Eslingenas dziesmu svētkos pulcējas ļaudis, kuri ilgojas pēc latviskā

Šis jūnijs Liepupes vīru ansambļa dalībniekiem paliks atmiņā ar dalību vērienīgā ārzemēs mītošo latviešu pasākumā Eslingenas dziesmu svētkiem 70. Tas notika piepilsētā 15 km no Štutgartes. Tur pēc Otrā pasaules kara uz laiku izmitināja latviešus, kuri bija devušies trimdā, bēgot no padomju režīma. Pēdējā laika lielākā ārpus Latvijas mītošo tautiešu kopā sanākšana pulcēja aptuveni 600 dalībnieku no 11 valstīm – ne tikai no Eiropas, bet arī Kanādas, ASV un Austrālijas. Liepupes vīru ansamblis uz Vāciju devās 5 dalībnieku sastāvā. Tie bija Liepupes tautas nama vadītājs Andris Zunde, Juris Kalniņš, Guntis Sakārnis, Mārtiņš Roziņš un Māris Tazāns. Eslingenā viņiem ar savu vijoli un kontrabasu pievienojās limbažnieks Jānis Liepiņš. Viņš jau gadus piecus dzīvo Vācijā, taču kolektīvā joprojām ir savējais. 

Ansamblim svētkos bija atvēlēti gana svarīgi uzdevumi. Pirmais bija tirgus laukumā ar lustīgām latviešu ziņģēm sagaidīt gājiena dalībniekus. – Blakus pie skatuves rāvām vaļā, kamēr visi sanāca! – stāsta kolektīva pārstāvis A. Zunde. Gājiens bijis iespaidīgs. Procesija sākās tieši tur, kur pirms 70 gadiem bija pārvietoto personu jeb DP nometne. 600 dalībnieku un viesi devās cauri visai pilsētai, katra delegācija nesa savu Latvijas karogu. Tas radīja ļoti nopietna pasākuma iespaidu. Atklāšanā piedalījās un svinīgās uzrunas teica Eslingenas mērs Dr. Markuss Rābs, Latvijas vēstniece Vācijā Elita Kuzma, kultūras ministre Dace Melbārde. Svētku patroneses godā bija Latvijas eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Viņa runāja par to, ka pirms 70 gadiem Eslingenā pulcējās cilvēki, kuri bija visu zaudējuši. Pieminēja arī faktu, ka rietumu sabiedrotie Baltijas valstis bija norakstījuši. Bēgļu priekšā bija nezināma nākotne. 1947. gada kopāsanākšana dziesmu svētkos radīja pleca sajūtu, apziņu, ka latvieši, ja palikuši bez tuviniekiem, cits citam ir māsa, brālis, tēvs un māte. 

Otrā Liepupes vīru uzstāšanās bija dalībnieku ballītē. Pēc plašās un nopietnās programmas visi sanāca kopā, lai kārtīgi izdejotos. Muzikālo pavadījumu pamīšus spēlēja liepupieši, grupa Dzelzs vilks un jauniešu folkloras kopa Austrumkalns no Londonas, kas izpilda danču mūziku, kā arī rāda, kā jādejo. Beigās liepupieši vēl nospēlēja papildu laiku – bija paredzēts, ka ballīte būs līdz pulksten 3 rītā, bet tā turpinājās līdz 4. Jau nākamajā dienā ansamblis devās mājup. Tā īsti Vācijā pavadīja tikai divas dienas.

