
Skolas "ugunsdzēsēja", novada «Gada cilvēks», skolēnu nominētais «Mūžīgās jaunības zieds»…
Tie visi ir Salacgrīvas vidusskolas direktores vietnieces izglītības jomā Ivetas KUPČAS tituli – dažs piešķirts ļoti nopietni, cits ar labestīgu smaidu. Taču Iveta pati neslēpj, ka pēc publiskas atzinības nealkst. – Arī kolēģi zina, ka man nepatīk skaļi vārdi. Esmu no tās sugas, kam patīk dot, iepriecināt citus ar dāvanām, bet nepatīk saņemt, – saka sarunbiedre, kura arī no intervijas labprātāk būtu atteikusies. Par pērn valsts svētkos saņemto Limbažu novada apbalvojumu Gada cilvēks Iveta teic – ja kolēģi iepriekš būtu atklājuši, ka grasās viņu izvirzīt, uzreiz kategoriski iebilstu: – Nē, nevajag. Taču kolektīvs pratis konspirēties un visu nokārtojis tā, ka Ivetai neradās ne vismazākās aizdomas. Līdz brīdim, kad Baumaņu Kārļa Viļķenes pamatskolas direktore atsūtījusi apsveikuma īsziņu. – Atbildēju Ilzītei, vai tikai viņa nav sajaukusi adresātu. Nē, nē, viss pareizi, «Auseklī» jau publicēts apbalvoto saraksts. Atvērusi avīzi – patiesi, viņai piešķirts apbalvojums par pašaizliedzīgu darbu Salacgrīvas vidusskolas labā, atbalstu pedagogiem un skolēnu iesaisti. Gājusi pie kolēģes Intas Ciršas skaidrot, kam un kāpēc ienākusi prātā šāda doma. Inta atbildējusi, ka nevienam pat šaubu nav bijis – par divu tik dīvaino, trako gadu darbu ir pelnīts paldies. – Taču tas ir mūsu visu kopdarbs un nopelns, ka tikām galā ar tik daudziem izaicinājumiem, – uzsver Iveta. – Es vienkārši darīju to, kas bija jādara. Un tāpat strādāju joprojām. Taču tagad tiekoties runājām ne tikai par diviem trakajiem, bet visiem 30 darba gadiem, kas aizvadīti izglītības jomā. Un arī par to, kas skolotāju iepriecina brīvajos brīžos.
Galvenais – atklātība un skaidrība
Tas piesauktais trakais un dīvainais laiks Ivetai sākās 2021. gada ziemā, kas visām izglītības iestādēm aizritēja kovida ierobežojumu un strikto noteikumu zīmē. Salacgrīvas vidusskolai turklāt bija pienācis akreditācijas termiņš. Savukārt skolas direktore Sanita Strauberga tobrīd gatavojās brīnišķīgam notikumam – dēliņa nākšanai pasaulē. Kurš paliks vietā? – Biju saistīta tieši ar izglītības jomu, tāpēc šo pienākumu uzticēja man, turklāt vienmēr esmu bijusi vietniece – “ugunsdzēsēja”, kas risina negaidītas situācijas, plāno un pārplāno, – sevi raksturo Iveta. Savukārt direktorei, zinot vietnieces izdarīgumu, atsaucību un zināšanas, tā likusies pareizā izvēle. – Un viņa kā īsts darba rūķis arī godam tika galā.
Pati Iveta tagad var jokot, ka savā ziņā bija pat viegli. Šis periods bija vienas vienīgas netradicionālas situācijas, kad visiem viss bija jaunums, tāpēc nevarēja salīdzināt, kā darīts agrāk. Iepriekš nekā tāda nebija. Pat akreditācija salacgrīviešiem pirmoreiz notika attālināti – komisija pieslēdzās mācību stundām, intervijas un sarunas risinājās virtuāli, skolas vidi vērtētāji iepazina, skatoties Vinetas Dances un Lauras Eimanes veidoto video. – Skolas vide šobrīd tiešām ir ļoti skaista. Absolventi mēdz sacīt, ka telpas vairs nevar pazīt. Tas ir arī skolas padomes un iepriekšējā tās vadītāja Alda Gusārova liels nopelns, – uzsver Iveta, bet par sekmīgi izieto akreditācijas procesu uzslavē visu kolektīvu. – Turklāt Sanita jau bija perfekti sagatavojusi dokumentāciju.
