Jolantas dzīves pulkstenī Latvijas laiks

– Esmu kuivižniece! Un tas man ir svēts! – nedaudz piejūriešu gaumē sarunā saka Latvijas simtgades biroja reģionālo un nevalstisko projektu vadītāja Jolanta BORĪTE. Tiekamies Siguldā, kur viņa jau kādu laiku dzīvo, kafejnīcā Mr. Biskvīts. Sarunbiedres dzīvē bijuši dažādi laiki. Salacgrīvas, kad viņa, ieguvusi bibliotekāra izglītību, strādāja savā pirmajā darbavietā bērnu bibliotēkā, ieguvusi izpratni, ka viņai patīk kultūras lietas. Nākamais diploms apliecināja, ka apgūtas svētku režisora prasmes, tad kultūras un beigās vēl arī sabiedrības vadība. – Sabiedrību jāmāk vadīt, – teic Jolanta un gardi smej. Tie, kuri viņu pazīst, zina – viņai ir daudz un īpaši smiekli. Un, iespējams, tieši tie ir iemesls, ka viņa prot radīt svētkus.

Bēgšana no ikdienības

Pēc Salacgrīvas laika nāca Ainažu posms – Jolanta kļuva par Ainažu kultūras nama direktori, tad šos pašus pienākumus uzņēmās Limbažos. Viņu ieraudzīja, novērtēja. Sekoja Cēsu un Siguldas laiks. Sakritība, bet abās pilsētās viņa īstenoja projektus, kas saistījās ar to 800. gadskārtas svinībām. Smejos, ka pēc sešiem gadiem Jolantu gaidīsim Limbažos, ja jau viņai patīk šis skaitlis – drīz arī mūsu pilsēta svinēs šo cienījamo jubileju. Pēc Siguldas svinībām viņa tur īstenoja vēl vienu projektu, jo šī pilsēta bija Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas partnere. – 2014. gadā, kad tas gāja uz beigām, sapratu, ka neprotu tādā ikdienā, rutīnā strādāt. Man vajag mērķi, ko pakāpeniski īstenoju. Kad rezultāts sasniegts, eju uz nākamo. Mani interesē lieli kultūras projekti, kas ietekmē vai attīsta konkrēto vietu, – atzīst Jolanta. Viņa gan varēja turpināt strādāt Siguldas kultūras pārvaldes vadītājas amatā, bet saprasts – ikdiena nemobilizēs, tādēļ nolēmusi aiziet no šī darba. – Pirmoreiz dzīvē biju pilnīgi pārliecināta, ka darbs mani atradīs.

Un tā arī notika. Jolanta pat atceras precīzu datumu, kad tas notika – 2014. gada 20. decembrī. Vēl nebija lāgā piecēlusies no pārvaldes vadītāja krēsla, kad piezvanīja kultūras ministre Dace Melbārde, aicinot Latvijas simtgades birojā uzņemties sadarbību ar reģioniem. – Tūlīt sapratu, ka tas ir man kā radīts. Bija pieredze Latvijas kultūras darbinieku asociācijas vadīšanā, valstī mani ļoti daudzi pazīst. Šis amats bija pirmais birojā, kas tobrīd pats vēl nebija īsti izveidots. Un… diezin vai otrreiz kāds kaut ko tādu vēl piedāvās. Šis ir kārtējais projekts viņas dzīvē, kas sākās 2015. gada 1. februārī un noslēgsies 2020. gada beigās. – Man šis darbs ļoti, ļoti patīk, – atzīstas Jolanta un piebilst, ka viņai nav svarīgs amata nosaukums, nav nepieciešami padotie, ko komandēt. – Man patīk strādāt komandā un darīt pašai!

Paralēli tam viņas pieredzi, zināšanas un sakarus kādu lielu kultūras notikumu organizēšanā izmanto viena otra pašvaldība. Piemēram, pirms pāris gadiem viņa iesaistījās mākslas mēneša organizēšanā Valmierā. Jolanta joprojām mācās. Lasa, tver citu pieredzi. – Galvenais ir nebaidīties atzīties, ka kaut ko nezini, un jautāt tiem, kuriem ir atbildes. Pasaule ļoti strauji mainās un ir jāmainās tai līdzi, arī pasākumu organizēšanā.

Mīlestību pret valsti nav jāsarežģī

Sarunbiedre, strādājot birojā, tiešā veidā par kādu Latvijas simtgades projektu neatbild, bet strādā kopā ar pašvaldības simtgades koordinatoriem, lai valsts lielās jubilejas sagaidīšana būtu skaista. Pasviež kādu ideju, dod padomu, palīdz atrast ceļu, kā to labāk īstenot, kā iesaistīt sabiedrību. Kafejnīca, kurā sēžam, liek viņai atcerēties Siguldas laika tērzēšanas vakarus. Tādus viņa organizējusi ik ceturtdienu – noteiktas tēmas un auditorijas nav bijis, bet cilvēki zinājuši, ka šajos vakaros, baudot kafiju un gardu kūku, var piedalīties ideju vētrā un kaut ko mainīt savā apkārtnē. Tagad tāda tērzēšana parādoties vēl šur tur, piemēram, Kandavā, sarunu brokastis rīkotas nesen notikušajā kongresā Daugavpilī. – Svarīgi ir sarunāties ar cilvēkiem, uzklausīt, vienalga, kāds ir viņu viedoklis. To es saucu par cilvēkmīlestību, un, manuprāt, man tāda ir vienmēr bijusi, – atklāti teic Jolanta. Ar gadiem vēl nākusi pieredze apvaldīt savas emocijas, neuzspiest viedokli.

