"Stāsts" turpinās visu gadu…
Mācītājs Armands KLĀVS Salacgrīvas Lielsalacas evaņģēliski luteriskajā baznīcā kalpo kopš Lieldienu laika, kad šurp devies pēc Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga lūguma. Vēl 2004. gadā ordinētajam mācītājam ir draudzes Viļķenē un Pālē, bet iepriekš kalpojis Ziemeļkurzemē – Dundagā, Kolkā, Ģipkā, Mazirbē un vēl vienu gadu Liepājā. Kurzemē kopā aizvadīti 17 gadi. Viņa dzimtā vieta ir Cēsis, kur joprojām mīt vecāki, un tagad, dzīvojot Rubenē, ir pateicīgs, ka var atrasties viņiem tuvāk. Ar A. Klāvu tikāmies pēc Trešās adventes dievkalpojumam Salacgrīvā.
– Kā izbraukājat uz dievkalpojumiem? Varbūt plānojat pārcelties uz dzīvi piejūrā?
– Izbraukāt nav sarežģīti, jo viss pakāpeniski tiek saplānots. Draudze meklē man dzīvesvietu tuvāk, bet tas viss nenotiek tā uzreiz. Kad mācītāju iesvēta, savā ordinācijas solījumā viņš apsolās dzīvot vietā, kur kalpos. Vēsturiski Lielsalacas baznīcas draudzei tepat, skaistā upes krastā bijis pietiekami daudz īpašumu. Mācītājs dzīvojis ļoti tuvu savai draudzei, un tas būtu pareizi arī tagad. Tā teikt – pamosties no rīta normālā laikā un mierīgi atnāc uz dievkalpojumu. Kādreiz to pat sauca par mācītājvalsti – tas vien jau norāda, cik plašā saimniecība te labi turējusies, jo šāds īpašums varēja visu uzturēt.
– Kā esat šeit iejuties?
– Varētu teikt – “Pie jūras dzīve mana”. Es kopš Kurzemes laikiem pazīstu šo aprauto valodu, kādā runā vietējie. Izteiksmes veids arī ir līdzīgs, tālab iejutos ātri. Ziemassvētkos šeit draudzes cilvēki gādā dāvanas, lai tās vēlāk aizvestu vecajiem ļaudīm, un šī tradīcija mani ļoti priecē.
– Kā pats pievērsāties ticībai un kļuvāt par mācītāju?
– Tas notika nejauši. Bērnībā neviens man neko nestāstīja un nemācīja par Dievu. Baznīcā iegāju pieaudzis. Cēsu Svētā Jāņa evaņģēliski luteriskā baznīca atrodas blakus 4. arodvidusskolai, kurā savulaik mācījos. Staigāju dievnamam garām, līdz kādā brīdī sapratu, ka pienācis laiks tur ieiet. Bet kā jau daudziem jauniešiem, galvā bija priekšstats, ka tur ir tikai tādi dīvaini ļaudis. Un es negribētu būt viens no tiem dīvaiņiem, kas staigā ar Bībeli padusē... Biju iedomājies, ka kristieši ir savādi ļaudis, kas arī ģērbjas neparasti. Tāds nevēlējos būt. Tomēr kaut kā sapratu vai sajutu, ka man tur jāieiet. Tad atklāju, ka tur tomēr ir normāli cilvēki, nestaigā visi ar biezām brillēm uz acīm un Bībeli rokās. Sanāca tur arī iepazīties ar citiem jauniešiem. Viss notika aktīvi. Un drīz vien sapratu, ka briest nepatikšanas, – būs jākļūst par mācītāju. Bet man bija ļoti kritisks skats uz tālaika mācītājiem.
– No kurienes tāds radās?
– Padomju laika kritiskums, kam nav nekāda īpaša pamata. Kur tajos laikos cilvēkiem radās priekšstati par baznīcām un cilvēkiem, kas tai kalpo? No filmām, piemēram, Vella kalpiem vella dzirnavās. Tur visi tādi liekuļi, tikai ākstās un žākstās. Arī es ar pamatīgu kritiku uz to skatījos, bet pēc tam sapratu, ka varu labāk. Ar šādu domu arī iestājos Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē. Paralēli vēl studēju Lutera akadēmijā – specializētā augstskolā mācītājiem. Tur bija interesanta programma. Kad to biju apguvis, teju ar šausmām secināju, ka nu būs jāsāk strādāt. Bet mācītāja dzīve ir tāda neprognozējama, neplānojama, un tas nav darbs, ko daudzi vēlētos. Tomēr, kad mums ir kopīgas sēdes vai sanāksmes, pārsvarā esam jautri, nevis nopietni. Bez humora izjūtas nevar kalpot. Un arī dažādās konfesijās esam draudzīgi, atsevišķos darbos pat ļoti vienoti.
– Kā cilvēks izvēlas ticību?
– Ikviens pats izvēlas – luterānismu, katolicismu vai pareizticību. Savulaik tā bija tradīcija – ja visa ģimene dzīvoja noteiktā teritorijā, viņi piederēja pie tās vietas un tur valdošās ticības. Salacgrīvā piedzimušie lielākoties kā luterāņi kristīti, iesvētīti, salaulāti un arī izvadīti.
