Ja kaut ko sāc, tad izdari
Ar Salacgrīvas vidusskolas skolotāju Laimdotu PELŠI derētu iepazīstināt visus tos politiķus, kuri reizēm pārgudri spriedelē par izglītības kvalitāti mazpilsētu un lauku skolās. Viņas daudzu gadu veikums ir lielisks piemērs tam, ka noteicošais nav skolas lielums. Rezultāti atkarīgi no pedagoga talanta, neatlaidības, aizrautības, mākas ieinteresēt un motivēt. Protams, arī no pašu skolēnu vēlmes strādāt un mācīties.
Palīdzēt gan tiem, kuri grib vairāk, gan tiem, kuriem neveicas
Šoruden skolotāja nosvinēja 70. jubileju, bet, protams, turpina strādāt. Skolā arī tikāmies. Ierasti mundrā balsī viņa tomēr teic, ka nu vairs nevar skriet kā 25 gados. Tas jāapzinās, tāpēc daudz kas ierastajā darba ikdienā ir mainījies. – Joprojām palīdzu skolēniem gatavoties eksāmeniem, palīdzu tiem, kuri vēlas kaut ko vairāk papildus uzzināt bioloģijā un ķīmijā, tāpat tiem, kuri grib tiešām nopietni izstrādāt savus zinātniski pētnieciskos darbus, taču palīdzu mācīties arī tiem, kuriem eksaktās zinātnes galīgi nepadodas, – savus pienākumus uzskaita sarunbiedre. To dzirdot, vidusskolas direktore Sanita Strauberga piebilda, ka skolotājai ir unikāls talants – viņa spēj strādāt gan ar apdāvinātu jaunieti, kurš, iespējams, kļūs par zinātnieku, gan tieši tāpat ar to, kurš dabaszinātnēs nesaprot neko. Māk paskaidrot abiem.
Šobrīd skolotājas ziņā ir arī sadarbība ar ukraiņu skolēniem, kuri mācās Salacgrīvā. Viņiem ierodoties, izrādījās, ka daudziem mūsu pedagogiem ar bēgļiem stundās ir grūti sazināties, jo ukraiņi ne tik labi zina angļu valodu, savukārt šejienes gados jaunākie skolotāji nespēj mācību vielu skaidrot krieviski. – Es gan tagad sāku apgūt terminus ukraiņu valodā, vairāk izmantojam viņu dzimto valodu, – precizē Laimdota. Paši skolēni atzinuši, ka ukraiņu valoda šobrīd piedzīvo lielas pārmaiņas, tiek meklēti un ieviesti jauni vārdi, lai iespējami mazāk nāktos izmantot krievu izcelsmes terminus.
Pirmā darbdiena – ar kapli tenisita celiņā
Aicināta atcerēties, kā sākās ilgie darba gadi pirmajā un vienīgajā darbavietā, skolotāja iesmejas. Pirmā darbdiena – 1977. gada 15. augusts – joprojām atmiņā. Madonas rajona Lubānas meitene pēc Daugavpils Pedagoģiskā institūta beigšanas bija nosūtīta darbā uz Salacgrīvu. Ieradusies un, stāvot uz tilta pār Salacu, domājusi, ka diezin vai ilgi piejūrā paliks. Bet pirmajā darbdienā viņa kopā ar otru jauno skolotāju Ināru Pūteli un kolēģi Lidiju Deņisovu, kurai tāpat kā jaunajām speciālistēm nebija sava kabineta, tika aizsūtīta… ravēt tenisita seguma celiņu skolas dienvidu pusē. Kapļi rokās un – aiziet! Skolu tobrīd cītīgi gatavoja jaunajam mācību gadam. Gaidīja ierodamies rajona komisiju, tāpat pārstāvjus no Brīvā viļņa, arī padomju saimniecībām Salacgrīva un Ainaži. Viņiem ierodoties, visam vajadzēja būt perfektam.
