
Vasara, kas pavadīta, pārdodot grāmatas Amerikā
Staiceliete Ieva Loreta REIDE šobrīd ikdienas gaitas aizvada Rīgā, jau otro gadu Rīgas Stradiņa universitātē studējot multimediju komunikācijas apakšprogrammā Fotogrāfija. Pēc teātra novirziena Valmieras Viestura vidusskolas absolvēšanas ilgi prātojusi, vai turpināt mācīties. Nejauši uzzinājusi par šādu programmu un nolēmusi pieteikties, jo fotogrāfija ir sens Ievas Loretas hobijs. – Ar māsīcām veidojām tematiskās fotosesijas. Fotografēju arī draugus un ģimenes locekļus. Šķita patīkami apvienot hobiju ar izglītību, – tā izvēli pamato jauniete, kura sevi raksturo kā radošu un piedzīvojumus alkstošu personību. Viņai ļoti patīk dziedāt un smieties. Arī teātris ir meitenes hobijs, lai gan šobrīd tas nedaudz atstāts novārtā. Bet sirdslieta ir dziedāšana, tālab pabeigta arī mūzikas skola. Būtisku lomu ikdienas dzīvē ieņem grāmatu lasīšana un pastaigas.
Dzimtās mājas Staicelē sarunbiedrei ir ļoti tuvas: – Nāku no lauku mājām, kur ir dzīvnieku ferma. Vienmēr ir klusi un mierīgi. Mežs un daba mani uzrunā. Mūspusē ir ļoti skaisti. Netālu ir jūra. Cilvēki ir jauki. Visi cits citu pazīstam. Šobrīd, mītot galvaspilsētā, viesoties Staicelē neizdodas bieži, taču ļoti tiek novērtēta iespēja būt kopā ar ģimeni un pie dabas. Par atgriešanos dzimtajā pusē pēc augstskolas vēl grūti spriest. – Pagaidām neredzu, ko šeit varētu darīt izaugsmes ziņā. Viņa labprāt vēl izbaudītu dzīvi Rīgā vai ceļotu ārpus valsts. – Bet tad jau redzēs, kur ceļš vedīs tālāk!
Pērnvasar studentei bijis ļoti interesants piedzīvojums, jo, uzņēmuma Southwestern Advantage (Dienvidrietumu priekšrocība) programmā viesojusies Amerikā, Montānas štatā, kur triju mēnešu garumā tirgojusi grāmatas vietējiem iedzīvotājiem. – Vienvakar iezvanījās telefons. Nepazīstams numurs. Mani uzrunāja paziņa par iespēju aizbraukt uz Ameriku – pieredzei, sevis izzināšanai, iespējai nopelnīt, nedaudz iepazīt Ameriku. Izklausījās ļoti vilinoši. Ieva Loreta nolēmusi doties uz atlases tikšanos. Kopumā tādas bijušas četras. Katrā no tām uzdots mājasdarbs, pēc kura vērtēta kandidāta atbilstība programmai. Uzmanība pievērsta arī runas stilam un uzvedībai. Atlase veiksmīgi izturēta, atlicis vien uzrakstīt motivācijas vēstuli, kāpēc tieši viņu izvēlēties dalībai pasākumā. Nācies runāt angliski ar vienu no kompānijas līderiem, un tas meiteni uztraucis. – Angļu valodā nerunāju tik labi. Man nebija lielas pieredzes sarunvalodas lietojumā. Tomēr biju jau sākusi dzīvot universitātes kopmītnēs ar istabiņas biedreni no Zviedrijas, un tā aizsākās arī mans ceļš uz šo valodu, – vēsta sarunbiedre. Viņa palepojas, ka izdevies būt tik pārliecinošai, lai nodrošinātu dalību programmā. Vēlāk bija jāiziet cauri mācību procesam – katru nedēļu jātiekas ar menedžeri, kas mācīja dažādas prasmes, piemēram, labu attieksmi un efektīvu pārdošanu.
Trīs mēnešu laikā Ieva Loreta ieguvusi ne tikai angļu valodas zināšanas, bet arī jaunas draudzības. – Nekad nebiju iedomājusies, ka cilvēki var būt tik jauki. Viņi pamana tavu izmisumu, neziņu un nepaiet garām, bet palīdz un atver ne tikai sirdis, bet arī mājas durvis, ļaujot dzīvot pie sevis, – atzīst jauniete, kurai programma palīdzējusi kļūt pašpārliecinātākai, jo pēc tās sākusi ceļot arī vienatnē. – Ja nebūtu devusies uz Ameriku, to nevarētu. Man būtu bail, ka tas ir pāri maniem spēkiem. Amerikā daudz kam bija jāiziet cauri vienai, kas arī deva pārliecību par sevi, – secina jauniete. Viņa redzējusi arī citādāku perspektīvu, ievērojusi gan labo, gan slikto. – Daudzi uzskata, ka Amerika ir sapņu zeme, bet ne vienmēr tā ir. Bija vērtīgi apzināties, ka var dzīvot dažādi, un tagad labāk varu novērtēt to, kas man ir dots. Arī zināšanas par pārdošanu un iespēja atklāt jauninājumus sevī un galamērķī bijis lietderīgi.
