Staiceliete Indra vienmēr ir kustībā
Staiceles lībiešu muzeja Pivālind direktore Indra JAUNZEME Latvijas valsts proklamēšanas svētkos saņēma Limbažu novada pašvaldības apbalvojumu Gada cilvēks Staicelē. Ieteikuma vēstulē uzsvērts viņas nesavtīgais darbs vietējās novadpētniecības vērtību saglabāšanā, muzeja attīstībā, arī jaunās paaudzes iepazīstināšanā ar muzeju un tā vērtībām. Domājams, tie, kuri ar staicelieti sadarbojušies un viņu pazīst, tam piekritīs. Pati suminātā gan atrunājas, ka viņa vienkārši dara un ne ar ko nevar lepoties. Paldies Indrai, ka viņa atsaucās sarunai! Tā bija ļoti jauka, cilvēcīga un ļāva iepazīt sarunbiedri arī no mazliet citas puses.
Komandas darbā paveicams daudz
Nākamā gada martā apritēs 20 gadu, kopš I. Jaunzeme vada Staiceles lībiešu muzeju Pivālind. Pašam muzejam tad būs 25. To Indra pārņēma no iepriekšējās vadītājas Ainas Bergas. Indras iepriekšējo darbavietu – veikalu likvidēja un Ainastante, kā tagad viņu mīļi dēvē sarunbiedre, aicinājusi nākt uz muzeju. Tā arī notika. Tolaik muzejs atradās divās telpās vecā krodziņa ēkā. Pēc diviem gadiem sekoja muzeja pirmā akreditācija. To izgāja vēl pēc gada, kad muzejs palēnām sāka apgūt otru ēku (Lielajā ielā 12). Tā veiksmīgi saņemta arī 2013., 2018. un pagājušā gadā, par kuru bija vislielākais satraukums, jo muzejs daļēji neatrodas ierastajās telpās. Aizpērn kādā janvāra naktī iestādes 2. ēkā izcēlās ugunsnelaime un visu krājumu no 1. stāva, kur izvietots muzejs, steigšus vajadzēja nogādāt drošībā. Tā nakts pierādīja, cik staicelieši spēj būt vienoti, jo pārnest mantas palīgā ieradās daudzi. Gatavojoties akreditācijai, bija satraukums, kā uz šo situāciju raudzīsies vērtētāji, vai izdosies visu salikt pa plauktiņiem un izpildīt daudzās prasības. Bet viss bija kārtībā, un muzejs akreditēts nākamajiem pieciem gadiem. Saņemtas pat uzslavas, tostarp uzsverot, cik ātri iestrādājusies muzeja jaunā krājumu glabātāja Rasma Taulavičus. Gan viņa, gan apkopēja Modrīte ir ļoti labas kolēģes. Lieliska ir sadarbība ar citām iestādēm. – Tiešām novērtēju komandas darbu. Ja visi skatās vienā virzienā, var paveikt daudz, – teic Indra un, piebilst, ka ar Staiceles tūrisma informācijas centra un TLMS Staicele vadītāju Inesi Timermani abas saprotas pat no pusvārda. – Viņai ir vēl lielāka enerģija nekā man. Cenšos turēt viņai līdzi.
Muzejs – Staiceles ģimenes albums
Indra ar ļoti lielu atbildību turpina A. Bergas iesākto projektu par Staiceles teritorijas bijušajām un esošajām lauku sētām. Patlaban izveidotas 645 mapītes, tostarp ir arī Indras vecmāmiņas Mildas Amālijas Veronikas māja, kur sarunbiedre, tobrīd būdama alojiete, pavadījusi bērnības vasaras un brīvdienas. Ziemas I. Jaunzemei lielākoties paiet, pētot periodiku, arhīva dokumentus, baznīcu grāmatas, tautas skaitīšanu datus u.c. Pat ja atrodas kaut tikai rindiņa par kādu māju, tās iedzīvotājiem, Indra to pievieno attiecīgajā mapē. Šogad viņa nodomājusi tam pieķerties pamatīgāk. Turpinās arī projekts Staiceles Lielās ielas stāsts, kur Indra izveidojusi atsevišķu mapi par katru šīs ielas namu. Pētniecības virzienu, ko Indra īsteno, un darāmā ir daudz. Viņai ļoti patīk vākt un apkopot. Sarunbiedre smej, ka ne velti dzimusi Žurkas gadā.
