Trīs limbažnieki, kalni, dubļi un "Boriss"

7. septembrī 7.30 no rīta limbažnieki Ēriks GRAUDIŅŠ un Aigars ­BĒRZIŅŠ kāpa uz motocikliem un devās Rīgas virzienā. Iecavā viņiem pievienojās Aivis PUTNIŅŠ. Tā sākās motobraucēju ceļš uz Eiropas dienvidiem. Viņu galamērķis bija Serbija. Precīzāk – tās kalnu takas, mazi, akmeņaini un, kā izrādījās, arī dubļaini bezceļi – tādi, kas izaicina, pārsteidz un rada neaizmirstamus iespaidus. Viss nenotika gluži kā plānots, jo pa ceļam kompānijai pievienojās Boriss – vētra, par ko dzirdējām arī Latvijā. Tomēr tagad visi laimīgi atgriezušies mājās, turklāt par piedzīvojumu stāsta labprāt. 

Ceļojuma mērķis – piedzīvot to, kā Latvijā nav
Jāsāk ar to, ka šis bija limbažnieku trešais brauciens pa Trans Euro Trail piedzīvojuma maršruta takām. Šis tīkls aptver visu Eiropu (arī mūsu valsti), to veidojuši vietējie braucēji. Pirms diviem gadiem bijuši Rumānijā (tur viņiem pievienojās arī Māris Šteins). Bet pērn Ēriks kopā ar limbažnieku Gati Krūmiņu izbraukāja Bosniju un Hercegovinu. Viņi ir izzinājuši līdzīgas takas arī tepat Latvijā un Igaunijā. Ja gribas pabaudīt bezceļus tepat, puiši iesaka Vidzemi un Latgali. Kurzemē neesot tik interesanti, jo tur mazāk Latvijas specifikas – ceļu, kas grūti izbraucami peļķu un dubļu dēļ. Tas jāmāk. – Ārzemnieki, kuri atbrauc uz šejieni, atzīst, ka tas ir “čau”, jo viņi nemāk, – atzīmē Ēriks. 

Savukārt limbažnieki devās uz Serbiju pēc tā, kā mums nav. Galveno mērķi – izbaudīt kalnus un serpentīnus – viņi sasniedza. – Bija episkie skati, kādus redz ar dronu filmētos video. Brauc pa klinšu grēdas kori, vienā pusē aptuveni kilometru dziļa aiza, apkārt kalni, miers un skaistums, – stāsta Aigars. – Mēs ar Aivi pēdējā dienā Serbijā uzbraucām kalnos līdz 1700 m augstumam. Diena bija nedaudz apmākusies, saule mijās ar mākoņiem un miglu, – piebilst Ēriks. Brīnišķīgs skats, noskaņa nedaudz savāda un sajūtas grūti aprakstāmas. 

– Gatavojoties braucienam, sazinājāmies ar serbu, kurš izveidojis trasi. Prasījām, kurus posmus vērts redzēt un var izbraukt ar mūsu motocikliem, kas nav tik viegli kā enduro moči, – stāsta Aivis. Viņi abi ar Aigaru brauc ar Yamaha Tenere 700, Aigars ar KTM adventure 390. Vietējais motociklists viņiem ieteica arī vienkāršākus smilšainus ceļus, bet tie bijuši ne pārāk saistoši. Trijotne piedzīvoja arī to, ka maršruts vietām vairs neatbilst kartei. Piemēram, priekšā izrakts karjers un jāmeklē cits ceļš, bet, kad to atrodi, klāt netiec, jo priekšā ir stāvs piecu metru uzbērums. Tādi Serbijas ceļiem esot ļoti raksturīgi. Tomēr tas nebija galvenais faktors, kas braukšanas sarežģītības pakāpi pacēla citā līmenī. – Trāpījām “Borisā”, plūdos, – paskaidro Ēriks. Serbija nebija epicentrā, bet arī šo valsti sasniedza aukstums un pamatīgas lietavas.

Vienmēr prātā ir doma, ka vari krist un gūt traumu
Tā kā pērn jūlijā Bosnijā braucējus nomocīja karstums, šogad viņi nolēma ceļot septembrī. Izskatījās, ka laiks būs labs. Pamata sūdzībām nebija sākumā – pa ceļam uz Poliju līdz Lomžai, kur kompānija pārnakšņoja, arī līdz nākamajai pieturai Čehijā un līdz Serbijas robežai (aptuveni 2000 km). Viņi spriež, ka pirmās trīs dienas Serbijā arī nebija sliktas, kamēr Borisa atnestais lietus pakāpeniski pieņēmās spēkā. – Pamostamies, skatāmies ziņās, ka Čehijā sākušies plūdi. Tur čaļi no smilšu maisiem ceļ barikādes. Domājām, kā tiksim mājās, kad tas viss nāks uz mūsu pusi, – atceras Ēriks. 

