Viss, ko vēlējos, ir piepildījies
Diez vai laikraksts Auseklis būtu tāds, kāds tas ir, bez Īrisas DAIŅAS. Iespējams, arī viņa būtu citāda bez avīzes. Darbs redakcijā gan ir tikai viens, kas viņu saistījis. Šķiet, visam, kas mūsu kolēģi patiesi interesējis, viņa sevi veltījusi ar lielu atbildības sajūtu un atdevi. Pati Īrisa saka: – Viss, ko no dzīves vēlējos, ir piepildījies. Esmu dejojusi, spēlējusi teātri un strādājusi par žurnālisti. Avīzes rakstos ierasts norādīt vietu, kurai cilvēks ir piederīgs. Ar Īrisu šajā ziņā ir interesanti. – Sevi ilgi uzskatīju par valmierieti, arī dzīvodama Limbažos. Bet varu teikt, ka pēdējie padsmit gadi visu pārvērtuši. Sāku just, ka te tomēr ir mana vieta. Viņa ir pieredzējusi, kā, laikam ejot, pilsēta ir uzplaukusi, kļuvusi aizvien skaistāka. Vairākos gadu desmitos Īrisas mūžs cieši savijies ar šīspuses cilvēkiem, vietām, notikumiem, kuros piedalījusies, un stāstiem, kas tieši ar viņas roku būs ierakstīti Limbažu novada vēsturē.
Bērnības pilsēta – Valmiera
Īrisa nāca pasaulē 6. jūnijā Dzidras un Jāņa Eduarda Daiņu ģimenē Strenčos. Ģimene meitiņas pirmo dzīves mēnesi pavadīja vectēva mājās Dzilnas Jērcēnu pagastā, bet tad pārcēlās pie otriem vecvecākiem uz Valmieru. Tētis pirmajai un vienīgajai meitai bija blakus vien pāris gadu. Viņu iesauca leģionā, kur, nesagaidījis 25. dzimšanas dienu, 1944. gada 10. novembrī Jānis Eduards krita. Lai gan notikumam bija aculiecinieki, viņu uzskatīja par pazudušu un tikai pēc daudz gadiem pārbedīja Lestenes memoriālā. Tēva un viņa mīlestības zaudējums sāpēja vēl ilgi.
Vēlāk, kad Īrisa jau mācījās 7. klasē, mamma apprecējās ar Jāni Spalviņu. Ar viņu izveidojās ļoti tuvas un sirsnīgas attiecības. Turklāt pasaulē nāca māsa Anna, kuru Īrisa ļoti gaidīja.
Kādreizējai valmierietei ir daudz amizantu stāstu par bērnības palaidnībām kopā ar māsīcām (no mammas puses), kā arī par Valmieru tajā laikā. Tagad gan grūti iztēloties, kā pusaudze sarkdama ķēra no aizsprosta izsprukušu cūku, kas joza pa pilsētas galveno ielu! Vēlāk arī ar tēva radiem izveidojās labas attiecības, kas ar katru gadu kļuva tuvākas. Māsīcas (no tēva puses) vīrs ir izpētījis dzimtas vēsturi. Pirmās liecības par to ir jau no 1728. gada, kad latviešiem vēl nebija uzvārdu. Daina pirmo reizi parādās 1770. gadā. Vēlāk tas dažādi variēts – Dainis, Daine un Daiņa, kas radās līdz ar kļūdainu ierakstu baznīcas grāmatā. Viena no lietām, ko sarunbiedre vēlētos uzzināt par savu dzimtu, ir tieši uzvārda izcelsme.
Pirmā profesija – III kategorijas šuvēja
Viņa mācījās Valmieras pamatskolā, kas vēlāk pārtapa par Valmieras 11 varoņu komjauniešu vidusskolu. Neskatoties uz odiozo nosaukumu, Īrisai ir vislabākās atmiņas gan par pedagogiem, gan klasesbiedriem un sabiedrisko dzīvi. Piedevām viņa Valmieras mūzikas skolā absolvēja klavieru klasi. Sarunbiedre neslēpj, ka to paveica ar darbu un spītu, gan sev, gan apkārtējiem pierādot, ka to var. Runājot pavisam atklāti, viņa esot no tiem, par ko saka – zilonis uzkāpis uz ausīm.
