
Pētnieciskais darbs kā aizraujošs dzīvesveids
Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas (LUAB) direktori, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktori filoloģijā, vairāk nekā 130 zinātnisko publikāciju autori, Triju Zvaigžņu ordeņa un citu nozīmīgu apbalvojumu ieguvēju Ventu KOCERI ar lepnumu varam saukt par savējo. Arī viņa pati Limbažus, kur pavadīti bērnības un skolas gadi un Limbažu Bērnu bibliotēkā rasta pirmā darbavieta, joprojām tur sirdī un uztur ciešas saites. Šis gads V. Koceres dzīvē iezīmējas ar diviem zīmīgiem skaitļiem – šomēnes apritēja 45 darba gadi LUAB, savukārt tieši pirms 50 gadiem absolvēta Limbažu 1. vidusskola. Starp citu, apaļais skaitlis pamudinājis sasaukt bijušos klasesbiedrus uz sen nebijušu satikšanos Limbažos, kas notiks rīt.
– Vai patika pret bibliotēku jomu radās, strādājot bērnu bibliotēkā?
– Jau skolas laikā skaidri zināju, ka mani interesē humanitārās zinātnes, literatūru mācījos vairāk, nekā tika prasīts. Pēdējās klasēs apmeklēju Jauno filologu skolu Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē. Par skolotāju gan strādāt negribēju, bet nospriedu: laiks rādīs... Būdama bērns, bieži apmeklēju Limbažu Bērnu bibliotēku, man patika turienes atmosfēra un vadītāja Iraīda Dzenīte. Iespējams, tāpēc vēlāk līdztekus studijām neklātienē sāku strādāt tieši tur. Ar savu kursabiedreni un kolēģi Guntu Beķeri joprojām uzturam kontaktus. Vēlāk man piedāvāja karjeru komjaunatnē, no kuras gan atteicos. Gribēju tikt uz Rīgu, jo Limbaži šķita par rāmu. Beidzot universitāti, izvēlējos strādāt Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Fundamentālajā bibliotēkā (LUAB kādreizējais nosaukums – aut.), un tā tas viss sākās. Vispirms gan gribēju pieteikties Nacionālās bibliotēkas bērnu nodaļā, taču tur brīvu vietu nebija. Kad pēc laika tāda atbrīvojās, atteicu. Neesmu jau zaķis, kas tā lēkās šurpu turpu... Un pareizi vien bija! Kad šeit vaicāja, tieši kāds darbs mani interesētu, sacīju, ka negribētu darbu lasītavā, nekādā gadījumā nevēlos strādāt arī krātuvē. Gribu pētīt pati! Kadru daļas vadītāja nosprieda, ka man piestāvētu darbs Zinātniskās bibliogrāfijas nodaļā. Tā sāku darbu tur, vēlāk 10 gadu biju nodaļas vadītāja, tad direktora vietniece zinātniskajā darbā, kopš 2000. gada – direktore.
– Ko nozīmē vadīt tik lielu bibliotēku, vienu no senākajām grāmatu krātuvēm Eiropā?
– Protams, tas nav vienkārši, it sevišķi vadīt šādu nacionālas nozīmes kultūras, izglītības un zināšanu centru. Nākas pabojāt ne mazums nervu saistībā ar finansējumu un citām problēmām. Diemžēl tieši šajās jomās allaž kaut kas tiek samazināts vai nogriezts. Bibliotēkā strādā krietni mazāk darbinieku nekā kādreiz, daļai nav pilnas slodzes. Kad sāku strādāt, bija 300 darbinieku, tagad 30. Taču darbinieki ir ļoti pieredzējuši, savas iestādes patrioti un viens cilvēks izdara to, ko varētu darīt divi. Mums ir laba komanda. Te notiek ļoti daudz interesantu aktivitāšu, projektu, pasākumu, pētnieciskais darbs. Mans priekšgājējs – direktors Edvīns Karnītis – bija speciālists informācijas tehnoloģiju jomā un ielika labus pamatus laikā, kad tika ieviesti pirmie elektroniskie katalogi un citas mūsdienu tehnoloģijas. Mēs to visu turpinām un pilnveidojam. Bibliotēkas krājumā ir reti un unikāli materiāli pat no 13. gadsimta. Par šo bagātību glabāšanu un popularizēšanu esam rūpējušies gadiem ilgi un turpinām to darīt. Protams, tāpat kā citās pasaules bibliotēkās, arī mūsējā lieliem soļiem ienākušas tehnoloģijas, daudz kas digitalizēts. Savukārt par savu nozīmīgāko pienesumu uzskatu sadarbību starpkultūru dialoga jomā. Pašai šī joma ļoti interesē un līdz šim esam daudz paveikuši – pie mums var iegūt specifisku informāciju par Austriju, Azerbaidžānu, Gruziju, Kazahstānu, Lihtenšteinu, Šveici, Ukrainu un Uzbekistānu. Jāatzīmē, ka pēc diviem gadiem bibliotēka svinēs savu 500 gadi.