Gan pašai fotografējot, gan pārņemot citu atstātos un muzejam uzticētos fotokrājumus, I. Jaunzeme apkopojusi ievērojamu fotoarhīvu. Bildes Indra sakārto pa gadiem. Muzejam laimējās iegūt vietējā gleznotāja un novadpētnieka Kārļa Keres atstāto mantojumu – sešas kastes ar negatīviem (katrā kastē 24 filmiņas), kurās viņš iemūžinājis Staiceli un iedzīvotājus laikā no 1956. līdz aptuveni 1990. gadiem. Lielu daļu Indra jau ieskenējusi. Autors turklāt kladē pierakstījis, kas katrā filmiņā redzams. Krājumā ir arī novadpētnieka Jāņa Megres pierakstu klades, vēl citu agrāko laiku fotogrāfu iemūžinātais. Nenovērtējams materiāls! Ar roku veiktie pieraksti, tāpat kā foto pakāpeniski tiek digitalizēti un kārtoti arhīvā pa gadiem. – Katram mājās ir ģimenes fotoalbums, ko pa reizei pašķirstām. Šis muzejā ir kā visas Staiceles ģimenes albums. Varbūt uzreiz visiem tas neinteresē, bet paies laiks, un kāds vēlēsies tajā ieskatīties, – spriež muzeja direktore.
Pēc ierakstiem baznīcu grāmatās, dažādiem dokumentiem un fotogrāfijām Indra uzbur ainu, kā ļaudis senāk dzīvojuši, strādājuši, kopuši savas mājas. – Man gribas uztaisīt to bildi ne no kā. Viņa ir gandarīta, ja sendienās izdodas ieinteresēt arī jauno paaudzi. Indra mazajiem sagatavojusi pasaku par cilvēku ikdienu Staicelē pirms 100 gadiem – kā viņi sākuši savu rītu, turklāt priekšmetus nosaucot to vecajos apzīmējumos, piemēram, šīberis vai pletīzers. Pēc tam nosauktie priekšmeti muzeja vecajā ēkā tiek atrasti un bērniem parādīti. – Viens puisītis priecīgs izsaucās, ka nu zinās, kas ir šīberis. Ir patīkami, ja kādam kaut ko tādu vari iedot, – atzīst muzeja vadītāja.
Aizrauj puzles salikšana
Darbs reizē ir arī staicelietes hobijs. Meklējot informāciju par Staiceles un apkārtnes vēsturi, cilvēkiem, mājām, viņa nevilšus sākusi pētīt arī savu dzimtu. Un atklājās interesanti fakti. Piemēram, līdz ieskatījusies savu senču vēsturē tā pamatīgāk, pieņēmusi, ka visi bijuši saistīti ar tagadējā Limbažu novada teritoriju. Taču otras vecmammas Lūcijas dzimtā vieta ir Viļaka, jaunībā viņa pārnākusi uz Aloju. Tāpat izrādījies, ka Staiceles vecmāmiņas dzimtā puse ir Vecsalaca. Sakņu apzināšanās Indrai ir svarīga. – Mēs daudz ko nokavējam uzzināt, jo, kad ir iespēja kādam pajautāt, mēs to ne vienmēr apzināmies izdarīt. Pēc tam paliek tādi mazi punktiņi, saitītes, kas ieliekami kopējā lielajā bildē. Man ļoti patīk atminēt mīklas un veidot to puzli pa gabaliņam vien, līdz redzu pilno ainu. Tā lūkoju gan informāciju muzeja arhīvam, gan pētot savus senčus.
Savu vecvecāku (no mammas puses) dzimtaskokus staiceliete izveidojusi un iecerējusi pamatīgāk izpētīt to zarus. Tagad pieķērusies vīra dzimtai. Februāra sākumā apritēs Indras un Māra laulības 31. gadadiena. Klājies dažādi, taču, kā sarunbiedre uzsver, arī attiecības jāmācās. Ja nu uznāk pēkšņas dusmas, labāk tajā brīdī paklusēt. – Ja esam blakus, jācenšas otram neizdarīt pāri. Kādreiz tā nesanāca, bet nu viņi cenšas visur doties kopā. Abi izaudzinājuši dēlu Rolandu. Staiceliete ir pateicīga un gandarīta, ka ģimene ir ļoti atbalstoša, saprotoša un pieņem, ka viņas ļoti bieži nav mājās. Vīrs un arī dēls Indru atbalsta visās viņas aktivitātēs un palīdz, kā vien vajadzīgs.
Indra ir dzīvespriecīgs cilvēks. – Es ļoti mīlu dzīvi. Kad kādubrīd apzinies, ka tas ir nogrieznis ar savu robežu, saproti – tev doto laiku jādzīvo ar dzīvesprieku un pilnasinīgi. Tagad, skatoties arhīva mantojumu, redzu, kā cilvēki agrāk dzīvi mīlējuši vai nemīlējuši. To visu var redzēt, – viņa skaidro.