Runājot par gadu desmitiem, kas piejūrā sekoja pēc pirmās dienas ravēšanas, sarunbiedre precizē, ka tās bija bioloģijas, ķīmijas, arī veselības mācības stundas. Allaž bijušas audzināmās klases. Turklāt laikā, kad Salacgrīvā bija gan vakarskolas, gan jūrskolas klases, mācījusi arī viņus. Tāpat darbojusies Devītajā vilnī – savulaik piejūras pilsētā bija tāds interešu izglītības centrs. Līdztekus tam iesaistījusies dažādos projektos. Piemēram, tagad projektā Atbalsts izglītojamo individuālo kompetenču attīstībai viņa darbojas Talantu programmā. Un nevar atteikt arī ekoskolas aktivitātēm. Kaut šo nodarbi nedaudz gribējusi likt malā, tomēr neizdodas. Turpina darboties.
Stāstot par tagadējiem darba pienākumiem, skolotāja uzsver, ka viņai šāda daudzveidība tieši patīk. Bet ierastajām mācību stundām nu pateikts – pietiek.
Skolotāja atzīst, ka visu mācību vielu, kas gadiem mācīta ķīmijas un bioloģijas stundās, pati zina no galvas. Strādājot faktiski varētu iztikt bez nevienas grāmatas. Varētu vadīt stundas arī pagalmā pie skolas, pietiktu ar krītiņu, ar ko zīmēt un rakstīt uz asfalta. Un arī tad visu varētu izskaidrot un apgūt. Tiesa, pedagoģe vienlīdz perfekti var izmantot arī visas mūsdienu tehnoloģijas. – No galvas zinu arī teju visus bioloģijas un ķīmijas eksāmenu uzdevumus. Tāpat atceros, ko kurš pārbaudījumos savulaik zināja vai nezināja. To stāstot, skolotāja nosmej, ka nu jau atmiņā pārmēru daudz visa kā sakrājies. Ilgo gadu pieredze aši vien ļauj arī saprast, vai skolēns saprot apgūstamo vielu vai nekā. Pietiek tikai nedaudz parunāties ar viņu, lai apjaustu – būs vai nebūs. Un tad nereti bez aplinkiem nākas pateikt klašu audzinātājiem – nevajag to bērnu mocīt, viņš nav slinks, viņš nevar, un viss. Taču netrūkst arī to, kuri var, turklāt var daudz. Skolotājai ierasts ir salīdzinājums, ka viņi kopā ar skolēniem… audzē burkānus. – Es varu divu metru dziļumā uzrakt zemi, samēslot, sagādāt vislabāko sēklu, iesēt, bet, ja skolēns burkānus neretinās, neravēs, laikus nenovāks, tad ražas nebūs.
Zvaigžņu izlase
Apbrīnojami ir tas, ka bija laiks, kad padsmit gadu pēc kārtas kāds no L. Pelšes audzēkņiem vienmēr piedalījās valsts olimpiādēs un parasti guva panākumus. Turklāt vairāki salacgrīvieši pat pārstāvēja Latviju pasaules bioloģijas olimpiādēs un arī tur izcīnīja medaļas. Pirmais no pasaules medaļniekiem bija Gints Kalniņš. Savulaik skolotāja jokoja – brīdī, kad saņēmusi ziņu, ka Gintam ir bronzas godalga, patiešām no prieka uzlēkusi gaisā. Bet ko šobrīd dara Salacgrīvas izcilnieku plejāde? Pedagoģe zina par katra pašreizējām gaitām.
Pirmais no zinātkārajiem ķīmiķiem bija Aigars Jirgensons. Tagad viņš ir Organiskās sintēzes institūta direktora vietnieks zinātniskajā darbā, apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Strādā arī Rīgas Tehniskajā universitātē. Šīs augstskolas pasniedzējs ir arī Gints Šmits, tāpat viņš ir pētnieks Organiskās sintēzes institūtā. Valters Bogorads strādā uzņēmumā Grindeks. Gints Kalniņš ir pētnieks SIA GenEra – uzņēmumā, kas specializējas molekulārās ģenētikas jeb DNS testēšanas jomā. Mārtiņš Vaivads tikko pirms Ziemassvētkiem aizstāvēja savu promocijas darbu, ieguva doktora grādu medicīnas bāzes zinātnēs. Ir docētājs Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) un prorektora palīgs darbā ar ārzemju studentiem. Savukārt Ričards Kauliņš, pabeidzis RSU, tagad turpina studijas rezidentūrā, strādā Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcā un gatavojas kļūt par kardiologu vai kardioķirurgu.