– Bibliotēkā darbojas arī Ukrainas Informācijas centrs, kam tagad droši vien ir īpaša nozīme.
– Jā, kad 2004. gadā to atklājām, protams, nevarējām pat iedomāties pašreizējos notikumus... Tolaik tas bija saistīts ar to, ka Latvijā dzīvoja ļoti daudz ukraiņu – aptuveni 60 000 (nu šis skaitlis pieaudzis, jo te patlaban uzturas daudzi kara bēgļi). Daudzi no viņiem bija iemīļojuši mūsu bibliotēku, te jau kopš 90. gadiem notika dažādi pasākumi. Latvijas–Ukrainas tēma man vienmēr bijusi ļoti tuva, daudz izpētīts. Nesen, atklājot latviešu mākslinieku izstādi, kas veltīta Ukrainai, saskaitīju, cik reižu pati tur esmu bijusi. 52! Padomju laikā gan tas vairāk saistījās ar to, ka braucām pie vīra radiem uz Krimu, Doņecku, peldējos gan Melnajā, gan Azovas jūrā. Vēlāk sākās nopietns pētnieciskais darbs. Harkivā, kas šobrīd tik daudz tiek pieminēta, vien esmu bijusi reizes 15. Man ir laba sadarbība ar daudzām Ukrainas universitātēm, esmu uzstājusies konferencē par latviešu zinātnieku devumu V. Karazina Harkivas Nacionālās universitātes veidošanā. Tur strādājis arī valodnieks Jānis Endzelīns un daudzi ievērojami latviešu zinātnieki. Pirmā pasaules kara laikā tur dzīvoja apmēram 20 000 latviešu, viņi tikuši labi uzņemti. Daudzi par to nemaz nezina, tāpēc man svarīgi to stāstīt. Sākoties Krievijas iebrukumam, secināju, ka palikušas vien kādas četras piecas pilsētas, kurās neesmu bijusi. Kas zina, kad varēšu aizbraukt... Mani ukraiņu draugi gan mierina, ka noteikti varēšu!
– Jums Ukrainā ir daudz draugu?
– Jā, ļoti! No kara pirmās dienas ik dienu sazināmies visos iespējamos veidos. Strādāju pie kultūrvēsturiska pētījuma par Latvijā dzimušo ievērojamo arhitektu Jūliju Cauni (1862–1930), kurš savu darba dzīvi pavadījis Harkivā, tur projektējis izcilas jūgendstila ēkas. Jau kovida pandēmijas laiks ļoti ierobežoja pētījuma procesu, bija paredzēts apmeklēt vēl vairākas vietas. Tagad, kad esmu pārliecinājusies, ka mani draugi ir sveiki un veseli, vienmēr apjautājos, vai arī Caunes ēkas ir neskartas. Man atbild, ka viss kārtībā. Ceru, ka tā ir.
– Esat daudzu zinātnisko publikāciju autore, caur jūsu rokām izgājušas neskaitāmas bibliogrāfijas. No kurienes lielā apņēmība un pacietība veikt sarežģīto pētniecības darbu?