Gatavojoties 1960. gadā absolvēt vidusskolu, Īrisa apsvēra studijas Latvijas Universitātē. Viņu interesēja filoloģija, vēsture, arī medicīna. Tā sagadījās, ka pēdējā mācību gadā jauniete saslima un eksaktos priekšmetus neapguva tādā līmenī, lai cerētu uz Medicīnas fakultāti. – Tad mani uzaicināja pastrādāt Valmieras laikrakstā «Liesma». Viens no darbiniekiem pārgāja no mācībām neklātienē uz klātieni. Vajadzēja kādu vietā. – Nolēmu pamēģināt. Gadu pēc vidusskolas oficiāli biju mašīnrakstītāja uz pusslodzi, bet strādāju pilnu, turklāt darīju visu, kas bija nepieciešams, – stāsta sarunbiedre.
Nākamajā gadā viņa iestājās Universitātes Filoloģijas fakultātē. Vispirms studentiem vajadzēja apgūt pamatkursu un tikai tad viņus dalīja grupās pa specialitātēm: skolotājos, žurnālistos un bibliotekāros. Valdība izlēma, ka visiem jākļūst par skolotājiem. – Kaut skaitījāmies klātienes studenti, pirmajā mācību gadā pa dienām mums bija jāstrādā kādā fabrikā un mācības notika vakaros, – stāsta Īrisa. Viņa nonāca šūšanas fabrikā. Līdz ar to viņas pirmā kvalifikācija ir швея мотористка III разряда (3. kategorijas šuvēja motoriste).
Skolotājas karjera bija īsa. Un labi, ka tā
Studijām sekoja sadale – kā jau padomju laikos bija pieņemts, jaunos speciālistus norīkoja darbā tur, kur vara uzskatīja par nepieciešamu. Īrisai piedāvāja Irlavas bērnunamu vai Palsmanes palīgskolu. Būdama vidzemniece, viņa izvēlējās otro variantu, turklāt taipusē dzīvoja radi. Jaunā meitene kļuva par audzinātāju un latviešu valodas un literatūras skolotāju palīgskolā. Tikai divi no izglītības iestādes darbiniekiem bija īpaši apmācīti darbam ar bērniem, kuriem ir veselības problēmas. Tā kā viņas mamma bija pedagoģe vājdzirdīgo skolā, viņa šo to zināja par bērniem, kuriem mācīties ir sarežģītāk, tomēr viegli nebija.
Palsmanē Īrisa nostrādāja nepilnu mācību gadu. – Marta brīvlaikā saņēmu zvanu, mani aicināja strādāt Limbažos, – atceras sarunbiedre. Administratīvajā reformā, atdalot no Valmieras, tika atjaunots Limbažu rajons, kam vajadzēja savu avīzi (kādu laiku šeit bija jālasa Liesma). Valmieras redakcijas darbinieki uz Limbažiem pārcelties negribēja, tāpēc meklēja citu kandidātu un piedāvāja šo darbu Īrisai. Kad kādu dienu tika izsaukta pie Palsmanes skolas direktora, kurš paziņoja: – Tu vari rakstīt atlūgumu! Pirmā doma bija, ka viņa kaut ko nogrēkojusies. Nē! Izglītības un Kultūras ministrija bija vienojušās, ka viņu pārcels darbā uz redakciju Limbažos.
Īrisai pirmais iespaids par pilsētu bijis tai neglaimojošs. Turklāt tālākais ilustrē padomju dzīves traģikomisko realitāti. Jaunajai speciālistei bija piešķirta darbavieta, bet nebija, kur dzīvot. – Par mani apžēlojās grāmatvede Vallija Glāzere, kura piedāvāja gultasvietu savā dzīvoklī, – stāsta Īrisa. 1967. gada aprīlī viņa sāka strādāt Progresā – tā Ausekli sauca līdz 1991. gadam. Amizanti, bet vēlāk redakcija kādu brīdi bijusi ne tikai Īrisas darba, bet arī dzīvesvieta. V. Glāzeres ģimenes apstākļiem mainoties, Īrisai nācās pārvākties uz Progresa telpām Jūras ielā netālu no kapsētas. Kādu brīdi redakcijā mitinājās arī kolēģes Ilga Taimiņa un Skaidrīte Baldiņa. Ar laiku dzīvokļa jautājums, protams, atrisinājās.