Skolotāja piekrīt, ka tā patiešām ir īsta zvaigžņu izlase, turklāt visi arī interesantas personības. Un pierādījums tam, ka ne tikai Rīgas 1. Valsts ģimnāzija ir zinātnieku un pētnieku kalve. To var arī mazpilsētas vidusskola.
Sarunbiedre spriež, ka Ričardam, Mārtiņam un Valteram piemīt arī ļoti labas pedagoga spējas. Viņi varētu strādāt skolā. – Taču nekad viņus uz to nevirzīju, jo sapratu, ka zēni var daudz vairāk. Ja grib, lai strādā ar studentiem, ar jauniešiem, kurus tiešām interesē dabaszinātnes. Ja redzu, ka cilvēks var sasniegt augstākus mērķus, mudinu darīt vairāk, jo viņam uz tiem arī jātiecas. Es pati apzinos, ka man nebija dotību būt zinātniecei, toties ir talants būt skolotājai, un šo darbu esmu veikusi gan ar prātu, gan sirdi.
Sarunas par dzīvi
Līdztekus formulām un zinātniskajām tēmām skolotāja allaž ar saviem skolēniem – īpaši audzināmo klašu bērniem – runājusies vienkārši par dzīvi. Par tādām lietām, ko jaunie ļaudis citiem nestāsta un neuztic. – To viņi vienmēr zināja – ja grib parunāties, var nākt pie manis un viss, ko pārrunāsim, starp mums abiem arī paliks. Neviens cits to neuzzinās. L. Pelše gan neslēpj, ka parasti šajās sarunās jauniešus centusies pabīdīt īstajā virzienā, kurā doties. – Nevajag iet tur, kur vecāki iesaka, ja tas nav un nebūs tavs sirdsdarbs, pat hobijs. Nevajag baidīties, ka pietiekami nenopelnīsi. Tu taču šobrīd nezini, kur un kā strādāsi, pabeidzis augstskolu, kādu darbu dabūsi. Kā vecāki to tagad var paredzēt? Kā viņi var prognozēt, ko tu savā jomā sasniegsi?
Salacgrīvas vidusskolas direktore atzīst, ka ar Laimdotu gluži kā ar psihologu aprunāties iet arī kolēģi. Pati sarunbiedre to apstiprina. – Jā, zinu, kas skolā notiek, par ko kādam varbūt sāp sirds, ko kurš nevar izdarīt, kas viņu satrauc un biedē. Un es šādās atklātās sarunās neslēpju arī to, kas mani baida, ko es nevaru. Reizēm pēc tam atzīstam – redz, cik labi parunājāmies, sapratām, ka ne tu, ne es neesam vieni. Man tas vienmēr ir licies svarīgi – lai cilvēks nepaliktu viens, ja ir kādas grūtības, sāpes un problēmas. Mēs pārāk bieži cenšamies paši ar visu tikt galā, baidāmies atklāties. Bet vajag parunāties arī par veselības likstām, sadzīves lietām. Un neviens čats nekad neatsvērs dzīvu, tiešu sarunu.
Ieminos, kas pašai skolotājai palīdz saglabāt optimismu, sparu un dzīvesprieku. – Tāds man raksturs. Var sacīt, ka divdabīgs. No tēva esmu mantojusi tādu supermierīgumu un pamatīgumu, savukārt no mātes – gudrību un ātrumu. Uz visu dzīvi ielāgojusi tēva sacītos vārdus: – Ja kaut ko sāc, tad izdari. Tāpat viņš nekādi nav varējis saprast, kā laukos cilvēki var sūkstīties par trūkumu. Ja esi jauns cilvēks ar stiprām rokām un tev ir zemes gabaliņš un lāpsta, roc, stādi, strādā!
Lai skolotājai nākamgad stipra veselība un joprojām pietiek enerģijas mudināt skolēnus tiekties katram uz saviem mērķiem, atrast savu aicinājumu!
Laila PAEGLE
Līgas SILIŅAS foto