Sākumā viņi izlēma tūlīt atceļā nedoties. – Nolēmu palikt, jo biju gatavojies 30 grādu karstumam. Man nebija apģērba braukšanai pa šoseju negaisā un aukstumā, – skaidro Aivis. Beigās tā arī bija – mājup cauri Polijai varēja braukt kreklos. Savukārt kad Serbijā no rīta bija +2 grādi un ziņas vēstīja, ka līs vēl piecas dienas, doma doties mājās bijusi vilinoša. Šādi rīkoties trešās dienas vakarā izlēma Aigars, abi viņa kolēģi palika vēl divas. Tās bija iespaidiem bagātas. 

– Aigars iepriekšējā dienā pagriezās uz Latviju. Mēs ar Aivi, palikuši divatā, iepērāmies… – iesāk Ēriks, meklējot vārdus, lai pieklājīgi aprakstītu braukšanas apstākļus. Sākumā ceļš bija pieņemams, tad viņi iebrauca mežā, kur sākās tehniskāki posmi – tādi, kuros jāiegulda vairāk prasmes un spēka, lai lēnām virzītos uz priekšu. Tā gan ilgi neturpinājās. Liels izaicinājums bija nogāzes – lietū izmirkušas, slapjas, dubļainas, tādas, pa kurām nevar uzkāpt ar kājām, kur nu vēl tikt augšā ar vairāk nekā 200 kg smagu motociklu. – Mocis slīd pa kalnu lejā, tu spied bremzes, riepas sabloķējas, – stāsta Aivis. – Mūsu filmētajos video nevar īsti redzēt, cik stāva ir nogāze, – piebilst Ēriks. Viņi stiga arī dubļos, kas bija tik dziļi, ka riepas griezās tukšgaitā. Dienas laikā abi nobrauca tikai 20 km. Visbeidzot arī Aivis un Ēriks nolēma, ka jādodas mājās, jo maršruts kļuva neprognozējams. 

Ēriks jau pirms brauciena gatavojies tam, ka takas vietām būs ļoti sarežģītas. Izaicinājumu netrūktu arī, ja izpaliktu lietavas. Viņš pat ielika aptieciņā komplektu ievainojumu šūšanai. Braukšana pa kalnu ceļiem ir riskanta. – Tev vienmēr prātā ir doma, ka vari pārsist riepu, nokrist un gūt traumu, – teic Aivis. Aigars gan paskaidro, ka nav gluži runa par tādiem kritieniem, kādus var piedzīvot 50 km/h un lielākā ātrumā uz šosejas. Izaicinošos maršrutos biežāk gadās saslīdēt, aizķerties, sagāzties uz sāniem. Ir jābūt spēkam cilāt savu motociklu! Tomēr ir situācijas, kad nekādi netiec augšā pats. Tad pa rāciju sazinies ar pārējiem un vienam smagajos, braukšanai ar motociklu paredzētajos zābakos jānāk atpakaļ palīgā pacelt moci. Tad tas jāpietur, kamēr otrs mēģina uzsākt braukt pret kalnu, grimstot dubļos vai slīdot uz akmeņaina seguma. 

Ne visam var sagatavoties
– Šādos braucienos vajag fizisko sagatavotību. Un mentālo, – piebilst Ēriks. – Kad iebrauc džungļos, saproti, ka ārā netikt, zāle līdz degunam, būs tepat jānakšņo teltī, turklāt nezini, vai naktī neatnāks lācis, sāc domāt, kam tev to vajag. Tad nospried – nē, nu nav tik traki, sākas muļķīga jokošana un bišķiņ “aiziet ciet”. Un lāču pieminēšana nav joks – Rumānijā dabā ir izvietoti brīdinājumi par to klātbūtni. Savukārt Bosnijas un Hercegovinas ceļojumu aprakstos brīdina par mīnām, ja novirzīsies no ceļa… Bet tas jau ir cits stāsts. Salīdzinājumā ar šo gadu iepriekšējie braucieni bijuši plezīrs.

Vēl vienu piedzīvojumu Serbijā sagādāja Aivja motocikls – nekurienē pārstāja strādāt sajūgs. Vīri trijatā kaut kā uzstīvēja moci kalnā un skatījās, ka tur krēslā kaut kas kustas. Viņi satika vietējo (iespējams, ganu), kurš ierādīja vietu nakšņošanai. – Tas – otrajā dienā Serbijā – bija brīdis, kad sabruka visas ilūzijas par to, kāds būs ceļojums, – sajūtas atceras Aivis. Viņi jau sāka domāt, kur meklēt servisu, sazināties ar apdrošinātājiem, kā dabūt motociklu atpakaļ uz Latviju utt. Tad paēda, nomierinājās, noskatījās YouTube video, kurā bija skaidrots, kā tieši strādā sajūgs, uzlika pieres lukturīšus un devās lūkot, vai braucamo var piedabūt darboties. Izdevās! 

