16.11.2022. (Aiga EVERTOVSKA)
Sirdsdarbs – saskatīt un spodrināt bērnu talantus
Limbažu Mūzikas un mākslas skola pedagoģei Annai Spalviņai jau ilgus gadus ir otrās mājasAigas EVERTOVSKAS foto

Sirdsdarbs – saskatīt un spodrināt bērnu talantus

Ik gadu, atzīmējot valsts svētkus, arī Limbažu novadā tiek sumināti tie, kuri, darot sirdsdarbu savā jomā, devuši nozīmīgu ieguldījumu novada attīstībā. Šogad pašvaldības augstāko apbalvojumu – titulu Goda novadnieks – 18. novembrī saņems arī Limbažu Mūzikas un mākslas ­skolas (LMMS) vijoles spēles pedagoģe Anna ­SPALVIŅA, kura ilgus gadus veltījusi jauno mūziķu sagatavošanai. Ziņa par apbalvojumu viņai ir liels pārsteigums. – Turklāt oficiāli esmu valmieriete! – teic pedagoģe, bet tūlīt piebilst, ka LMMS strādā jau 40 gadu, tālab vairāk piederīga jūtas tieši Limbažiem, un priecājas par sava darba novērtējumu.

Mūzika un pedagoģija – pašsaprotamas izvēles

A. Spalviņa dzimusi muzikālā ģimenē Valmierā. Tēvs daudzus gadus bija pūtēju orķestra diriģents un skolotājs vājdzirdīgo skolā. – Kaut arī viņš mūziku bija apguvis amatieru līmenī, prata spēlēt ne tikai pūšaminstrumentus, bet arī vijoli, akordeonu un klavieres. Mūsu mājās mūzika skanēja bieži, tā bija ikdiena, – stāsta skolotāja. Tamdēļ neizbrīna, ka mazā meitene vijoli sākusi apgūt jau piecu gadu vecumā. Arī mācības mūzikas skolā bija pašsaprotamas. Bet kāpēc tieši vijole? – Tā bija vecāku izvēle, un man nekas nebija pretim! – smejoties atzīst sarunbiedre. Tikpat agri apgūta arī lasītprasme. – Lasīju visu, kas mājās bija, pat tēva pedagoģijas izdevumus un pavārgrāmatas... Arī viņas mamma bija skolotāja, dzimtā ir vēl vairāki pedagogi, tāpēc bērnībā citas profesijas nemaz nav zinātas. Vēlāk, mācoties Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolā, kādu brīdi gan šķitis, ka varbūt varētu studēt, piemēram, valodas. Tomēr visi apstākļi sakrita citādāk, un pēc skolas Anna tika nosūtīta strādāt par skolotāju Gulbenē. Tur pavadīti pieci gadi, un, lai gan mūzikas skola bijusi ļoti jauka, palikt tur īsti nav gribējies. Savukārt Limbažos dzīvoja māsa, un tolaik mūzikas skolā vajadzēja vijoles pedagogu. Tā 1981. gadā sākās viņas darba gaitas Limbažos. Līdztekus darbam skolā A. Spalviņa pabeidza arī Latvijas Valsts konservatoriju un vēlāk ieguva maģistra grādu skolvadībā Latvijas Universitātē.

– Šo gadu laikā mūzikas skola ir aizvadījusi labu un skaistu ceļu. Kad sāku strādāt, ilgus gadus bijām vieni un tie paši pedagogi – Viktors Ņikandrovs, Liāna Kūlmane, Silvija Krampe, Saulcerīte Kārkliņa… Ilgi turējāmies kopā. Pateicoties Viktoram, bijām kā ģimene, viņš allaž rūpējās, lai skolā visi justos labi. Devāmies neskaitāmos pieredzes apmaiņas braucienos, rīkojām brīnišķīgus pedagogu koncertus, – atceras skolotāja, bet atzīst, ka pašreiz jūtams pārmaiņu laiks. Darbs jāturpina jaunajai paaudzei, bet jaunos pedagogus atrast nemaz nav vienkārši. Kamēr Pierīgas izglītības iestādes ir pārpildītas, Limbažos, līdzīgi kā citu mazpilsētu mūzikas skolās, audzēkņu skaits sarūk. 

