Zināšanas ir vērtīgākais, ko var iegūt
Līga VINOGRADOVA pašlaik dzīvo Rīgā, bet viņas saikne ar dzimtajiem Limbažiem joprojām ir cieša. Sarunbiedre atzīst – ja kādā aptaujas anketā jānorāda dzīvesvieta, nav viegli ierakstīt galvaspilsētas vārdu. Turklāt arī viņas vīrs Raivis ir šejienietis. Ģimene uz Limbažiem brauc gandrīz katru nedēļu. Īpaši labi viņi te jūtas vasarā, pavadot laiku Līgas vecāku – Gunāra un Aijas Grīnbergu – mājās. – Man patīk painteresēties, kas šeit notiek, apmeklēt pasākumus, – viņa stāsta.
Turklāt Limbažos gūtā pieredze Līgai – Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) docentei un kultūras pētniecei – noder darbā, kura viens no uzdevumiem ir izzināt, kādi ir cilvēki un kā viņi dzīvo dažādās vietās. Viņa studentiem pasniedz ar socioloģiju saistītus priekšmetus, piemēram, māca dažādas pētniecības metodes. Līgas doktora grāds (PhD) socioloģijā iegūts Rīgas Stradiņa universitātē. – Es sevi saucu par kultūras socioloģi, vislabprātāk par pētnieci, jo šī loma ir sirdij tuvāka, – uzsver sarunbiedre.
Pirmie panākumi pētniecībā – jau vidusskolā
Loģisks šķiet jautājums, kā Limbažu 3. vidusskolas absolvente Līga nonāca tur, kur viņa ir tagad. – Interesanti sanāca, biju cītīga skolniece. Tomēr mācījos matemātiķu klasē, nekā daudz nesaprotot no STEM priekšmetiem. Man arī nebija svarīgi būt ideālai, – viņa atceras. Tagadējā docente bija pilnībā apmierināta ar 5 ballēm (no 10) fizikā un ķīmijā, lai gan pašai par pārsteigumu matemātikas eksāmenā saņēma labu vērtējumu – B līmeni.
Skolniecei ļoti patika vēsture, kultūras vēsture un prioritāte bija aktīvi piedalīties mācību olimpiādēs. Tieši vidusskolā viņa guva pirmo pētniecības pieredzi. Vidusskolēniem bija jāraksta zinātniski pētnieciskie darbi (ZPD). Tolaik tas bija jaunums, ko visi skolotāji nebija vienlīdz apguvuši. Pēc sarunas ar māsīcu, kurai bija pieredze un izcili sasniegumi šajā jomā, Līga nolēma uzrunāt radinieces darba vadītāju – Valmieras Valsts ģimnāzijas skolotāju Guntu Lāci, kuru tagad zinām kā Limbažu Valsts ģimnāzijas direktori. – Gunta mācīja matemātiku, bet es darbu rakstīju socioloģijā, nezinot, kas tā ir. Tēma bija sievietes identitātes veidošana žurnālos. Veicu satura analīzi, piemēram, žurnālā «Cosmopolitan». Man vienmēr ir padevušās tādas tēmas, – stāsta Līga. Rezultātā viņa uzvarēja valsts skolēnu ZPD konkursā, ieguva iespēju ar socioloģiju un komunikācijām saistītās programmās studēt par budžeta līdzekļiem.
Limbažniece izvēlējās studijas LKA programmā Kultūras socioloģija un menedžments. Ja studē socioloģiju, jāveic daudz pētījumu. Tobrīd LKA Kultūras un mākslu institūta vadītāja profesore Anda Laķe ļoti uzticējās studentiem, iesaistot viņus pētniecībā, un Līga šajā jomā tika ievilkta jau bakalaura studiju laikā, 3. kursā. Studējot maģistrantūrā, 23 gadu vecumā viņa jau kļuva par zinātnisko asistenti un sāka strādāt kā pasniedzēja.
