju, bet vienmēr atliku. Pēc traumas nospriedu, ka tas man varētu derēt, jo celim nebūtu tāda slodze kā desmitcīņā. Aizgāju uz bobsleja testiem, un mani paņēma komandā.

Pirmais gads bijis ļoti grūts. – Nevis fiziskie treniņi bija grūtākais, bet psiholoģiski pārslēgties, ka tagad esmu komandā. Pirms tam viss bija atkarīgs tikai no manis, tagad no manis un vēl trim cilvēkiem, arī tehnikas. Otrajā gadā viss jau aizgājis savu gaitu un tagad trešajā – pirmsolimpiskajā sezonā – gūti panākumi, turklāt olimpiskais mērķis ir pavisam tuvu. – To, uz ko esmu visu dzīvi gājis, tagad varu sasniegt. Tiešām ceru, ka viss izdosies un es startēšu Olimpiskajās spēlēs. Esmu ieguldījis tik daudz darba un laika, lai tas notiktu. 

Mājas ir mājas

Vaicāju Jānim, vai viņam bijuši piedāvājumi sportot ārzemēs. – Jā, bija iespēja studēt ASV un turpināt tur trenēties vieglatlētikā. Pat stipendija jau bija sarunāta, tomēr neaizbraucu. Pat nezinu, kāpēc. Viens no iemesliem bija tas, ka tobrīd smagi slimoja tēvs. Ja dēls aizbrauktu, mamma paliktu viena savās rūpēs. – Nenožēloju, ka neaizbraucu. Tagad manā dzīvē viss ir kārtībā. Augstskolu esmu pabeidzis, turpinu studēt maģistrantūrā, sportā tuvojos savam mērķim. Un arī Amerikā esmu bijis. Bez patosa Jānis noteic: – Mājas ir mājas. Tikai šeit ir tā īpašā sajūta, ka esi savējais. Atgriežoties no kādas tūres, jau pārbraucot robežai, uzreiz pārņem tāda silta, patīkama sajūta. Tad ir jāieslēdz kāda latviešu radiostacija un vienkārši jāpaklausās latviešu valoda. Un vēl viņš piebilst: – Šeit esmu vajadzīgs mammai. Kurš viņai palīdzēs, ja ne es? Turklāt tagad Jānim ir vēl divi cilvēki, kuri ir viņa dārgums, – nākamā sieva Nora un abu meitiņa Anete, kurai nākamnedēļ apritēs 11 mēnešu. – Ar Noru bijām vienā vieglatlētikas treniņgrupā, tagad gan viņa vairs nesporto, bet ļoti labi saprot, ko nozīmē sports, un mani atbalsta. Bez viņas, savas mammas, arī Noras vecākiem, viņu sapratnes es nevarētu ar visu tikt galā. Ja tikšu uz Olimpiādi, tas būs arī viņu visu nopelns.

Pagājusī sezona sākās oktobrī, un mēnešiem ilgi sportisti bija prom treniņnometnēs, sacensībās un pārbraucienos no vienas sacensību vietas uz nākamo. Jāņa topošā sievasmāte par katru dienu, ko viņš pagājušās sezonas laikā nebija mājās, krājkasītē iemetusi vienu eiro. – Kad pārbraucu, saskaitījām, un sanāca, ka no Anetes pirmajiem 7 mēnešiem mājās esmu bijis tikai divus. Taču ceru, ka nākotnē varēšu viņai un arī Norai atlīdzināt, ka tagad tik bieži esam šķirti. Turklāt martā, kad beidzās sezona, Jānim sākās prakse Limbažu un Salacgrīvas novada sporta skolā. Jāraksta arī maģistra darbs. Tā nu šogad nekāda atpūta īsti nesanāk. Turklāt 5. jūnijā bobslejistiem Usmā jau sākās pirmā divnedēļu nometne, gatavojoties jaunajai sezonai. – Tagad divas nedēļas būs pauze un tad atkal treniņnometne. Jāņos būšu ar savējiem. Kopš esmu bobslejā, man vairs nav vēlmes arī brīvajā laikā kaut kur braukt, skriet. Gribu būt mājās, jo tāpat esmu tur tik reti.

Rudenī pirmie starti varētu būt novembrī ASV. Taču vēl pirms tam Latvijas bobslejistiem būs treniņnometne olimpiskajā trasē Korejā, kur no 9. līdz 25. februārim risināsies XXIII ziemas Olimpiskās spēles. Jautāts, kāda ir mums tik svešādā Koreja, Jānis atteic – kalnaina, bet olimpisko trasi raksturo ar sava pilota Oskara Ķibermaņa secinājumu – interesanta... Jāvēl, lai arī labvēlīga mūsējiem!

Laila PAEGLE 
Foto no Jāņa Jansona albuma

Aptauja

Paaugstināts akcīzes nodoklis tabakai un alkoholam. Ko par to domājat?

Regulārais maksājumsArhīvsDarba laiks