A. Zundem un pārējiem kolektīva dalībniekiem Štutgartes apkārtne un tajā dzīvojošie latvieši nav sveši. Viņi jau iepriekš šeit uzstājušies – gan tad, kad braukājuši apkārt kā ielu muzikanti, gan citās reizēs, tādēļ viņi jau redzējuši, kā dzīvo vietējie letiņi. Acīmredzama esot atšķirība starp tiem, kuri bija spiesti Latviju atstāt pēc tam, kad varu valstī pārņēma Padomju Savienība, un ļaudīm, kuri dažādu iemeslu dēļ emigrēja pagājušā gadsimta 90. gados un vēlāk. – Vecākās paaudzes latvieši kopš bērnības tur dzīvojuši, gājuši skolās, viņiem ir grūtāk runāt latviski. Es jūtu barjeru starp viņiem un mani, – novērojumos dalās sarunbiedrs. Savukārt ar latviešiem, kuri izbraukuši pēc neatkarības atgūšanas, var runāt kā ar savējiem, viņu mentalitāte ir līdzīga, viņi joprojām smejas par tiem pašiem jokiem. A. Zunde ļoti augstu vērtē to, ka tieši šī nākamā emigrējušo Vācijas latviešu daļa spējusi organizēt tik vērienīgu pasākumu kā Eslingenas dziesmu svētkus. Viņam vienubrīd bijusi sajūta, ka ārzemju latviešu kustība varētu apsīkt, jo vecā paaudze sāka pagurt un aiziet. Tagad viņu vietā stājusies jauna. – Karogi plīvo, un ir sajūta, ka trimdas latviešu kopienās turpināsies tas, kas bijis gadu desmitus, – uzskata A. Zunde. Viņaprāt, Štutgartes latviešu biedrība Saime, tās vadītāja Laura Putāne un brīvprātīgie, rīkojot šo pasākumu, paveikuši milzīgu darbu. – Viņi paši gan teica, ka strādā par puķu pušķi, – apliecina Andris. Visvairāk Liepupes tautas nama vadītāju pārsteidzis tas, ka brīvprātīgie pateicībā par ieguldīto darbu saņēma biļeti tikai uz vienu koncertu. Lai tiktu pārējos, viņi bez kurnēšanas stāvēja rindā, pirka biļetes, kas nebija lētas. Protams, Vācijā algu līmenis ir cits, bet arī pret šādu principu cilvēki neiebilda, viņi bija ar mieru ieguldīt pasākumā ne tikai laiku, bet arī līdzekļus. 

Liepupes vīru vizīte bija īsa, nebija daudz laika staigāt pa svētku pasākumiem. Taču viņiem paveicās tikt pie biļetēm, lai noskatītos dziesmu spēli Eslingena ar Alberta Legzdiņa (Čikāgas piecīši) libretu un Lolitas Ritmanes mūziku. Mūzikls uzvests trīs reizes. Pirmā bija Vispasaules latviešu dziesmu svētkos Kanādā, otrā pirms dažiem gadiem Latvijā. Tagad par godu svētkiem to rādīja trešo reizi. Uz skatuves kopā sanāca dalībnieki no sešām valstīm. – Centāmies aptvert, ko tas nozīmē, kā tādā komandā notika kopīgi mēģinājumi, – bilst A. Zunde. Neckar foruma zāle, kurā rādīja Eslingenu, bija milzīga, ar aptuveni 1000 skatītāju vietām, un visas bija aizņemtas. Nākamajā dienā turpat notika ballīte. Tā kā ansamblim tajā bija jāspēlē, viņi varēja ar interesi noskatīties, kā notiek pārbūve: grīdas, sienas, viss modernajā kultūras centrā ir transformējams un pārbūvējams. 

– Varbūt kļūdos, bet man ir sajūta, ka cilvēki, kuri aizbraukuši, ir mazliet izslāpuši pēc latvietības, – atgriezies mājās, teica A. Zunde. Viņam šķiet, ka šeit, Latvijā, nav tik ierasts lepoties ar savu latviskumu kā svešatnē. Mēs tā nedarām. Droši vien tāpēc, ka esam nedaudz kreņķīgi par finansiālo situāciju un citām ikdienas raizēm. – Viņi tā mazliet lepni „sit pie krūts”. Staigāt tautastērpā un saukt sevi par letiņu ir gandrīz stilīgi, – viņš secina. – Kad šķīrāmies no Lauras Putānes, par to runājām. Man Eslingenā pavadītajās dienās bija radies iespaids, ka nav svarīgi, kur tu dzīvo, bet svarīgi, cik tās latvietības tevī ir iekšā. Viņa tam piekrita. 

Linda TAURIŅA