Vairāk nekā mācību stundas

Ikvienam, kurš dara savu sirdsdarbu, zināms, ka tajā ir gan skaistie brīži, gan sava garoziņa. – Priecājos par to, kas ir, nevis bēdājos par to, kā nav! – kodolīgi raksturo A. Spalviņa. Viņai vislielāko prieku sagādā darbs ar jaunajiem audzēkņiem, cerot, ka izdosies atklāt jaunu talantu. – Ja tas izdodas, jūtos brīnišķīgi, ka esmu spējusi iedot kaut ko vērtīgu! Runājot par talanta attīstīšanu, skolotāja uzsver, ka mūziķim vajadzīga ne tikai muzikalitāte, bet arī talants jeb ķēriens likt lietā kustības, kas nepieciešamas konkrētā instrumenta spēlē. – Tāpat kā ar velosipēdu vai skrituļslidām – kāds to apgūst viens divi, cits tā arī neiemācās, – viņa salīdzina. Lielākais sarūgtinājums esot redzēt, ka bērni, kuri patiešām ir spējīgi un varētu arī tālāk mācīties mūzikas jomā, to izvēlas nedarīt, visu pamet pusceļā. Tādu diemžēl ir daudz. – Pēdējos gados arī vecāki bieži ar vieglu roku ļauj skolu pamest. Agrāk bija lielāka uzticēšanās pedagogam. Mūsdienās tiek uzturēts tāds kā vieglu panākumu kults. To savā ziņā veicina gan dažādi televīzijas šovi, arī daži dziedāšanas konkursi, kuros apbalvo katru. Vecākiem labpatīk domāt, ka viņa bērns jau mazā vecumā ir īpaši talantīgs, bet, kad mūzikas skolā jāveic noteikti uzdevumi, sākas pretestība. Ļoti daudz atkarīgs tieši no vecākiem, – novērojumos dalās sarunbiedre. Turklāt, audzēkņu skaitam samazinoties, būtībā netiek veikta atlase, kā tam vajadzētu būt. Pedagoģe neslēpj, ka nav viegli tikt galā arī ar aizvien pieaugošajām birokrātiskajām prasībām, jo atliek mazāk laika tiešajam darbam.

A. Spalviņas lepnums ir visi tie viņas audzēkņi, kuri savu dzīvi saistījuši ar mūziku. Piemēram, Zane Baltalksne ir pirmā skolniece, kura turpināja izglītību mūzikas vidusskolā un šajā jomā darbojas ­joprojām. Liepājas Simfoniskajā orķestrī nu strādā trīs viņas audzēknes – Līva Tomiņa, Iveta Dejus un Katrīna Auziņa, mūzikas jomā darbojas vēl daudzi citi.

Papildus mūzikas stundām viņa vienmēr rīkojusi arī dažādus pasākumus, tematiskus koncertus. – Ko tik neesam organizējuši! Manuprāt, tas mūzikas apguvi padara interesantāku, krāsaināku, dod iespēju audzēkņiem uzstāties. Mūsu skola ar to izceļas starp citām. Esmu pat dzirdējusi dažu bijušo skolēnu pārsteigumu, ka, aizejot mācīties tālāk uz mūzikas vidusskolu, nekas līdzīgs nenotiek. Tāpat neatņemama darba daļa ir Krimuldas un Limbažu jauniešu apvienotais orķestris, ko vada Aivars Buņķis. Tajā ar A. Spalviņas gādību pašreiz darbojas vairāki LMMS audzēkņi. – Cik vien iespējas ļauj, savā darbā cenšos audzēkņiem piedāvāt kaut ko netradicionālu. Taču man vienmēr bijis svarīgi, lai arī mazākie tiek pie iespējas uzstāties pasākumos, izpildot savām spējām atbilstošus skaņdarbus, – uzsver skolotāja.

Skolotājas lielākais prieks un lepnums allaž bijuši viņas audzēkņi, ar kuriem kopā piedzīvoti neskaitāmi koncerti, pasākumi, konkursi... Kopā ar pašreizējo skolnieci Terēzi Drozdeku pēc koncerta Vidzemes talanti koncertzālē Cēsis

A. Spalviņas audzēkņi allaž bijuši arī aktīvi dažādu konkursu dalībnieki un godalgotu vietu ieguvēji. Viņa gan atzīmē, ka daudzos nav nekāda dalījuma līmeņos. – Nav īsti pareizi salīdzināt, piemēram, Emīla Dārziņa Mūzikas skolas bērnus ar mazpilsētu jaunajiem mūziķiem, – uzskata skolotāja. Kovidlaikā parādījās iespējas piedalīties arī dažādos videokonkursos. Lai gan tehniski tas nebūt nav vienkārši, tika izmēģināta arī šāda iespēja, un labus panākumus vairākos konkursos guva spējīgā jaunā vijolniece Terēze Drozdeka. Jāpiebilst, ka pašreiz A. Spalviņa ir pedagoģe arī Universum mūzikas un mākslas vidusskolā Valmierā.