Grāmatu pārdošana nav viegla: – Mēs gājām no durvīm līdz durvīm un centāmies pārdot izglītojošu literatūru. Tā bija ļoti laba, man patika. Īpaši uzrunāja mazo bērnu grāmatas. Tirgojot grāmatas, dienā pavadītas divpadsmit stundas sešas dienas nedēļā. Sākotnēji bijis grūti sevi tam piespiest, jo viens ir klausīties par gaidāmo, bet otrs ir to piedzīvot… Piemēram, kad jāklauvē pie nama durvīm jau nedaudz pēc astoņiem rītā, kas pašai nešķiet pieņemami. Cik grāmatu izdevies pārdot, Ieva Loreta nosaukt nespēj, taču smejoties atzīstas, ka viena no veiksmīgākajiem pārdevējiem noteikti nebija.
Salīdzinot dzimto zemi Latviju ar Ameriku, būtiska atšķirība slēpjas cilvēkos. – Vismaz štatā, kur dzīvoju, cilvēki bija ļoti atvērti. Mums pašiem bija jāmeklē dzīvesvieta, ko arī darījām, vaicājot pie namdurvīm, vai nav pieejama brīva istaba. Cilvēki ļāva apmesties pie sevis. Nespēju iedomāties, ka Latvijā kāds to darītu! Jaunietei patikusi arī Amerikas daba. – Kalni. Es pirmo reizi tādus redzēju! Protams, arī karstums nav atstājis vienaldzīgu. Svelme, ceļi, kā arī attālumi starp pilsētām bijuši lieli – lai pārvietotos no vienas uz otru, nepieciešamas trīs līdz četras stundas. Viņu pārsteidzis arī ģimenēs esošo mašīnu skaits. Tās bijušas ikvienai mājsaimniecībai, reizēm pat trīs vai četras.
Neiztikts arī bez nepatīkamām situācijām. – Bija projekta pirmā nedēļa. Eju no durvīm uz durvīm. Visi savstarpēji sasveicinās. Garām brauc vīrietis, kurš arī pasveicina. Nodomāju – cik jauki – un sveicienu atņemu. Turpinu iet, bet braucējs izkāpj no mašīnas un sāk ar mani runāt. Secinu, ka viņš ir draudzīgs, tāpēc izturos tāpat. Staigāju kājām, bet programmas dalībniekiem bija uzdevums atrast velosipēdus, lai pārvietotos ātrāk. Vīrietis sāk man stāstīt, ka viņa brālim ir velosipēds, ko var man iedot. Iedeva man savu telefona numuru un teica, lai nepieciešamības gadījumā droši sazinos, bet es centos tikt ātrāk no viņa prom, juzdamās neērti, – stāsta sarunbiedre. Studente ļoti nobijusies un domājusi, ka tiek izsekota. Pat kādu laiku slēpusies, lai netiktu atrasta. Pēcāk viņš meiteni tomēr uzmeklējis. Tā bijusi bailīga pieredze, tomēr viņa atceras arī ko pozitīvu: – Kad pārvācos uz citu pilsētu, tur reiz garām gāja divu jauniešu pāris. Meitene zināja kompāniju, kurā es strādāju. Vārds pa vārdam atklāju viņai, ka man atkal nav velosipēda, ar ko pārvietoties. Mani uzaicināja ciemos, iedeva braucamo, ēdienu, kā arī savas mājas atslēgas, sakot, ka vienmēr esmu mīļi gaidīta, pavaicāja, vai vēlos atpūsties, ieiet dušā vai paēst. Tā abas kļuvušas par īstām draudzenēm un sazinās joprojām. Kopumā vasaras garumā Ieva Loreta dzīvojusi trīs dažādās pilsētās.
Programmā piedalās jaunieši ne tikai no Latvijas, bet arī Lietuvas, Igaunijas, Čehijas un Polijas. Piedzīvojumu meklētāja uzsver, ka ir svarīgi izmantot piedāvātās iespējas, tomēr tās uzmanīgi jāizvērtē.
Fanija ROMEIKO
Foto no personīgā arhīva