Dimaterei Reklaitei stelles klaudz un idejas rosās nemitīgi

Rīt valsts svētkiem veltītajā svinīgajā sarīkojumā Limbažu kultūras namā pasniegs novada pašvaldības apbalvojumus. Atzinības rakstu saņems arī Tautas daiļamata meistare, ilggadēja TLMS Dzilna audēja, limbažniece Dimatere REKLAITE. Viņai tas piešķirts par profesionālo meistarību, ieguldījumu novada kultūrvēsturiskā mantojuma apzināšanā un par novada pazīstamības veicināšanu. Pati atzīst, ka jūtas gandarīta un pagodināta, bet savu darbu veic ar lielu mīlestību un atdevi neatkarīgi no balvām. Un tādu viņai ir ne mazums, ar saviem darinājumiem piedaloties dažādos konkursos un izstādēs. Ikdienā sarunbiedre ir šuvēja. – Tā ir mana priekšrocība, jo tautastērpu varu izveidot no sākuma līdz beigām saviem spēkiem, – viņa saka. No tā, kas jau radīts, iespējams sakomplektēt vairākus variantus un apaudzēt ar vēl kaut ko. Tiesa, ievērojot kultūrvēsturisko novadu apģērbu un aksesuāru saderību. Līdz ar to lieliem svētkiem, tai skaitā Latvijas simtgadei, viņa ir gatava. 

Aušana ir saldaisēdiens, sagatavošanās – grūtākais
Dimateres galvenā darba telpa ar stellēm atrodas Limbažos pie kolēģes Rutas Legzdiņas. Tur viņas mēdz strādāt trijatā – pievienojas arī Māra Eglīte. Ideju, ko īstenot, netrūkst, tāpat uzaicinājumu iesaistīties dažādos projektos. – Arvien gribas izmēģināt jaunas tehnikas. Pirms pāris gadiem man izaicinājums bija uzaust pusdrelli, tad tapa vilnas pusmēteļi, sega lins linā. Vēl uzaudu modernus lina brunčus, iepinot mazus rožu celiņa rakstiņus. Tāpat daudz piestrādāju, izmēģinot dubultauduma lakatus, kuriem katra puse ir citādāka. Šķērēšana vien prasīja dienas divas. Pati aušana nereti ir tas vieglākais, kā saldais­ēdiens, – salīdzina meistare. Viņa cenšas, lai katra lieta būtu izdevusies, tāpēc pirms tam, smalki rēķinot, top zīmējums. Pa šo laiku mājās sakrājušās pamatīgas mapes, kas šad un tad atkal tiek pārskatītas. Tāpat sanāk ielūkoties grāmatās par tautastērpiem, noskatīties kādu šai jomai veltītu raidījumu. – Kas tik nav uzausts! Lakati vien jau sniedzas pāri 200. Savulaik ieraudzīju muzejā darba tērpu un vēlējos to izveidot pati. Tad tie izstādēs vēl nebija redzami, – viņa teic. Katrreiz jau iepriekš esot jāvar saredzēt, kāds darbs izskatīsies. Rūpīga sagatavošanās aušanai tam palīdz, tāpat ļauj izvairīties no kļūdām, kas gan ar tik skrupulozu pieeju negadoties bieži. – Pacietību vajag nežēlīgu. Stundas tik ātri paskrien! Pašas radītās lietas, protams, ir būtiska sarunbiedres garderobes un interjera sastāvdaļa, taču, ja visu paturētu sev, kur tad liktu jauno, viņa nosmej. – Jādod arī tautās! Vērtīgi arī esot aizbraukt palūkoties, ko radījuši kolēģi citviet, tai skaitā Igaunijā. 