Atceroties kovidlaiku skolā, direktores vietniece atzīst, ka tieši tas parādīja kolektīva stiprumu. – Nebija čīkstēšanas un pārmetumu, kaut netrūka visādu peripetiju, runājām, meklējām zelta vidusceļu, ko vienmēr var atrast, – gaisotni raksturo Iveta. Joprojām atmiņā satraucošie ceturtdienas rīti, kad abas ar skolas medmāsu atbilstoši testu rezultātiem plānoja turpmāko darbu – kuras klases drīkstēs strādāt klātienē, kas tikai neklātienē. Reizēm sagaidījusi rezultātus pēc pusnakts, citreiz cēlusies ļoti agri un tad trīcošu sirdi vērusi vaļā interneta pastkastīti. – Izrādījās, ka var pierast strādāt arī nebeidzamā stresā, kad diena pēc dienas rit kā vāveres ritenī. Tagad Iveta spriež, ka viņas stiprā puse ir plānošana, sistēmiskums, lai viss būtu skaidrs. Jau pašā kovidlaika sākumā, kad ne tikai audzināmās klases devītklasnieki, bet arī pašas dēls žēlojies, ka nevar saprast, kā ar visu tikt galā, mācījusi – rakstiet plānu uz papīra, cikos kas jāpaveic! Lieliski, ka tobrīd arī skolvadības sistēma E-klase uzlaboja rīkus, lai varētu darbu saplānot nedēļas griezumā. Daļa skolotāju to joprojām izmanto, jo viss ir pārskatāmi.
Otrs princips, ko šajā laikā īpaši novērtējusi, – atklātība. – Ja visiem ir saprotams, kas un kāpēc notiek, ir vienkāršāk atrast kopsaucēju, lai ikvienam būtu labi. Tiklīdz sākas sarunas “caur puķēm”, rodas pārpratumi, intrigas, minējumi. Protams, reizēm nav viegli acīs pateikt nepatīkamas lietas, taču, ja to dara korekti, situāciju ir vieglāk atrisināt, nekā kaut ko noklusējot. Iveta spriež, ka lielā (turklāt sieviešu) kolektīvā šāda pieeja ļoti attaisnojas.
Salacgrīvā – tieši tāpat kā citās skolās – kovidlaiks diemžēl atstāja pamatīgus robus skolēnu zināšanās, īpaši 7.–8. klašu posmā. Sākumā gluži atviegloti uzelpojuši, jo licies, ka nebūs tik traki un nav lielas bedres. Tikai pēc laika apjausts – ir gan. Arī paši pusaudži sapratuši, ka vairs netiek galā. Un atkal atklāti par to runāts – ar skolēniem, viņu vecākiem, skolotājiem. Neko neatliekot un necerot uz brīnumiem, bet darot, kopā meklējot risinājumu.
Starp citu, no kovidlaika metodēm ir arī ieguvumi. Tobrīd, meklējot latviešu valodas un ķīmijas skolotājus, izdevās atrast brīnišķīgus pedagogus, kuri bija gatavi vadīt stundas attālināti. Šāda darba forma turpinās arī tagad, jo viņi nevar katru nedēļu izbraukāt uz Salacgrīvu. Šobrīd izmainītas arī normas Izglītības likumā, kas ļauj daļēji izmantot attālināto mācību procesu. Un Salacgrīvas vidusskolēniem piektdienas ir attālināto mācību laiks, kad viņi strādā no mājām vai arī – ja paši tā vēlas – nāk uz skolu, kur tiek nodrošināti ar kabinetu un datoru. – Vidusskolēni mums ir ļoti apzinīgi un uzcītīgi.
Audzēkņu sarakstā – arī ukraiņu basketbolisti
Vēl viens īpašs notikums un arī pārbaudījums skolas kolektīvam pērn bija jauno ukraiņu basketbolistu komandas ierašanās, kas no kara šausmām patvērumu rada Salacgrīvā. Sākumā visi patiesā līdzjūtībā bija gatavi darīt ne tikai iespējamo, bet pat neiespējamo, lai šie bērni un pusaudži šeit justos drošībā un labi. Taču pēc laika apjēgts, ka padsmit pusaudžiem iekļauties un mācīties latviešu klasē tomēr ir liela problēma. Viens ir apgūt sarunvalodas vārdus, pavisam kaut kas cits – svešā valodā mācīties. Šajā ziņā mīnuss izrādījās tas, ka ukraiņi Latvijā ieradās kā komanda un savā starpā visu laiku var komunicēt dzimtajā valodā, nav vajadzības un iespēju sadzīvē apgūt latviešu mēli. Savukārt mūsu jaunie pedagogi nerunā krieviski, vismaz ne tādā līmenī, lai varētu skaidrot skolas gudrības. Tā nu nācās meklēt citu modeli.
Šobrīd lielākā daļa ukraiņu skolēnu mācās attālināti – savas valsts tālmācības skolā. Protams, mācīšanās notiek, atrodoties šeit. Ikdienā ar viņiem kopā ir divas pašu skolotājas, kuras ieradās Latvijā kopā ar komandu, arī viena audzēkņa mamma, kura sākusi strādāt skolas virtuvē. Salacgrīvas vidusskola ukraiņiem nodrošina latviešu un arī angļu valodas stundas, ko vada svētciemiete Irīna Smirnova. Savukārt izcilā pedagoģe Laimdota Pelše kā skolotāja palīgs ukraiņiem vada laboratorijas darbus ķīmijā un fizikā, individuāli konsultē eksaktajās zinātnēs.