Arī Aigaram atceļš vienatnē bija interesants. Viņš mēģināja saprast, kā lai apbrauc vētru. Navigācija ieteica doties cauri Slovākijas Tatriem. O, šī bija izdevība apciemot limbažnieku Jāni Diņģeli, kurš dzīvo Bratislavā. Tomēr nevar teikt, ka Aigaram izdevās izvairīties no Borisa – to viņš baudīja aptuveni 1000 km garumā. – Braucu pa “bāni” viscaur izmircis. Lietus līst, vējš drebina, kļūst tumšs, naktsmājas nav atrastas, – viņš apraksta situāciju. Aivis un Ēriks mēģinājuši ar Aigaru sazināties. Kad viņš uz zvanu neatbildēja un bija nojaušams, kādi ir braukšanas apstākļi tur, kur draugs atrodas, prāts nebija gluži mierīgs. Bet viss beidzās labi. Aigars atgriezās mājās 18. septembrī, jo dienu ciemojās pie Jāņa Bratislavā, Ēriks un Aivis – 19. septembrī. Atceļā viņi savām acīm redzēja applūdušās teritorijas, arī mājas zem ūdens.

Kā gribu, tā atpūšos
Klausoties viņu stāstā ar asa sižeta elementiem radās jautājums, kā tas nākas, ka viņi izskatās tik laimīgi un apmierināti. – Sajūta ir kā pēc sporta zāles. Bet vēl labāka, jo esi kaut ko piedzīvojis, “izsists” no ikdienas rutīnas, – salīdzina Ēriks. Līdzīgi kā pēc fiziski smaga treniņa, arī pēc šādiem pārbaudījumiem izdalās laimes hormons. – Tieši tāpēc, ka atsakies no komforta līmeņa, izaicini sevi, saproti, ka esi spējīgs uz vairāk nekā iepriekš likās, – piebilst Aivis. – Jābūt gatavam, jāspēj “izslēgt” nogurumu. Vieglākais ir apstāties ceļa malā, sākt raudāt vai iet uz viesnīcu, – spriež Aigars, atceroties savu mājupceļu. Acīmredzams, ka viņš nenožēlo lēmumu doties tālāk, pārvarot sevi. Ceļabiedri uzsver arī to, ka, meklējot un atrodot piedzīvojumu šādā nelielā kompānijā, patiesi iepazīsti pārējos un veidojas ļoti cieša draudzība. Tā ir liela vērtība. – Un dzīve ir īsa, tā jābauda, – noteic Ēriks. Par to, kā baudīt dzīvi, katram ir savi uzskati. Šī ir viņu versija par pilnvērtīgu atpūtu. 

Limbažnieki uzsver, ka brauciens ir fināls garākam procesam. Viņi gatavojas visu ziemu, pēta maršrutu, prāto, kāds ekipējums būs nepieciešams un kā sagatavot motociklu. – Visiem, kuri grib mēģināt kaut ko tādu kā mēs, ir jāsaprot, ka nopirkt moci ir lētākā daļa, – piebilst Aigars. Būs diezgan daudz jāiegulda tā aprīkojumā. Šis ir dārgs hobijs. Turklāt, ja plāno nakšņot dabā, vajag arī labu telti un citu tūrisma inventāru. Šoreiz gan viņi lietus dēļ meklēja viesu namus, jo ārā nav iespējams izžāvēt smago motociklista apģērbu. 

Bet kā ar ieguldījumu prasmēs, jo ne visi no trijotnes bija ļoti pieredzējuši motobraucēji… Ēriks gan brauc ar motociklu gandrīz 20 gadus, kopš ieguva tā vadīšanas tiesības. Sāka ar moci, kas piemērots ātrai braukšanai pa šoseju, ir pamēģinājis arī enduro klasi. Tomēr viņam ilgu laiku nebija kompānijas, tāpēc brauca retāk. Tad viņš iepazinās ar Aivi, Aigaru un Māri, kopā spēlējot grupā Skinny Cheese, un ieinteresēja motobraukšanā pārējos, kuri tai pievērsās pirms gadiem trīs. Viņi visi atzīst, ka ir jātrenējas braukšanai pa izaicinošu trasi, pārvarot šķēršļus. Piemēram, kalnos uz akmeņiem motociklu ir vieglāk kontrolēt, ja brauc droši, brīvi, nevis bailēs sasprindzis un iekrampējies stūrē.

Patlaban jau draugi plāno nākamo braucienu. Viena lieta, ko vairs negrib, ir ceļš cauri Polijai, kas noēd daudz enerģijas. Lai no tā izvairītos, ir jāatrod veids, kā nogādāt motociklus galamērķī, bet tas ir gan plānošanas, gan naudas jautājums. Jādomā. Un iecerēto galamērķi limbažnieki pagaidām neatklāj, bet piebilst: – Sekojiet mums sociālajos medijos! To var darīt, atrodot profilu Taka Adventure gan Facebook un YouTube, gan Instagram un TikTok. Tur ir arī fotogrāfijas un video, kuros puiši dalās iespaidos. 

Linda TAURIŅA