Tagad Līgas CV sadaļā pētnieciskā darbība ir vairāki desmiti ierakstu. Tas, ka viņa saņem daudz piedāvājumu, droši vien ir darba augstākais novērtējums. – Mēs ejam divos virzienos. Vieni ir akadēmiskie pētījumi, ko biežāk iniciējam paši. Otri ir lietišķie, ko pasūta organizācijas, – skaidro Līga. Viņa strādājusi Kultūras, Izglītības un zinātnes ministrijas, kā arī Nacionālā kultūras centra pasūtītos pētījumos u.c.
Rezultāti nozīmē risinājumus
Reizēm, izdzirdot par kāda pētījuma tēmu un izmaksām, sabiedrība sāk apspriest tā lietderību, pauž neizpratni, kam tas vispār vajadzīgs. – Jāsaprot, ka jebkurš pētījums un tā rezultāts dod labumu tikai kādai sabiedrības grupai. Piemēram, mildronāts ir atzīts medikaments, kas nes Latvijas vārdu pasaulē, bet man nedod neko, jo to nelietoju, – pauž Līga. Jāizprot, ka gandrīz katrs zinātnieku darba rezultāts kādam ir nevajadzīgs.
– Sociālo un humanitāro zinātņu lietderību ir grūtāk aizstāvēt, jo visi, kuri vēlas, var iesaistīties diskusijā par jebkuru mūsu pētāmo tēmu, – spriež sarunbiedre. Vairākumam ir grūti diskutēt par mildronātu, pētījumiem fizikas, ķīmijas, medicīnas, tehnoloģiju laukā, tāpēc ir vieglāk nospriest, ka tur gan viss it kārtībā, kaut tā var arī nebūt.
Piebilstot, ka tā nav viņas joma, Līga kā piemēru tieši šobrīd aktuālajiem humanitārajiem pētījumiem min vēsturi, ko pieprasa politiskā situācija pasaulē. – Lai paustu savu nostāju, ir jāzina vēsture. Mums jāsaprot, kādi esam un kur esam šobrīd, lai spētu sevi apcerēt un pilnveidoties, – norāda docente. Līgas un viņas kolēģu veikto pētījumu rezultāts nav tikai secinājumi par novēroto, bet ir arī ieteikumi vēlamām pārmaiņām, un kā tās ieviest.
Šobrīd viņa izvērtē piecu gadu darbību programmā Latvijas Skolas soma. Tajā skolas saņem valsts atbalstu, lai audzēkņi varētu apmeklēt vērtīgus kultūras pasākumus. Pētnieki izzina skolotāju un skolēnu viedokli, cenšoties saprast, kas strādā, kas ne, lai uzlabotu piedāvājumu. Piemēram, mūžīgais jautājums ir par attālākās Latvijas vietās dzīvojošo skolēnu iesaisti. Šo jautājumu nopietnāk pētot, var izsecināt, kā kultūras pakalpojumus padarīt pieejamākus iespējami plašākam bērnu un jauniešu lokam. – Man liekas pašsaprotami, ka cilvēkam nevajag tikai ēst un gulēt, ka mēs emocionāli un intelektuāli attīstāmies, jo mums ir izglītība un kultūra, – spriež pētniece. Viņa atgādina par virkni pētījumu, kuros secināts, ka iesaistīšanās kultūras dzīvē, kam līdzi nāk socializācija, labvēlīgi ietekmē cilvēku mentālo veselību un rada citus pozitīvus efektus. Tas nāk par labu sabiedrībai kopumā. Būs teju neiespējami pierādīt tik tiešu saistību jeb korelāciju starp iesaisti kultūras dzīvē un ekonomisko labumu. Tomēr Līga ir pārliecināta, ka, cilvēkiem bagātinoties, taustāmais labums neizpaliek.