Šovasar D. Reklaite ieguva nozīmīgu godalgu – Voldemāra Cīruļa piemiņas balvu par labāk darināto tautastērpu. Tas bija Vidzemes novada sievas ziemas tautastērps. Par šo veikumu viņa nu glabā dāvanā saņemto pērļu jostu. Ar diplomiem un atzinībām novērtēta arī viņas dalība Dziesmu svētku izstādēs, tostarp, esot vēl kopā ar Dzilnu. Tās sastāvā viņai aizritējuši gandrīz 40 gadi. Tiesa, nu jau kādu laiku Dimatere studijā nedarbojas, bet strādā individuāli. Liels prieks viņai allaž ir ar saviem darinājumiem iesaistīties ikgadējā gadatirgū Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā Rīgā. – Man šajā gadatirgū ļoti patīk. Tie ir svētki divu dienu garumā, jo apkārt ir tik atsaucīgi cilvēki. Katram gribas parunāties, dalīties atziņās, savos stāstos. Tas piepilda dvēseli. Sevišķi interesanti ir uzklausīt vecāka gadagājuma ļaudis, kuri atklāj, kā reiz austs viņu ģimenēs. Par latviskajiem rokdarbiem uzmanību aktīvi izrādot arī, piemēram, japāņi. Augustā limbažniece turpat piedalījusies maizei veltītos svētkos, kur ar kolēģēm rādījusi, kā auž jostiņu. Kā tās top, demonstrējusi arī Limbažu Galvenās bibliotēkas (LGB) Bērnu literatūras centra mazajiem apmeklētājiem. Otro gadu viņa piedalījusies vietējos pilsētas svētkos un novērojusi, ka sevišķi puikām ir interese izmēģināt aušanu. Arī meistarei pašai ir divi nu jau pieauguši dēli, taču viņi nav aizrāvušies ar to, ko mamma, tāpat arī vedeklas ne. Toties ir cerība, ka varbūt nākotnē šis amats saistīs mazmeitiņu. – Kad virpinu bārkstis, viņa ir klāt un spēlējas ar tām. Viņai omīte uzaudusi lakatu un rakstainu jostiņu, kuros vesta mājās no dzemdību nama. Dēliem ir Limbažu vīriešu jostas. Dimatere atgādina, ka senāk vēveri jeb audēji bija tieši kungi. Čakls palīgs viņai ir dzīvesbiedrs Guntis. Viņš ir taisījis, teiksim, šķērus, kā šoferis izvadā, kur nepieciešams. Pēdējos gados aušanai pievērsusies arī meistares māsa. Abas mēdzot pa telefonu saskaņot krāsas un pārrunāt citas aušanas nianses. Tā kā senči neesot bijuši audēji, radi brīnoties, no kurienes Dimaterei tāda aizrautība. – Viss sākās Pionieru nama pulciņā pie Maijas Šteinbergas un turpinājās «Dzilnā» pie Rasmas Kokinas. Jau tad man patika akurāti un precīzi zīmēt un rēķināt rakstus, – viņa atceras. 

Prieks dalīties zināšanās ar citiem
Pašlaik D. Reklaites un dažu viņas kolēģu veikums skatāms nesen Valmierā atklātajā izstādē Mana tautastērpa ceļš. Tā ir apjomīga ekspozīcija, kurā iekļauti gandrīz 100 Latvijas cilvēkiem piederoši un arī pašu darināti tērpi. Dimatere tur aizvedusi savu Vidzemes ziemas un Tūjas darba tērpu. Pavasarī sarunbiedre kopā ar kolēģēm atvēlēja lina darbus izstādei Lēdurgas kultūras namā. Patlaban aktīvi top vilnas lakati, un ar tiem iecerēts turp doties nākamgad. Savukārt šajā decembrī Dimatere un vēl vairākas kundzes jostas un arīdzan lakatus izliks apskatei LGB. Paralēli tiem iesākti lupatu deķi. Viņas prasmes lieti noder arī latviskās dzīvesziņas biedrības Saulesrits namiņa Limbažos audējām, pie kurām viņa viesojas kā skolotāja. – Man prieks, ka varu savas zināšanas nodot tālāk. Aušanā knifiņu ir tik daudz, ka visu pat nevar izstāstīt, tāpēc vajag izmēģināt praktiski, – skaidro sarunbiedre. Daudzām apmeklētājām stelles ir arī mājās, ne vienai vien bijis stimuls tās tagad iegādāties. Dimatere savas mazās pasūtījusi pie meistara Staicelē, nītis un šķietus sūtot Tallinā, uz kurieni tie atvesti no Somijas. – Vienmēr priecājamies, ka mums blakus ir «Limbažu Tīne», kur var aizskriet pēc kāda dzijas toņa, ja tas pēkšņi aptrūkstas, – viņa piebilst. Taujāta par iecerēm, limbažniece teic, ka gribētu uzaust Kaldabruņas jostu.

Tautas daiļamata meistares nosaukumu D. Reklaite ieguvusi 1988. gadā. Tolaik vajadzējis uz to pretendēt ar 10 darbiem dažādās tehnikās, bija jāveido pat komplekti, piemēram, virtuvei – galdauts, salvetes, aizkari u.tml. – Visus šos gadus bijis jāstrādā tā, lai attaisnotu šo nosaukumu. Palaisties nevar ne kriksi! – uzsver sarunbiedre un jau prāto, kāda lieta taps nākamā. Jo stelles tukšas nestāv nekad! 

Ilva BIRZKOPE
Foto no Dimateres REKLAITES albuma