Dzimtās vietas piederības apziņa dzīva

* Vēstule saņemta Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītajā «Ausekļa» konkursā «Vēstule dzimtajai vietai»

Pirmo reizi rakstu vēstuli vietai, kas man svarīga un veidojusi mani dziļos sajūtu un dzīvesziņas līmeņos. Šobrīd, ar daudzu gadu desmitu atstarpi raugoties, dzimtās vietas piederības apziņa joprojām uzrunā kā bērnībā. Vecāsmammas stādītais ābeļdārzs pie mājas Salacas pagastā, vecaispaps, kurš mani, jau jaunkundzi, ikreiz pavadīja līdz autobusa pieturai, un Korģenes skola. Skola ne kā mācību iestāde, bet vieta, kur pieaugu un, cik atceros, pavadīju lielāko daļu laika. Mamma bija skolotāja, strādāja daudz, bija gan pagarinātās grupas, gan internāta audzinātāja un skolā no agra rīta līdz vēlam vakaram. Skola un tās apkārtne tiešām man bija kā otrās mājas.

Manā pasē ierakstītā dzimšanas vieta gan ir pavisam cita. Bet Korģītes upes krasti, pašai vien zināmās zemeņu vietas mežmalā un kaķpēdiņu nora kalniņgalā vai balto vizbuļu galvas zem vecā vītola ir tās saites, kas mani joprojām sien pie tevis, Latvija.

Nu jau septiņarpus gadu dzīvoju Minhenē. Tā man bijusi apzināta izvēle un ikdienā nemokos ar dzimtenes zaudējuma sajūtu vai smeldzi pēc bijušā. Esmu daudz domājusi, kāpēc tā. Labāko izskaidrojumu esmu atradusi tajā, kā mani veidojusi mana dzimtā vieta un cilvēki, kuri ir apkārt. Mamma, viņas kolēģes, tuvīno māju kaimiņi un – jā! – arī skolasbiedri. Varbūt pat neapzinoties, ka vārdi, kas pateikti seš-, septiņgadīgas ūdenszāles klātbūtnē, laiku pa laikam joprojām skan atmiņās, jo bijuši tik vitāli. Vai notikumi, kas uznirst kā gleznas… Ābolu talka skolas dārzā. Kakao smarža skolas gaiteņos ļoti īpašos godos. Pirmās simpātijas un sniega pikas aiz apkakles. Un iedrošinājums nebaidīties, bet iet un darīt.

Vēlāk, universitāšu gudrībās skolojoties, bija tā tēma par dzīvošanu šeit un tagad. Manī nezin kāpēc ir stingra pārliecība, ka to šeit un tagad māku ieguvu vecāsmammas māju pagalmā un smilšu kastē pie kaimiņpuikām. Par to tev esmu pateicīga. 

Minhene ir miljonu pilsēta. Iedzīvotāju skaita ziņā ar 1,5 miljoniem iedzīvotāju tā ir trešā lielākā Vācijas pilsēta, Minhenes plānošanas reģionā dzīvo 2,76 miljoni iedzīvotāju. Taču, manuprāt, ir absolūti vienalga, vai esi dzīvojis Latvijas lauku klusumā, vai burzījies pasaules metropolēs, iespējas dzīvot piepildītu dzīvi ir gan vienam, gan otram. Attālums nav šķēr­slis, lai satiktos domas un idejas. Atskaites punktus un prioritātes savā dzīvē katrs iezīmē pats.

Darba gados Latvijā man bija tā greznība iepazīt daudzus Latvijas novadus un to ļaudis. Arī tagad, atrodoties gandrīz 2000 km attālumā no Latvijas, jaunu kontaktu veidošana ar fantastiskiem Latvijas cilvēkiem dažādos projektos vai interešu grupās turpinās. Bet vienmēr ar interesi esmu sekojusi līdzi tam, kas notiek man tik tuvajā pusē.

Ja nu tiešām jānosauc kas tāds, kas šeit, tālumā esot, no Latvijas trūkst, tās ir parastas lietas, kas nostrādā sajūtu līmenī. Rupjmaize, protams. Pat ķieģelītis, kas kopā ar svaigi sviestu medu no dravas Latvijā ir gardumu gardums. Arī šeit ir maize, arī šeit ir medus, bet Latvijas maizei un medum ir pamatīgums klāt. Vēl – Latvijas debesu krāsas, Baltijas jūras krasts un sarunas dzimtajā valodā. Steidzīgas un bieži vien it kā garāmskrienot vai arī – rāmas un izjustas. Valodas dziļums, manuprāt, ir iespējams tikai dzimtajā zemē. 

Paldies, ka biji un paldies, ka būsi (kaut atmiņās)!

Iveta Minhenē