Stāvot uz valsts lielās dzimšanas dienas sliekšņa, pasākumi šim notikumam birst kā no pārpilnības raga. Vai neapniks, ka gluži vai katram solim tiek piekarināta Latvijas simtgades birka? Sarunbiedre atzīst, ka reizēm ir kaitinoši tādi projekti – piemēram, 100 soļi, 100 pakāpieni u.tml. Viņasprāt, nekas nav jādara darīšanas pēc, ir jābūt iekšējai pārliecībai, ka tas, ko dari, ir labākā dāvana valstij un arī sev pašai. Tā varētu būt kaut vai dzimtaskoka uzzīmēšana. – Protams, būs simtgadei veltīti uguņošanas pasākumi, bet, manuprāt, ir jādara vienkāršas, saprotamas lietas, kam nav ne valodas, ne naudas barjeras, ko var izdarīt jebkurš un jebkurā vietā – vienalga, ģimenē vai kādā kopienā. Jolanta uzskata, ka ar baltā galdauta svētkiem trāpīts desmitniekā. – Te nav runa par ēšanu, bet par komunikāciju, se­višķi jau ar jauniem cilvēkiem. Caur dzīvām sarunām tiek stiprināts ģimenes, dzimtas spēks, piederības sajūta Latvijai. Ir jādara lietas, caur kurām tu to sajūti. Viens no Jolantas mīļprojektiem ir Latvijas karoga ceļš, kas aizsākās pērn decembrī. Cēsīs speciāli austs mūsu valsts karogs apceļo latviešus pasaulē. – It kā vienkārša lieta, bet, redzot, kā cilvēki pieskaras karogam, kā to iesmaržo, šķiet, ka tā viņiem ir lielākā dāvana, – spriež sarunbiedre.

Viņasprāt, cilvēki ieciklējušies uz to, ka valsts jubileja noteikti jāsvin kā kultūras notikums – ar koncertu vai izstādi. – Jāatrod cita pieeja svētku organizēšanā, jāsadarbojas dažādām mērķgrupām, turklāt ne tikai tradicionāli, teiksim, uzņēmējs sponsorē kultūras projektu. Piemēram, Valmierā bija sarīkota konference Māk­sla būt uzņēmējam, kurā runāja, kā caur dažādiem radošiem procesiem attīstīt uzņēmējdarbību, kā radīt lepnumu par savu uzņēmumu. Viņa pastāstīja, ka atsevišķās pašvaldībās organizē mazo grantu projektus, kuros gūt atbalstu iedzīvotāju, NVO iniciatīvām simtgades svinēšanai. – Valsts simtgade ir labs stimuls mobilizēties domāt citādāk un plašāk.

Jautāta, kurā Latvijas reģionā ir labākā augsne ideju dzimšanai, Jolanta nedomājot min Kurzemi. Kuldīgu, Liepāju, Kandavu. Tur rodoties izteikti radošas idejas. Kā aktīvāko pašvaldību simtgades svinību aktivitāšu nozīmē Vidzemē viņa piesauc Valku, attīstās arī lietas Valmierā, Cēsīs. Un mūspusē? Sarunbiedre atzīst, ka bijušā Limbažu rajona novadi iesaistās valsts mēroga pasākumos, piemēram, nesen ozoliņu stādīšanā akcijā Apskauj Latviju, bet citādi esot salīdzinoši klusi. Viņa min Limbažos uzsākto projektu par himnas jostas aušanu. – Tas varētu kļūt par Latvijas mēroga komunikācijas projektu, tikai nevajag baidīties dalīties informācijā, – spriež sarunbiedre.

Vecāku mājas Kuivižos kā baznīca

Patlaban Jolanta un viņas dēli dzīvo Siguldā. – Man joprojām saglabājušies labi draugi no Limbažu, Cēsu laikiem. Siguldā ir grūtāk izveidot kontaktus, tā ir ļoti plaša un atvērta, – atzīst sarunbiedre. Māsa Agnese dzīvo Rīgā, vecāki – joprojām Kuivižos. – Vajadzētu biežāk pie viņiem aizbraukt, bet notiek tik daudz simtgades projektu un visur pašai gribas būt klāt. Aizbraukšanu pie vecākiem aptuveni reizi mēnesī viņa salīdzina ar iešanu baznīcā. – Tas ir kā sava veida svētdienas dievkalpojums. Uz baznīcu eju reti, tāpat reti braucu pie vecākiem.