Kultūra spēcina un vieno
– Esmu liela neirozinātnes fane, – bilst sarunbiedre. Šī nav viņas pētniecības joma, bet tajā strādājošo zinātnieku atziņas sasaucas ar pašas novēroto. – Lai “restartētu” smadzeņu daļu, kas atbild par racionālo domu, mums jāļauj tai atpūsties. Viens no veidiem ir gulēšana, – stāsta sarunbiedre. Ja pavadi vakaru mācoties eksāmenam līdz panikai, kad domā, ka neko vairs nesaproti un neatceries, bet no rīta zināšanas galvā sakārtojušās, tas ir miega efekts. Līdzīgi smadzenes restartē arī fiziskas aktivitātes. Taču to pašu var sasniegt arī dziedot un dejojot, ko Latvijā daudzi dara, iesaistoties amatiermākslā. Var runāt arī par ritmisku kustību un mūzikas ietekmi uz sirdsdarbību un līdzīgiem efektiem, ko neirozinātne ir pierādījusi.
Viena no Līgas pētītajām tēmām ir pašdarbība. Viņas promocijas darba doktora grāda iegūšanai tēma bija Emociju loma Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanā un pārmantošanā. – Satikties pēc darba, apmainīties domām, pozitīvām emocijām ir ļoti svarīga cilvēka esības sastāvdaļa, – norāda pētniece. Ļoti svarīgi, ka cilvēks kolektīvā jūtas pieņemts. Tas ceļ pašapziņu, līdzīgi kā aplausi pēc koncertiem. Pēc mēģinājuma, koncerta vai citām aktivitātēm savā kolektīvā pašdarbnieks ir gatavāks nākamajam uzdevumam – strādāt vai rūpēties par bērniem utt. Redzot, cik daudz cilvēku iesaistās amatiermākslas kustībā, var secināt, ka tā ir laba atbalsta forma sabiedrības emocionālās veselības uzlabošanai, līdz ar to nav tā, ka ieguldītā nodokļu nauda sniedz labumu tikai kolektīvu dalībniekiem.
Turklāt sajūtu, ko cilvēks iegūst, iesaistoties kultūras dzīvē, viņš ņem līdzi, kad dodas veikt nākamās aktivitātes. Pat redzot, kā darbojas citi, viņš var kļūt aktīvāks. Piemēram, Dziesmu un deju svētku gājienā kāds ir tikai skatītājs, apzinoties, ka citādi nevar piedalīties, bet tas pamudina doties lāpu gājienā Lāčplēša dienā. – Daudziem latviešiem, vērojot Dziesmu svētku gājienu, nav viegli izsaukt: “Sveiciens Limbažiem!”, – pauž Līga. Bet, kad cilvēks uzdrošinās, kad viņam tas izdodas vienu reizi, nākamajā jau ir vieglāk. Cilvēks atraisās, sajūtas piederīgs kopumam. – Šīs mazās nianses krājas, veicina latvietību, vienotību un pilsonisko aktivitāti, – ir pārliecināta Līga. Sarunbiedre atgādina pētījumos secināto, ka 87% sabiedrības tā vai citādi iesaistās Dziesmu un deju svētku tradīcijā. Arī pasīva iesaiste, piemēram, skatoties televīziju, skaitās.
Man tur, tajos Limbažos…
– Zināšanas ir augstākais, kas var būt. Man grūti pieņemt necieņu pret tām, – pauž pētniece. Viņas gūtā pieredze ir pavērusi skatu uz pasauli, ko Līga uzlūko ar apbrīnu par to, cik daudz var nezināt. – Tas ir fantastiski, jo pārsvarā dzīvojam ar sajūtu, ka visu zinām un saprotam. Tu esi profesionālis, kad saproti savu darbības jomu un to, ko tajā vēl nezini. Bet ļoti sāp sirds par sociālajiem medijiem. Tur ļoti redzams, kā izvēršas cilvēki, kuri zina vismazāk, bet to nesaprot. Strādājot pētniecībā, ar katru gadu kļūstu nezinošāka. Tāpēc reizēm varu pateikt, ka zinu kādu problēmu, bet daudz par to nevaru pateikt, jo kaut ko apzinos vienā aspektā, bet ir vēl daudzi. Darba specifikas dēļ viņa ik pa laikam ieskatās, ko ļaudis raksta sociālajos medijos, bet bieži vien ar neizpratni un zināmu sarūgtinājumu. – Kāpēc nevar normāli parunāt un vienoties? Kāpēc tikai jākritizē? – viņa jautā un piebilst, ka nav naiva un zina, kāda ir pasaule, tāpēc neiesaistās kašķos, lai sevi nesāpinātu.