Kultūra – darbs un aicinājums
Līdz 2009. gadam, strādājot redakcijā, viņa ieņēmusi dažādus amatus – bijusi nodaļas vadītāja, atbildīgā sekretāre, literārā redaktore un neilgu brīdi pat redaktores v.i. (pēc Vilhelmīnes Briedes). Bet daudziem lasītājiem Īrisa galvenokārt ir žurnāliste, kura raksta par kultūras jomu. Par ieguldījumu tās notikumu atspoguļošanā viņa pirms diviem gadiem 18. novembrī saņēma pašvaldības apbalvojumu. Runājot par šo tēmu, Īrisa uzsver, ka ir ļoti pateicīga kultūras darbiniekiem, ar kuriem bija labas attiecības un sadarbība. Viņa allaž ļoti cienījusi un augstu vērtējusi gan pašdarbnieku, gan kolektīvu vadītāju veikumu.
Pati ir īpaši gandarīta par tematisko lappusi Sava novada gaismā, kurā Auseklī aprakstīta novada vēsture. – Tas ir mans lolojums, – viņa apstiprina. Dažs idejai ticēja, cits bija skeptisks, vai tiešām cilvēkus aizraus vietējie vēstures notikumi un pagātnē dzīvojušas personības. Izrādījās, ka ne viens vien šo darbu novērtē, lasa ar interesi un saka autorei paldies. Sarunbiedrei interese par vēsturi radās agrā bērnībā. Jau trīs gadu vecumā viņa iemācījās lasīt, un īso vēstures kursu, ko tolaik mācīja, bija iepazinusi vēl pirms skolas gaitu sākuma. Savulaik viņai nācies uzklausīt padomju varas funkcionāru pārmetumus par to, ka avīzē pieminējusi Baumaņu Kārli, Bārdu dzimtu u.c. Netrūka tādu, kuri pieskatīja, vai Progresa saturs atbilst ideoloģijai. – Tāds bija laiks, – viņa teic. Strādājot avīzē, nekādi nevarēja nemaksāt laikmeta nodevu. Pret pašas gribu Īrisai pat nācās trīs gadus nostrādāt par komjaunatnes komitejas otro sekretāri. Lēmums tika pieņemts viņas vietā.
Žurnālistes darbu sarakstā ir arī grāmatas. Viņa ir autore izdevumam Katvari pa Varavīksnes tiltu, kurā vēstīts par Limbažu novada TDA Katvari. Tāpat līdzdarbojusies ilggadējās Limbažu kultūras nama direktores Ritas Balodes grāmatas Laika rata pagrieziens un vēl dažu izdevumu tapšanā.
Būtiski, ka Īrisa nav bijusi tikai kultūras vērotāja, bet arī darītāja. – Par to interese radās jau skolā, kur bija ļoti attīstīta dažāda pašdarbība, – stāsta sarunbiedre. Bērni un jaunieši dziedāja, dejoja un spēlēja teātri. Pat iestudēja opereti. Tolaik ik gadu maijā Valmieras teātrī varoņiem bija liels koncerts. Tā jau skolas laikā Mārča Ulmaņa vadībā Īrisa sāka dejot tautiskās dejas. – Es piedalījos pirmajos Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos 1960. gada 23. jūnijā, – piebilst sarunbiedre. Tad četrus gadus aizvadījusi Latvijas Universitātes Dancī, gadu Palsmanes jauniešu deju kolektīvā. Pēc pārcelšanās uz Limbažiem pievienojās kultūras nama jauniešu kolektīvam. Īrisa bijusi klāt deju kolektīva Jampadracis dibināšanas brīdī, ar kuru kopā bija 13 sezonu. 1998. gadā viņa pārgāja uz senioru kolektīvu Sagša. Dejotājas karjeru beidza 2018. gadā, kad bija aizvadīti XVI Deju svētki Rīgā, pēc tam vēl Limbažu pilsētas svētki. Paralēli viņa pa gadam pati vadījusi dažādus kolektīvus Viļķenē, Liepupē, Skultē, bet par īsteni savējiem sauc tikai divus. Pirmais ir senioru kolektīvs, kas saukts par Atvasaru tāpat kā koris, otrs – Umurgas vidējās paaudzes kolektīvs.
