Dzimtene vienmēr ir un būs sirdī!

Vēstule saņemta Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītajā «Ausekļa» konkursā «Vēstule dzimtajai vietai»

Esmu Evita, 27 gadus jauna ārste, un jau gadu dzīvoju Somijas sirdī – Helsinkos. Nekad nebūtu iedomājusies, ka manas dzīves straumes aiznesīs uz ziemeļiem, bet te nu es esmu – uz Somijas klintīm, sūnām, brūklenēm un pie ziemeļbriežiem, turklāt pamazām laižu saknes arī šajā zemītē. 

Mans ceļš uz šo valsti sākās pirms teju četriem gadiem, kad iepazinos ar savu otro pusīti – somu puisi. Toreiz gan ideja par dzīvi Somijā, strādāšanu un kur nu vēl somu valodas mācīšanos likās pilnīgi absurda, biju pārliecināta, ka nekad mūžā uz to neparakstīšos. Medicīna un vēl somiski? Kurš trakais kaut ko tādu sev novēl? Un te nu es esmu! Runāju tekošā somu valodā un ārstēju cilvēkus Helsinkos.

Medicīnas studiju beigu posmā ātri vien sapratu, ka Latvijas medicīnas sistēmā strādāt nevēlos un pieņēmu lēmumu doties projām. Tā vien šķiet, ka aizbraukt ir tik viegli – sakrāmē ceļasomu, paņem desmaizes, termosu un dodies! Tā tas nav. Sākt mācīties jaunu valodu, iejusties vidē, iegūt jaunus draugus un kopsummā – nostabilizēties – tas prasa milzīgu darbu, pacietību un drosmi.

Esmu iejutusies un jau mazliet ieaugusi ar savām saknēm arī šajā zemītē. Ik dienu priecājos par Somijas maigi skarbo dabu, svaigo gaisu un neskaitāmajiem ezeriem, ik dienu novērtēju to, cik sakārtotā, drošā un labklājīgā vidē atrodos un darbojos.

Helsinkos arī aktīvi kultivējam latvietību. Šobrīd darbojos nesen nodibinātajā latviešu tautas deju kopā Aurora. Ir iespēja dziedāt arī korī. Mūsu mērķis ir dalība nākamajos Vispārējos Dziesmu un deju svētkos 2018. gadā. Starp citu, mūsu kolektīva pulkā ir ne tikai latvieši, bet arī somu un pat spāņu puisis. 

Visvairāk no mājām man pietrūkst bagātīgās tējas dažādības. Somijā nav īpaši populāra zālīštējiņu kultūra, bieži parastas iesnas izvēlas ārstēt ar nopietnām zālēm, kad izlīdzēties varētu ar kārtīgu kumelīšu un liepziedu tēju, medu un pēdiņu izkarsēšanu. Noteikti pietrūkst arī mūsu dīvainības (somuprāt) – bērzu un kļavu sulu. Viņi nesaprot, kā var dzert ūdeni, kas iztecināts no bērza.

Kopumā esmu ļoti priecīga, ka dzīvoju tieši Somijā, jo mājas ir tepat: drusciņ aiz Tallinas, drusciņ aiz Salacgrīvas, un tur nu es esmu – Lēdurgā. Tā kā runāju tekoši gan somiski, gan latviski, mājas man ir abās zemēs. Lidojot no Helsinkiem uz Rīgu, nejūtos, ka dodos no vienas valsts uz otru. Gluži pretēji – šīs abas zemes ir manā sirdī, un manas saknes ir gan šeit, gan tur. Es tikai pārlidoju no vienas pilsētas uz otru.

Latvija vienmēr ir un būs manā sirdī, un arī tepat – aiz pāris pakalniem. 

Lēdurdziete 
Evita GRIDJUŠKO 
no Helsinkiem Somijā