Liekas, ka vieta, kur cilvēki runā pieklājīgi, teikto pamatojot ar faktiem, ir, piemēram, konference vai paneļdiskusijas, kādās piedalās arī Līga. – Jā, bet tur izveidojas savs burbulis. Akadēmijā visi ir tik pieklājīgi un jauki, – komentē sarunbiedre. Viņai patīk pētījuma tēmas, kas izvelk no burbuļa, palīdz atgriezties pie zemes, saskaroties ar dažādiem cilvēkiem. Šajā ziņā noder arī mazpilsētas pieredze, kas gūta, dzīvojot Limbažos. – Domāju, ka ar to kolēģiem un studentiem esmu apnikusi. Bieži saku: “Limbažos būtu tā, ja šis notiktu Limbažos, tas tā nestrādātu. Man tur, tajos Limbažos… – viņa smej. – Man bija fantastiski kursabiedri no vēl mazākām vietām, ar interesi klausījos par pagastiem un ciemiem, kur dzīve ir vēl citādāka. Es vienmēr sūdzos, ka Limbaži ir nedaudz par lielu.
Svarīgākā – ģimene
Lai gan Līga ar mīlestību un atdevi nododas darbam, par svarīgāko un lielāko vērtību viņa uzskata ģimeni. Pētniece mēģina rūpes par bērniem savienot ar darbu. – Tas ir liels izaicinājums. Henrijam ir četri gadi, Adelei divi. Atsāku strādāt 2022. gadā, paralēli būdama mājās ar meitu, – viņa stāsta. Tas, ka viņai ir iespēja strādāt no mājām, reizē ir un nav labi. – Kad bērni ir apčubināti un nolikti gulēt, palieku nomodā pēdējā. Tas nav vienkārši. Palīdz tas, ka darbu ļoti mīlu, gaidu brīdi, kad viņi aizmigs un varēšu strādāt, jo ļoti gribas paveikt iecerēto. Līga apzināti iegulda bērnos, lai izveidotos tuvas, uzticības pilnas attiecības. Tāpēc viņa nav gatava palaist mazos uz dārziņu pārāk agrā vecumā.
Uz jautājumu, vai viņa cenšas arī bērnus audzināt par kulturāliem cilvēkiem, sarunbiedre atbild apstiprinoši. – Man ļoti patīk šis process, – viņa atzīst. Ar bērniem biežāk apmeklē muzejus. – Kad Adele bija bēbītis, ar dēlu iesākām tradīciju “laiks divatā”. Viņam ļoti patīk Dzelzceļa un Motormuzejs, esam bijuši Mākslas un Dabas muzejā, – stāsta sarunbiedre. Viņas bērni patiesi saka: – Gribu uz muzeju! Galvenais esot neuzspiest, bet pamazām pilināt. – Nav jāizstaigā visi stāvi un bērnam jāparāda visas gleznas, – pieredzē dalās Līga. – Dabas muzejā sākam ar augšējo, kur var šķirot atkritumus. Ja vēl ir laiks, apskatām kādu dzīvnieciņu. Piemēram, ieraugām bruņurupuci, un mums trīs mēnešus ir spēle “okeāns”. Bērnus viņi ar vīru ved arī uz koncertiem un citiem pasākumiem. Tas nav vienkārši, jo viens ir pacietīgāks sēdētājs un klausītājs nekā otrs, bet Līga teic: – Man svarīgi šobrīd parādīt viņiem, ko nozīmē būt kultūras patērētājiem. Viņas novērojumi liecina, ka tieši bērnībā un pusaudžu gados izveidojas interese, kas vēlāk dzīvē cilvēku ļoti bagātina.
Linda TAURIŅA