– Kad biju maza meitene, vēlējos būt balerīna. Labi, ka māte saprata, ka tam neesmu piemērota. Man vienmēr ir paticis dejot un spēlēt teātri, – stāsta sarunbiedre. Viņa ar smaidu atceras pirmās izrādes, ko iestudēja kopā ar māsīcām, lai rādītu ģimenei un ciemiņiem. Nevar nepieminēt arī Ausekļa Limbažu teātri (ALT), kas pats par sevi ir īpašs. ALT viņas pirmā loma bija bija daktere, kurai bail no atbildības. Teātrī jaunā žurnāliste tika iesaistīta neilgi pēc atnākšanas uz Limbažiem. Toreizējais režisors Dailonis Vanags viesojās pie Glāzeru ģimenes, un, ieraudzījis jauno žurnālisti, uzaicināja pievienoties kolektīvam. – Pirmo izrādi kultūras namā gan redzēju vēl pirms tam. Nospriedu: “Cik labs kolektīvs! Kā spēlē!” Viņa teātra labā darbojusies ne tikai uz skatuves, bet bijusi arī izrāžu vadītāja un sufliere. Tas ne vienmēr ir viegli. Ir izrādes, kuru tekstu zināja no galvas, bet labāk būtu gribējusi tajās spēlēt kādu lomu… Lai cik cieša un ilgstoša bija sadarbība ar D. Vanagu, Īrisa lēš, ka vairāk iespēju būt uz skatuves viņai ir devusi režisore Inta Kalniņa.
Mēs turamies!
Lai gan Īrisa jau kādu laiku nestrādā redakcijā, viņa aizvien ir ļoti klātesoša, par spīti tam, ka ir gana aizņemta. Tagad viņa pošas tradicionālajai kāpostu ballei ar klasesbiedriem. – Mēs, tie, kuri mācījāmies kopā vidusskolā, joprojām turamies cieši kopā, – viņa teic, prognozējot, ka padsmit cilvēku droši vien sapulcēsies. Jāatzīst, ka tas pārsteidz, zinot, ka absolventi jau pārkāpuši 80 gadu slieksnim. – Mēs turamies. Nākam no tās paaudzes, kas bija spiesti daudz izturēt. No bērna kājas esam mācījušies strādāt. Tagad bērnus no visa kā sargā. Mēs savulaik domājām: “Kā es varu būt noderīgs? Vai varu ar lielajiem kopā kaut ko padarīt?” – spriež sarunbiedre, kura sešu gadu vecumā gājusi ganos un, pati būdama vēl knīpa, pieskatījusi mazākus radu bērnus. Viņa secina, ka varbūt reizēm no bērniem prasīts par daudz, bet slikti tas noteikti nebija.
Šobrīd ir īpašais Ziemassvētku gaidīšanas laiks. – Tie vienmēr ir bijuši mani laimīgākie svētki, ko allaž svinējām, – saka Īrisa. Gan viņas mamma, gan audžutēvs ir dzimuši Ziemassvētkos, šajā laikā ir māsīcas Ievas vārdadiena un svētki vēl dažiem radiem. Lai kādi būtu laiki, eglīte pušķota vienmēr. Īrisa gan piebilst, ka pienācis laiks, kad gribas nedaudz vairāk atpūsties. Viņa risina krustvārdu mīklas, šo to palasa, rūpējas par kaķi Mikiju un priecājas, satiekoties gan ar māsu Annu, gan citiem radiem un tuviem cilvēkiem.
Linda TAURIŅA
Gunta APSES foto
Par mūsu mīļo kolēģi noteikti var sacīt kā teicienā – sakām redakcija, domājam par Īrisu, kura ar laikrakstu ir saistīta gadu desmitiem. Un vienmēr bijusi komandas spēlētāja, kura, neizceļot sevi (kaut – ai! – kā varētu), darījusi to, kas vajadzīgs avīzei. Varbūt reizēm, nodarot pāri sev, uzņēmusies pienākumus un darbus, kas tobrīd svarīgi redakcijai, bet pašai nebūt nav tik tuvi. Reti kurš tā gatavs rīkoties! Un joprojām ikreiz, kad nepieciešama palīdzība, Īrisa ir klāt, atsaucīga, atbildīga, uz kuru vienmēr var paļauties.
Laila PAEGLE
