Sirsnīgs stāsts par mīlestību: Viktors un Inta atrod viens otru internetā
Sestdien, 16. septembrī, Latvijā kļūs par diviem vientuļiem cilvēkiem mazāk – pēc divu gadu pazīšanās Limbažos gredzenus mīs Viktors un Inta. Modernajā pasaulē, kurā tehnoloģijas bieži vien paplašina plaisu starp paaudzēm, abu sirsnīgas mīlestības stāsts ir apliecinājums pārsteidzošām saiknēm, kas var reizēm izveidoties tiešsaistē.
Katvarietis Viktors un ogrēniete Inta viens otru ieraudzīja internetā. Lai gan abus šķīra attālums un gadu starpība (Inta ir teju astoņus gadus jaunāka), draudzība uzplauka un sniedza cilvēcisko attiecību prieku. Saziņa aizsākās vidē, kur mūsdienās uzturas daudzi, – sociālo mediju ņirboši digitālajā valstībā. Parasti tur cilvēki daudz neceremonējas, interneta anonimitāte mazina pieklājības robežas, ļaudis mēdz būt visai skarbi. Taču Viktora un Intas gadījums bija citāds. Tiesa, tuvību un sirsnību neviens no viņiem tīmeklī nemeklēja. Pirms diviem gadiem Viktors nejauši uzdūrās Intas profilam un ierakstiem, tad mazliet paironizēja par viņas pašaizliedzīgo cīnītājas sparu. – Es cīnos par taisnību visu laiku, bet Viktors palaikam iesmēja, cik tad ilgi to izturēšu, – stāsta Inta. – Jā, cik nu ilgi cīnīsies par to taisnību! – joprojām skeptiski nosaka Viktors.
Tā abi aizsāka saraksti, kas kļuva par skaistas un unikālas draudzības aizsākumu. Viņu agrīnās sarunas iezīmēja savstarpēja zinātkāre par otra dzīvi. Viņi tērzēja par saviem likteņiem, pasaulē notiekošo, bērniem un vaļaspriekiem.
Reālajā vidē abi satikās Pociemā, uz kurieni Inta devās apciemot māsu. Pa ceļam vēl rakstīja Viktoram ziņas, bet tad paskaidroja, ka neko daudz uzrakstīt nevar, jo drebelējas auto, ar kuru viņa brauc uz Vidzemes pusi. Ak, pārsteigums! Izrādījās, ka arī Viktors dzīvo Pociemā, bet radiniece labi pazīst Intas virtuālo sarunbiedru. Māsai Viktors šķita vīrs uz goda, abi tika iepazīstināti un nu varēja komunicēt klātienē.
Tā pagāja divi gadi. To laikā, spriežot pēc notikumu attīstības, uzplauka dziļa un jēgpilna draudzība. Abi dalījās savos priekos un bēdās, stāstīja par cerībām un bailēm. Atklājās, ka abi ir piedzīvojuši vientulību, kas reizēm ir neizbēgama vecuma pavadone. Bet nu viņi viens otrā atrada sarunbiedru un draugu. – Kādreiz skaties uz cilvēku un domā: kas mani tā velk pie viņa? Vai tas viņa smaids, vai viņa iekšējā būtība? Tāds viņš arī ir, viņš ir īpašs cilvēks, – laimīgi saka Inta.
Sākotnēji gan tā bijusi tikai un vienīgi sarakstīšanās tiešsaistē. – Mums nekas tāds kā precēšanās nemaz nenāca prātā, – viņa skaidro. Tomēr, laikam ejot, viņi saprata, ka grib būt kopā tā pa īstam. Starp abiem bija jau kaut kas krietni vairāk nekā tikai draudzība; tā bija mīlestība, kas pārsniedza vecuma un tehnoloģiju robežas. Tās bija jūtas, kas kļuva stiprākas ar katru nosūtīto ziņu un tikšanās reizi.
Viktors un Inta saka jāvārdu viens otram bez ekstravagantiem pasākumiem. Tās būs klusas svinības diviem cilvēkiem, kuri ir atraduši viens otru digitālās pasaules jezgas vidū. Laulību ceremonijā piedalīsies tikai ģimenes locekļi, lai redzētu, kā viņu mīļotie kļūst vēl tuvāki. Katram no viņiem ir divi bērni, abiem kopā ir seši mazbērni. – Mums ir tāda saskaņa, ka divu gadu laikā nav bijušas nekādas domstarpības, – rezumē sieviete.
Viktors un Inta ir atgādinājums tam, ka mīlestība var mūs atrast jebkurā dzīves posmā. Viņu stāsts māca, ka internets, kas bieži tiek kritizēts par cilvēku sanaidošanu un sadalīšanu kategorijās, var arī savienot radniecīgas personas, veicinot patiesas un dziļas attiecības.
Pēc kāzām Inta pieņems vīra uzvārdu un kļūs Sudraba-Pauliņa. Pāris dzīvos Katvaru pagasta Kabru mājās. Tur ir Viktora dzimtas mājvieta, kur viņš uzcēlis jaunu ēku. – Viņa no Ogres, bet es uz Ogri negribēju iet, – saka Viktors.
Vaicāti, vai cīņa par taisnību turpināsies, abi mazliet saminstinās. – Esmu jau piekususi. Lielākā daļa cilvēku saprot, kas notiek, bet tie, kas negrib dzirdēt un saprast, tur nu neko… – bilst Inta. Viņai esot daudz domubiedru, kuri gan cieš klusu un cer, ka viss būs labi. – Bet izskatās, ka tā nenotiks. Tagad tiek gaidīts nākamais kovida vilnis, – teic līgava.
Lai arī kāda būs lielā sabiedriski politiskā nākotne, Viktors un Inta savu nākotni ir atraduši. Viņu attiecības patiešām ir tādas, par kādām mēdz rakstīt dzejnieki, tiek uzņemtas filmas. Ļoti vienkāršais, bet aizkustinošais stāsts ir apliecinājums cilvēcisko attiecību dzīvotspējai, pierādot, ka nekad nav par vēlu atrast mīlestību, laimi un dzīvesdraugu neatkarīgi no tā, vai jums ir 18 vai 80 gadi.
Edmunda IMŠAS teksts un foto