Pašlaik Salacgrīvas vidusskolas audzēkņu sarakstos ir 28 ukraiņu bēgļi. Tiesa, visu laiku šeit ir kādi padsmit, daļa tomēr pa brīžam aizbrauc uz dzimteni, kur ir vecāki. – Viņi visi ilgojas pēc mājām…
Jubileja 100 + 1
Dīvaino un trako gadu laikā salacgrīvieši nosvinēja arī vidusskolas jubileju. Simtgade izpalika, jo tobrīd pulcēties nebija ļauts. – Taču absolventi neļāva atlikt un gaidīt nākamo piecgadi. Tā nu nolēmām vasarā atzīmēt 100 plus 1, – stāsta direktores vietniece. Svinībām tika izraudzīts netradicionāls formāts. Iepriekš skolas svētki parasti risinājās divas dienas, šoreiz tas bija viens skaists vakars estrādē, pēc tam turpinot lustēties skolā. – Mums svētku rīkošanā vienmēr liels atspaids ir pašu absolventi, viņi parasti pasākumus gan vada, gan uzstājas. Šoreiz sarīkojumu lieliski vadīja Andris Bulis un Kristaps Menniks. Un visi bija priecīgi par satikšanos, – gandarīta ir sarunbiedre.
Starp citu, apaļu jubileju – pusīti no simta – nesen nosvinēja arī pati Iveta. Taču, lai pateiktu, cik ilgs laiks nostrādāts skolā, pedagoģei jāparēķina – gadi nav skaitīti. Izrādās, Salacgrīvā jau 23, bet pirms tam septiņi Mērnieku pamatskolā. – Pati vēl biju skuķēns, kad biju gatava auklēt visus kaimiņu bērnus Ainažos. Vasaras brīvlaikos strādāju bērnudārzā par auklīti. Ļoti patika dzīvoties ar mazajiem, tādēļ arī mana pirmā izglītība ir pirmsskolas pedagogs. Gluži likumsakarīga toreiz bija izvēle pēc Ainažu pamatskolas beigšanas iestāties Rīgas 1. pedagoģiskajā skolā. Uzreiz pēc tās absolvēšanas sākusi strādāt Mērniekos, drīz pēc tam studēt Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē, kur iegūts bakalaura grāds izglītības zinātnēs. Vēlāk šajā augstskolā ieguvusi arī sākumskolas pedagoga kvalifikāciju.
Taujāta, vai dzimtā ir vēl kāds pedagogs, Iveta vispirms pasmej, ka arī viņas mamma savulaik iestājusies Pedagoģiskajā skolā, taču meitas piedzimšana mācīšanos pārtrauca. Taču ģimenes skolotāju saraksts tik un tā sanāk garš. – Mana krustmāte ir sākumskolas un angļu valodas pedagoģe, kādreiz bija direktore Pūres pamatskolā, tāpat pedagoģe bija vīramāte un ir vīramāsa, arī vīrs Ernests ir diplomēts sporta skolotājs, kaut gadiem strādājis pavisam citā jomā. Tieši kovidlaikā vīrs izveidoja savu uzņēmumu – SIA Silva Prim, kas darbojas Salacgrīvas ostā, eksportē šķeldu un apaļkokus. Ģimenes uzņēmumā ļoti noder arī pašu meitas Ketijas, kura Rīgas Stradiņa universitātē Juridiskajā fakultātē ieguvusi maģistra grādu, zināšanas. Šobrīd gan Ketijas galvenais darbiņš ir mazās Sofijas lološana. Un mazmeitiņas piedzimšana ir tā dāvana, par ko Iveta jūtas laimīga no sirds. Laiks rādīs, vai ģimenes skolotāju sarakstu varbūt turpinās dēls Ernests Jānis, kurš interesējas par vēsturi, basketbolu un makšķerēšanu un mācās Salacgrīvas vidusskolas 11. klasē.
Stāstot par vaļaspriekiem, Iveta teic, ka labākā atpūta ir ceļojumi kopā ar ģimeni. Tāli un tuvi, arī tematiski, kurus parasti izplāno vīrs Ernests. Mājniekiem atliek tikai pateikt jā vai nē. Reizēm vienkārši nedēļas nogales izbraukumi uz tuvīno Igauniju. Ar kolēģiem mīļuprāt dodas uz teātra izrādēm vai koncertiem, bet ar savējiem ierasts testēt tuvākus un tālākus restorānus vai kafejnīcas. – Mājās gan arī abi Ernesti labprāt rosās virtuvē, Ketijai patīk gatavot neparastākus ēdienus, eksperimentēt. Kaut gan ikreiz, kad esam pie manas mammas, visiem vajag viņas gatavotās tradicionālās kotletes un karbonādes. Tomēr īsto garšu jau vienmēr visam piešķir kopābūšana…
Laila PAEGLE