– Ja man tas nepatiktu, to nedarītu! Manī mīt zinātkāre par latviešiem citās valstīs. Patīk atklāt ko tādu, ko cilvēki līdz šim nav zinājuši. Piemēram, vai zināt, ka slavenā minerālūdens Bordžomi sastāvu pētījis Gruzijā dzīvojošais latviešu zinātnieks Roberts Kupcis? Savukārt Melnās jūras kara floti nodibināja Teodors Spāde. Esmu savas valsts patriote. Mēdzam sacīt, ka latvieši ir tādi un šitādi, tomēr cik daudz tautiešu iznesuši mūsu mazās valsts vārdu pasaulē! Nav saskaitāmi piemēri un stāsti, kas saista Latviju ar daudzām valstīm. Un mani tas interesē. Tiesa, vajadzīga pacietība, ilgas arhīvos pavadītas stundas. Kā direktorei tam neatliek tik daudz laika, cik gribētos. Tādu darbu nevar darīt formāli, ķeksīša pēc, jābūt aizrautībai! LUAB radusies un turpinās biobibliogrāfiju sērija Latvijas zinātnieki par vēsturniekiem, ķīmiķiem, literatūrzinātniekiem, filozofiem... Tā paliks nākotnē kā Latvijas zinātnes vēsture.
– Vai lasāt arī daiļliteratūru?
– Kad dzīvoju Limbažos, atceros, ka grāmatnīcā Baumaņu Kārļa laukumā notika gluži vai grāmatu medības – lasīju visu, ko varēja dabūt. Tagad ir citādi, grāmatu iznāk ļoti daudz, tās izvēlos mērķtiecīgi. Tagad daiļliteratūru lasu reti, tikai to, ar ko man vai bibliotēkai bijusi saistība. Piemēram, pie mums nāk pētnieki, kuri izmanto bibliotēkas bagātīgos resursus, lai uz to pamata taptu grāmata. Tāds ir arī rakstnieks Jānis Ūdris, kurš, rakstot grāmatu par Ivandi Kaiju, pētīja viņas dienasgrāmatas. Grāmatas vākam izmantota fotogrāfija no mūsu krājuma. Tāpēc man, protams, bija interese šo izdevumu izlasīt. Tas ir biogrāfiskais romāns, tātad autors pielicis arī savu izdomu. Smejos, ka pati kaut ko varu uzrakstīt, tikai balstoties uz faktiem.
– Vai atliek laiks kādam hobijam?
– Darbs ir mans dzīvesveids! Man patīk ceļot, taču to parasti apvienoju ar darbu. Esmu bijusi Amerikā, Indonēzijā, Vjetnamā, Ķīnā, protams, arī daudzās Eiropas valstīs. No valstīm, kur vēl neesmu bijusi, gribētu aizbraukt uz Kanādu un Austrāliju.
– Vai joprojām jūtaties saistīta ar Limbažiem?
– Noteikti! Mūsu ģimene gan Limbažos bija ienācēja, esmu dzimusi Ventspilī. Pārcēlāmies, kad man bija divi gadiņi. Taču uz Limbažiem vienmēr braucu labprāt. Priecājos būt klāt dažādos sadarbības pasākumos ar bibliotēkām un skolām. Tagad ļoti ceru satikt savus klasesbiedrus. LUAB veiksmīgi sadarbojas ar biedrību Bibliokuģis Krišjānis Valdemārs un tās pārstāvjiem Hedvigu Podziņu un Gintu Šīmani, savulaik noslēgts sadarbības memorands ar Salacgrīvas novada pašvaldību. Uz Limbažu pusi nereti vedu savus ārzemju viesus. Neizprotu cilvēkus, kuriem vēlāk vairs neinteresē sava skola vai dzimtā vieta, man tas ir būtiski. Jaunībā gan lauzos prom, bet tagad pēc straujā Rīgas ritma būt Limbažos ir brīnišķīgi! Ar lielu prieku skatos, ka pilsēta top arvien sakoptāka un skaistāka.
Aigas EVERTOVSKAS teksts un foto