Paņemt rokās tamboradatu
– Tas bija aktīvs, pilnasinīgs gads, – atskatoties uz pagājušo periodu, teic sarunbiedre. Muzeju nakts, akreditācija, XXVII Vispārējie latviešu Dziesmu un XVII Deju svētki, Vidzemes lībiskās kultūrtelpas pasākumi un dažādas citas aktivitātes, kurās viņa iesaistījusies. Indra ne tikai vada muzeju un apkopo Staiceles un pagasta vēsturi dažādos rakursos, bet jau vairāk nekā 10 gadu darbojas arī TLMS Staicele, tāpat vietējā amatierteātrī Fabrika un fotobiedrībā Laiks. Protams, jāpiedalās arī visos pasākumos, kuru organizēšanā viņa iesaistās un teju vienmēr fotografē, lai papildinātu muzeja fotoarhīvu.
Indra gan auž, gan ada, taču par savu rokdarbu viņa dēvē tamborēšanu. Viņai patīk veidot lielākus darbus, piemēram, galdsegas, kam sarežģītāki raksti. Vienulaik darinājusi savu garastāvokļa musturdeķi. Proti, lielā grozā bija salikusi dažādu saskanīgu krāsu dzijas kamoliņus un katru rītu, vadoties pēc tābrīža pašsajūtas, izraudzījusies trīs. Un ikreiz no šīm krāsām tamborējusi kvadrātu (20x20 cm). – Pēc horoskopa esmu Dvīņi. Vienu dienu varu būt tāda, nākamajā – citāda, – viņa atklāj. Skolas laikā bijusi klusa meitene, kurai blakus allaž sēdināti zēni, kam stundās par daudz paticis sarunāties. Sarunbiedrei spilgti atmiņā palicis kāds brīdis no skolas sākuma gadiem. Proti, vecākiem bija jāparaksta atvašu dienasgrāmatas, un vienmēr ticis pārbaudīts, vai tas izdarīts. Vienudien Indra pamanījusi, ka viņas vecāki to nav izdarījuši. Tad nu pati ātri dienasgrāmatu parakstījusi. Blakus sēdošais klasesbiedrs gan nekavējies par to paziņot skolotājai. – Biju klusa, bet tomēr kaut ko… – ar smaidu viņa atminas. Musturdeķim satamborētos gabaliņus Indra vēlāk sašuva kopā un aptamborēja. Tā tapa milzīga (2x2,20 m) sega, kas nu atdāvināta dēlam. Pēdējie divi gadi aizvadīti gluži kā skrējienā – daudz kas bijis jāpaveic, piedzīvots gana raižu, tādēļ Indra cer, ka pietiks laika atkal paņemt rokās tamboradatu.
Rokdarbi ir staicelietes relaksācija. Mīlestību uz tiem viņa mantojusi no abām vecmāmiņām, kuras bija prasmīgas rokdarbnieces. Sarunbiedrei bija tikai trīs vai četri gadi, kad Alojas vecmamma viņai iedevusi rokās tamboradatu, un meitēns sāka kaut ko mēģināt. Staiceles vecmāmiņa turklāt bija mācījusies toreizējā Rankas mājturības skolā, apgūstot visas prasmes un zinības, kādas nepieciešamas lauku mājas saimniecei. Kad Indrai bija gandrīz 11 gadu, vecmāmiņa devās mūžībā. Viņas māju vairs nav, taču tur pavadītās vasaras un citas brīvdienas sarunbiedrei iespiedušās atmiņā, viņa atceras tur katru stūrīti. Indrai joprojām ir svarīgi darīt pašai – Ziemassvētkiem gatavot piparkūku mīklu, Lieldienās krāsot olas, Jāņos siet sieru, cept maizi. Turklāt viņu aizrauj rosīšanās dārzā. Pašu tīrumā tiek izaudzēti dažādi dārzeņi, ogas, tostarp zemenes, kas abiem ar vīru ļoti garšo. Un kad klāt laiks gatavot krājumus ziemai, Indra ar aizrautību konservē. Ēst gatavošana viņai ne tik ļoti iet pie sirds, taču konservēšana gan, īpaši dārzeņu asorti taisīšana, kurā arī var izpausties krāsu kombinēšanā.
Jaunais, 2024. gads, tikai sācis ieskrieties. I. Jaunzeme tajā novēl ikvienam veselību, tāpat katram atrast kaut nelielu mērķīti, uz ko tiekties. Indra cer, ka šajā gadā beidzot iekustēsies jautājums par ugunsnelaimes skartās muzeja ēkas remontu, lai iestāde var atgriezties mājās (patlaban krājums izvietots pašvaldības ēkā Lielajā ielā 7). – Tur mums būtu, kur izvērsties. Plānu, ideju un domu ir daudz, – apliecina Staiceles lībiešu muzeja direktore.
Līgas LIEPIŅAS teksts un foto