Tomēr ir svētas ģimenes tradīcijas, kas tiek ievērotas. Piemēram, janvāra pirmajā sestdienā jau pārdesmit gadu visas paaudzes – teju pussimt cilvēku – satiekas vecmammas mājās – Mērnieku Irnumos, kur dzīvo Jolantas mammas brālis. – Šī kopābūšana ar cienastu, dziesmām, laba vēlējumiem un pašapdāvināšanos ir kā svētības iedošana visam gadam. To aizsāka vecmamma, tagad viņa uz šo tradīciju noraugās no mākoņa maliņas. Reizumis arī Mērniekos notiek plašāka līgošana. Ģimenē noteikti tiek svinētas vārda un dzimšanas dienas. Pagājušais gads bijis īpaši godiem bagāts – pus­apa­ļas un apaļas jubilejas pašai, mammai un tētim, savukārt Jolantas vecākajam dēlam Krišam bija kāzas. – Visu laiku vajadzēja domāt, ko darīt svinībās. Tēta dzimšanas dienā braucām pa viņa bērnības un jaunības vietām Alojas un Staiceles pusē. Grupas Prāta vētra dziesmā ir vārdi, ka visvairāk var nogurt tikai no svētkiem… Arī Jolanta nogurstot, bet: – … radot prieku citiem, es arī pati to gūstu. 

Sarunbiedre atklāj, ka viņai patīk saturēt kopā radus. Kaut vai sazvanoties, ja nav iespējams tikties. Nupat Jolanta kopā ar vecākiem atkal bija aizbraukusi pie tēva radiem Baltkrievijā, ko dara ik pa pāris vai četriem gadiem. Izrādās, ka pēckara laikā viņas tēva brālis pārcēlies dzīvot uz turieni.

Jolantai ir ļoti būtiskas šīs draugu, radu un īpaši viņas pašas ģimenes saites. – Dēli ir mana lielākā bagātība, – viņa secina. – Vecākais ir ļoti patstāvīgs, prot gatavot. Visu laiku viņš ir rūpējies par mazāko brāli, par Niku. Sarunbiedri patīkami pārsteidzis, ka Krišs nolēmis aizvest brāli divu nedēļu ceļojumā uz Ameriku. – Arī puikas man māca novērtēt ģimenes nozīmi, – viņa atzīst. Savukārt Niks māca to, ko pats ieguvis sportā, nodarbojoties ar BMX, – neatlaidību, mērķtiecību, atziņu, ka nevajag stresot par sīkumiem.

Speciāli siet pie dzimtenes nevajag

Jolanta arvien lepojusies, ka ir kuivižniece, bet viņas mājas ir tur, kur ģimene, dēli. – Man nereti jautā, kā es tā varu padzīvot vienā vietā, tad citā. Es mēģinu katru vietu ar sevi personificēt. Manuprāt, svarīgi dzīvot tur, kur tu strādā. Rīgā īsti gan negribu, tāpēc labi, ka darbs saistīts ar visu Latviju, kas dod iespēju dzīvot arī Siguldā. Bet man sāk iepatikties arī citas vietas valstī… Vai par prombraukšanu nav domāts? Esot bijusi iespēja kļūt par ekspertu darbā ārpus Latvijas, bet viņa nav bijusi tam gatava. – Bez tam, man darba pietiek Latvijā! Sarunbiedre pieļauj, ka varētu kādreiz pastrādāt arī ārpus valsts, bet tikai kādu laiku. Jolanta nevar atbildēt uz jautājumu, kas ir tās saknes, kas viņu te tur. – Nekad neesmu par to domājusi. Te esmu dzimusi, te ir vieta, kur man jābūt, nekam īpašam mani te nav jātur.

Viņa gan uzskata, ka jaunajiem būtu lietderīgi pabāzt degunu pasaulē, gūt pieredzi, lai pārvestu to uz Latviju. Vecākais dēls pusgadu pamācījies Amerikā un tagad strādā par klientu lojalitātes speciālistu Circle K. Jaunākajam jau ir 17 gadu un šogad viņš pabeidza Siguldas ģimnāzijas 10. klasi. Viņš ir lielāks kosmopolīts, tādēļ Jolanta pieļauj, ka kādā brīdī varētu arī pateikt: – Es aizbraucu no Latvijas. Un nevis tikai mācīties, bet arī strādāt.

Atvadoties Jolanta secina, ka viņa jūtas laimīga. Zināms jau, ka ir tādi brīži, kad sāc pārdomāt savu dzīvi. Pirms pāris gadiem viņai konstatēja ērču encefalītu, kam klāt nāca arī meningīts. Trīs dienas bijusi ārpus realitātes reanimācijā. – Kad atmodos, blakus manai gultai stāvēja vecākais dēls. Viņš bija tik laimīgs, kad es atvēru acis! Ģimenē ir spēks! Pēc tam mācījusies ar kraķīti staigāt… Tagad dzīve atgriezusies vecajās sliedēs. – Nesavtīgi dodot citiem, man tiek atdarīts ar labu! – uzskata sarunbiedre.

Ar novadnieci sarunājās
Regīna TAMANE
Aleksandra LEBEDEVA foto