– Ko mācītāji dara brīvajā laikā, ikdienā?
– Protams, ka draudzes locekļi un cilvēki mēģina mācītāju uzcelt uz kaut kāda pjedestāla, bet mūsu pienākums ir to nepieļaut. Kalpošana ir tāda lieta, ka jābūt cilvēkiem diezgan tuvu klāt. Nevar izdarīt savu darbu, ja tikai paliec dievkalpojumā uz tā postamenta. Esam normāli un mums ir normāla ikdiena. Tomēr apvienot kalpošanu ar ģimenes uzturēšanu nav viegli, jo ir jautājums, cik draudze spēj nodrošināt. Mācītājiem bieži vien vajadzīgs arī otrs darbs, lai varētu nopelnīt. Kāds strādā fabrikā un gatavo ērģeles, citi ir šoferi, mācībspēki, skolu direktori. Pats esmu galdnieks un skolotājs, turklāt spēlēju arī ģitāru.
– Kāpēc cilvēki biežāk nāk uz baznīcu tieši Ziemassvētkos?
– Viens ir tradīcijas dēļ, otrs, manuprāt, svētku stāsta dēļ – kā Dievs nāk pa ceļu, nāk kā bērns. Dievs cilvēkam šajā laikā kļūst satverams kā ierastā dziesma, svecītes vai dāvanas. Bet ticība jau nav tikai tajā stāstā. Reizumis cilvēki saka: – Nu kas tas ir! Ik reizi, kad aizeju uz baznīcu, viens un tas pats – tās pašas dziesmas, tā pati egle… Vienmēr saku, lai atnāk biežāk, ne tikai reizi gadā. Nu, nav tikai tā viena egle un tās pašas dziesmas! Ja nenāksiet uz dievkalpojumiem visa gada laikā, pārējo neuzzināsiet. Piemēram, Lieldienās ir stāsts par ciešanām, un tas nav viegls… Kāds tā arī padomā – kāpēc tur jāiet un tas viss jāklausās. Bet baznīcas gadam ir savs saturs, atšķirīgs no kalendārā, un tas ir stāsts, kas piedzima kopā ar Jēzu Kristu, par viņa dzīvi, darbu, gūtajām mācībām… Baznīca ik gadu pamazām iziet cauri šim stāstam, vēstot to cilvēkiem.
– Ko plānojat teikt svētku dievkalpojumā?
– Vēl neesmu izdomājis. Dievs kaut kā iedod sakāmo, un svarīgi, ka tas vienmēr ir īsts un noderīgs konkrētajiem cilvēkiem. Es, protams, gatavojos, bet reizumis sākumā pat nezinu, ko teikšu. Bet tas ir iekšējs noslēpumains dialogs, Dievs nāk caur domām, un tās top gaišākas, Viņš nāk no visurienes.
– Cik vērtīgas ir svētdienas skolas?
– Tās ir, ja draudzē ir vecāki ar bērniem un viņi vēlas savus bērnus mācīt. Salacgrīvā tāda ir bijusi, bet vairs nav, jo bērnu pārāk maz. Kurzemē, kur kalpoju, tāda darbojās, un, manuprāt, tas bija ļoti labi un vērtīgi. Īpaši labu metodiku pielietojām rotaļu nodarbībās pēc programmas Godly Play Latvija – Dievs ienāk rotaļā. Nevajadzētu laist garām to vecumposmu, kad bērns ir īpaši atvērts un viņam rodas dabiskie jautājumi – kāds ir tas Dievs, kur viņš ir un tamlīdzīgi. Bērni runā tieši, un vecākiem jāprot atbildēt. Ja viņi to nemāk, laiks paiet un šie jautājumi pēc tam vairs neuzrodas. Atbildes bērns tā arī nav ieguvis un turpina dzīvot neziņā. Un arī rakstos teikts – ja jūs, pieaugušie, nekļūsiet kā bērni, nebūs labi. Noteikti iesaku nākt uz dievkalpojumiem kopā ar bērniem. Vecāki bieži vien domā, ka radīs neērtības citiem, bet svarīgāk ir tomēr nākt uz baznīcu. Draudzei jāizdomā, kur bērnus nolikt, kā viņus nodarbināt. Ir baznīcas, kur iekārtoti bērnu stūrīši. Pat Rīgas Domā tāds ir. Limbažu baznīcās bija interesantas idejas, kur palikt bērniem, kamēr notiek dievkalpojums. Un tas labais stāsts ir, ka bērns, apmeklējot baznīcu, nebaidās no šīs lielās telpas, pierod pie tās.
– Kādas pašam šogad ir sajūtas pirms Ziemassvētkiem?
– Sniegs nokusa, žēl. Bet es ar prieku kalpoju visu laiku. Ziemassvētki ir viena maza daļa no visa lielā stāsta. Tomēr šis laiks mācītājiem arī ir tāda liela skriešana, jo jāpaspēj 24. decembrī būt vairākos dievkalpojumos un vēl apmeklēt arī pansionātus.
– Ko novēlat visiem šajos svētkos?
– Atnāciet vēl! Nāciet uz baznīcu, uz dievkalpojumiem. Šeit ir daudz kas interesants. Baznīca jūs gaida!
Lauras IRMEJAS teksts un foto