Vidzemes kamerorķestris – universitāte un prieks dvēselei

Reizē ar darba sākšanu Limbažos A. Spalviņa iesaistījās Vidzemes kamerorķestrī. Tajā viņa muzicē kopš tā izveidošanas. – Kad mācījos Cēsu mūzikas vidusskolā, mums bija labs stīgu orķestris, ko vadīja unikāls pedagogs, čellists Igors Graps. Vēlāk viņš saaicināja absolventus, apkārtējo skolu pedagogus, izveidojot kamerorķestri. Sākām pamazām, kopā mācoties, un nu jau uzstājamies ar lieliem, nopietniem skaņdarbiem. Dalība tajā man bija kā universitāte, labais piemērs, no kā iedvesmoties un līdzīgi strādāt ar saviem audzēkņiem, – stāsta skolotāja. Pašlaik kamerorķestri diriģē Andris Veismanis, kura vadībā kolektīvs ik gadu daudz koncertē visā Latvijā. (Šovakar ar svētku koncertu tas uzstāsies Saulkrastos, kultūras namā Zvejniekciems). Tieši pateicoties kamerorķestrim, Cēsīs ik gadu notiek koncerts jaunajiem mūziķiem Vidzemes talanti, dodot iespēju spējīgākajiem audzēkņiem uzstāties kopā ar orķestri. Tajā ikreiz piedalās arī LMMS pārstāvji. – Tā bērniem ir nozīmīga pieredze, arī pati ļoti priecājos par katru iespēju uzstāties kopā ar saviem audzēkņiem! – ar gandarījumu atzīst sarunbiedre.

Vaicāta par pašas mīļākajiem skaņdarbiem, novadniece atzīst, ka pazīstamo darbu skaits jau ir tik liels, ka dažus izcelt grūti. Patīk Baha mūzika, arī Čaikov­skis, Šostakovičs. No latviešu komponistiem – Pētera Vaska Musica dolorosa, Georga Pelēča kompozīcijas. – Man patīk klausīties arī džeza un tā saucamo pasaules mūziku. Nupat biju uz igauņu senās mūzikas ansambļa «Hortus Musicus» koncertu. Fantastiski! Šaurajos mūzikas žanros jau viss izstāstīts, tāpēc tagad spilgtākie mūzikas notikumi šķiet tie, kuros izdevies samiksēt dažādus stilus jaunā skanējumā, piemēram, klasiku ar kaut ko pavisam traku! Piemērs ir vijolnieks Ara Malikjans – iesaku paklausīties! Sarunbiedre atzīst, ka spējīgākajiem audzēkņiem arī cenšas piemeklēt ko neparastāku, bet, protams, gribētos vairāk skolēnu, lai varētu viņus iedvesmot izpausties vēl radošāk.

Vēl bez muzicēšanas kamerorķestrī un koncertu apmeklēšanas A. Spalviņai prieku dod ceļojumi. Viņa ik gadu kopā ar vīru cenšas doties kādā garākā braucienā. Šogad būts Itālijas dienvidos, neaizmir­stams bijis ceļojums uz Jeruzalemi. Savukārt Latvijā abiem patīk mērot garus ceļa gabalus ar kājām, piemēram, no Valmieras uz Mujāniem, Mūrmuižu, Brenguļiem... Joprojām tuva ir arī grāmatu pasaule, krustvārdu mīklu minēšana. Pēdējā laikā interesantākie šķiet vēsturiskie romāni un biogrāfiskie darbi, tostarp grāmatu sērija Es esmu par latviešu rakstniekiem.

Vēl sarunbiedre piebilst, ka Limbaži viņai kļuvuši par ļoti tuvu un mīļu pilsētu. – Ja man kas vajadzīgs, zinu, ka tieši te vienmēr būs atsaucīgi cilvēki, kuri gatavi palīdzēt! Te visi ir savējie, it īpaši – mani mīļie skolēni un viņu vecāki. Un mūzikas skola gaida arvien jaunus audzēkņus!

Aiga EVERTOVSKA
Autores un Annas SPALVIŅAS albuma foto

Aptauja

Vai jums ir veicies loterijās?

Regulārais maksājumsArhīvsDarba laiks